Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
30. jūnijs, 2014
Drukāt

Pirmās Latvijas misionāres Annas Irbes sākto kalpošanu turpina mācītājs Gints Polis

Foto no Ginta Poļa arhīvaFoto no Ginta Poļa arhīva

Mācītājs Gints Polis kopā ar Violetu Stīvenu dievkalpojumā Orangura ciemā, kur pārsvarā dzīvo daliti jeb ārpus kastu ļaudis, tātad visnabadzīgākā, visneaizsargātākā sabiedrības daļa.

Tamilu valodā dziedātā baznīcas dziesma atgādina indiešu deju mūziku. To Cēsu Sv. Annas draudzes mācītājs Gints Polis atskaņo klausītājiem, papildinot savu stāstījumu par sešu nedēļu ilgo ceturto kalpošanas reizi Indijas dienvidos Tamildānas štatā. Tur Kalpoondi ciemā darbojas Annas Irbes Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (AILELB) misijas centrs, kas ir kā mūsu misionāres Karunagarapurī ciemā aizsāktās misijas kalpošanas turpinājums, kas ar šādu nosaukumu Indijā ir oficiāli reģistrēta kā patstāvīga baznīca.

Gints stāsta arī par misijas aprūpē esošo zēnu patversmi, ar kuras audzēkņiem viņš kopā spēlējis futbolu un kuri viņam nesuši savdabīgas veltes – viendien mazu kobru, citudien – milzīgu žurku vai cilpā noķertu vāveri. Dažiem vietējiem zemāko kastu ļaudīm vāveres ir ēdamais dzīvnieks…

Kā rieksta kodols


Šopavasar Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā bīskaps Pāvils Brūvers atklāja piemiņas plāksni Annai Irbei. Viņu tieši pirms 90 gadiem tēvs Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas pirmais bīskaps Kārlis Irbe iesvētīja par misionāri un nosūtīja kalpošanai Indijā, sacīdams: “Es nebaidos no tā, ka tevi varētu baidīt Indijas dzīves grūtie apstākļi. Bet baidos, ka, misijas darbā strādājot, kur tas dažreiz ilgi jādara bez redzamiem panākumiem, nepagurst garīgie spēki, nepietrūkst pacietības.”

Tagad, 2014. gadā, P. Brūvers, pieminot līdzību par kviešu graudu, kurš dod ražā daudz jaunu graudu, uzsvēra, ka Annas upuris nesis daudz augļu, kurus Indijā bauda vēl šodien. AILELB kā garīdznieki kalpo trīs vietējie tamilu evaņģēlisti un divi ordinēti mācītāji. Ir uzbūvēti astoņi dievnami, kurus apmeklē cilvēki no vienpa­dsmit ciemiem, ir patvēruma māja zēniem, kurā vidēji uzturas 14 – 16 puikas, ir patvēruma vieta sievietēm, kas cietušas no vardarbības.

Pati misionāre Irbe pēc pensionēšanās dzīvoja mācītāja Stīvena ģimenē un audzināja viņa bērnus, kuri Annu saukuši par mīļo vecmāmiņu. Violeta Stīvena, kura tagad pati jau ir cienījamā vecumā, atminas Annu un lūgusi Gintu nodot sirsnīgu sveicienu viņas dzimtenei. Anna Irbe bija cītīgi mācījusies tamilu valodu, kuras alfabētā ir 216 burtu. Gints Polis šajā valodā prot vien pašas izplatītākās frāzes, taču mācītāja darbu baznīcā atvieglo tas, ka Bībele ir tulkota tamilu valodā.

Par misijas darbu Gints Polis saka: tas ir līdzīgi kā ar kādu Indijas riekstu – vispirms diezgan ilgi jānopūlas ar cietās čaulas pārsišanu, un tikai pēc tam ir iespēja tikt pie paša kodola, kas salīdzinoši ir pavisam neliela ēdamā daļa. Vēl būdams Indijā, viņš LELB mājas lapā publicēja vēstuli, kurā spriež par to, kā izprast vietējo ļaužu domāšanu un to, “kāpēc viens vai otrs jautājums tiek kārtots tādā veidā, kas pēc rietumnieku izpratnes un pieradumiem būtu jādara citādi”. Un piebilst: “Mēs “no malas” esam tikai viesi viņu zemē un neesam šeit aicināti mainīt viņu dzīvesveidu, bet tieši caur viņu domāšanu visā dažādībā palīdzēt ieraudzīt ceļu pie Kristus.”

Dāvanas no Latvijas 


Par indiešu attieksmi Gints teic, ka tā ir cieņpilna, laipna, taču cilvēks ar baltu ādas krāsu vietējiem asociējoties arī ar “staigājošu naudas maku”.

Indijas misijas atbalstam pērn pirms Ziemassvētkiem LELB draudzēs tika vākti ziedojumi. Tas, cik lieti tie noderējuši, noprotams no Ginta stāstītās epizodes par patver­smes zēnu futbola spēli. Tā kā spēles laukums pilns ar dzelkšņainu zāli, bērni, lai nesadurtu basās kājas, aptinuši tās ar krekliņiem. Tad Gints kopā ar zēniem devies uz veikalu un nopircis viņiem sporta čības. Viņš saka: “Pa­tversmes puikiņām jau vispār iedzīve ir ļoti minimāla. Ar Violetas gādību par ziedotāju naudu katram tiek nopirkts tāds kā metāla koferis, kurā viņi savas mantiņas arī glabā.” Tās ir – piederumi zobu tīrīšanai, ķemme, ziepes, veļa un pārējais apģērbs. Latvijas kristiešu dāvanas ir arī šūti penāļi, kas piepildīti ar rakstāmlietām skolai.

Indijā šo patversmi sauc par “Māju bērniem”. Tā ir oficiāli reģistrēta valsts institūcijās, taču valsts atbalsts patversmes darbībai ir ļoti niecīgs – 30 rūpijas jeb apmēram 0,37 eiro mēnesī par katru aprūpējamo, taču darbinieki no valsts nesaņem neko. “Mājā bērniem” uzturas 6 – 15 gadus veci puikas, kuru ģimenes ir ļoti nabadzīgas. Viņi mācās divās blakus esošajās valsts skolās, bet misijas centrā tiek izguldīti un trīs reizes dienā paēdināti.

Gints stāsta, ka puikas arī apstrādā vienu akru jeb apmēram 0,4 hektārus lielu zemes gabalu. Vienīgais tur izmantotais darba rīks – pa pusei kaplis, pa pusei lāpsta. Ar izaudzēto kukurūzu dalījušies ar citiem, vēl trūcīgākiem cilvēkiem. “Pēc rietumnieku mērauklām valda liela nabadzība,” salīdzina mācītājs. “Tomēr šie ļaudis dalās tajā, kas viņiem ir, jo zina, ka citreiz arī viņus kāds atbalstīs. Dalīšanās ir pašsaprotama, un tā ir bagātība, kurā viņi pārtikušos Rietumu iedzīvotājus sit pušu. Indieši priecājas un novērtē to, kas viņiem ir, un nedomā par to, kā nav.”

Puikas vēlējušies pateikties par dāvanām no Latvijas. Tāpēc kāpa palmās, ar mačetēm atskaldīja zarus un tad sataisīja krustiņus un iedeva Gintam līdzvešanai uz Latviju.

Pretī misijas centram atrodas valsts skola, kurā mācās ap 750 bērnu. Skolas audzēkņu sarakstā redzams, kurai no kastām katrs pieder. Kaut no valdības puses tiekot uzsvērts, ka pret kastu sistēmu tā cīnās, tomēr dzīvē kastām joprojām ir liela nozīme. “Izglītība faktiski ir vienīgais veids, kā dalitiem – ārpus kastām esošajiem bērniem – izrauties no sava ciema un tikt dzīvē uz priekšu,” saka Gints un piemin, ka četros ciematos, kur darbojas AILELB, vakaros astoņas skolotājas palīdz bērniem mācīties, un vakara klasēs kopā ir ap 300 bērnu.

Pusdienās – 
banānu zieds


Fotogrāfijā redzams maltītei gatavojamais banāna zieds. Vaicāju Gintam, kas vēl neparasts baudīts. Mācītājs stāsta, ka misijas centrā ēdienu gatavojusi tamilu saimniece Marija un ka ēdieni Indijā ir ļoti “ugunīgi”: “Īpaši jau sākumā tos ēdu raudādams, jo no to asuma tek asaras, un tikai vēlāk šī ēdiena garšas buķeti varēju sākt izbaudīt.”

Uz jautājumu, kas no Indijā pieredzētā bijis pats pārsteidzošākais, G. Polis atbild, ka, protams, ir milzīga atšķirība starp to, vai Indijā cilvēks ierodas kā īslaicīgs viesis un redz tikai to, ko parasti rāda tūristiem, vai ilgāku laiku dzīvo kopā ar vietējiem iedzīvotājiem, iepazīstot viņu dzīvesveidu, ikdienu, kultūru, tradīcijas. Un tad, nonākot ciešā saskarsmē ar tik dažādo un grūti pieņemamo, vai nu vienkārši jādodas uz lidostu un jālido prom, vai arī jāizslēdz visi salīdzināšanas mehānismi, stereotipi un tā palēnām jāmēģina iemantot vietējo ļaužu uzticēšanos. Gints nosaka: “Dabā rīti no vakariem ir nošķirti. Līdzīgi ir ar austrumu un rietumu kultūru. Savā ziņā starp tām ir bezdibenis, kuru mākslīgā veidā pat nevajadzētu mēģināt aizpildīt ar butaforiju vai kādu pakaļdarinājumu, kur nu vēl censties uzspiest savu pasaules uzskatu vai šķietami nemaldīgo izpratni par īsto ticību.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+