Mobilā versija
+4.5°C
Aleksandrs, Doloresa
Sestdiena, 18. novembris, 2017
7. oktobris, 2017
Drukāt

Par lētu naudu mūs vairs nopirkt nevar! Latvietes stāsti norvēģiem (2)

Foto - Tronds JakobsensFoto - Tronds Jakobsens

Strādājot pie jaunās filmas "Mans mīļākais karš", Ilze pa ceļam uz Ezeri, kur 1945. gadā vācieši parakstīja kapitulācijas aktu.

Starptautiski pazīstamā latviešu kinorežisore Ilze Burkovska-Jakobsena jau vairāk nekā divdesmit gadus ar vīru Trondu un bērniem Kristīni un Mariusu dzīvo Norvēģijā, Tensbergas pilsētiņā, kur arī darbojas Ilzes un Tronda ģimenes uzņēmums “Bivrost Film & TV”. Pašlaik viņa kopā ar vīru strādā pie filmas “Mans mīļākais karš”. Tā nav filma vien, bet gan gara stāsta sastāvdaļa. Tā stāsta, kuru jau vairāk nekā desmit gadus pasaulei Ilze vēsta par Latviju.

 

Celties spārnos no nulles punkta

Sākums bija 1990. gadā, kad Ilze vien ar piecdesmit toreizējā Saldus mācītāja Jāņa Vanaga dotajiem dolāriem kabatā devās uz Norvēģiju, lai studētu Tautas augstskolā. Ticība sev un “nulles punkts”, kad nekā cita arī nav. Sekoja studijas Lillehammeres universitātē, izcīnot stipendiju un studējot kino režiju. Tad kāzas ar kursabiedru Trondu Jakobsenu, kas tika svinētas divkārt – Norvēģijā un Latvijā. Tā tas arī palika: no Latvijas Ilze pa īstam nav devusies prom, bet Norvēģija kļuvusi par viņas mājām.

“Palikām Tensbergā, jo man vienmēr licies, ka dzīves jēga ir ģimene un tas, ka ģimenē ir bērni, nevis uzreiz pēc studijām censties dabūt darbu Oslo. Nebija cita varianta, kā dibināt savu uzņēmumu, kas veido filmas, iegūstot finansējumu no dažādiem fondiem,” stāsta Ilze.

 

Ceļš līdz “Manam mīļākajam karam”

Neraugoties uz ilgo laiku, kas pavadīts Norvēģijā, Latvija vienmēr bijusi Ilzes dvēselē, līdz ar to – arī filmās. Topošā Ilzes un Tronda pilnmetrāžas animācijas filma “Mans mīļākais karš” iecerēta starptautiskai auditorijai. Kad jautāju, kāpēc tāds nosaukums, Ilze teic: “Filma pati to pasaka… Šis ir stāsts par to, kā bērna acīm saskatīju, kas notika manā dzimtajā Kurzemē pēc kara. Padomju propagandas kontrasts civiliedzīvotāju atmiņu stāstiem, kurus savukārt nedrīkstēja skaļi stāstīt.”

Filma top Latvijā, Ilze katru mēnesi vismaz nedēļu pavada Rīgā. Sadarbības partneri ir producents Guntis Trekteris, “Ego Media” un “Tritone studio”. “Mans mīļākais karš” ir loģiska kulminācija stāstam par Baltiju, par Latviju, par Austrumeiropu, kuru Ilze līdz šim stāstījusi norvēģiem par mūsu vēsturi, dzīvi, šodienu.

“Man ir divi dokumentālie stāsti par Baltijas strādniekiem Norvēģijā. Viens par Lietuvas, otrs par Latvijas cilvēkiem. Sākām 2003. gadā, otra tapa 2005. gada rudenī. Tematiski var teikt, ka abas filmas ir par alkatību, par to, kā norvēģi izmantoja lēto darbaspēku no Baltijas. Lietuvieša stāsts bija sāpīgs: viņam baļķu šķēlējaparātā nocirta plaukstas daļu. Vīrs darbā bija stājies bez dokumentiem un centās izstrādāt pēc iespējas vairāk koksnes. Lai nebūtu nepatikšanu, norvēģu darba devējs lietuviešu Vaclavu aizsūtīja uz slimnīcu, piekodinot: “Tu neko nedrīksti teikt! Biji tūrists, gāji garām, nejauši iebāzi roku zāģī…” Kad atbrauca darba inspekcija, baltieši, kuri bija nokļuvuši nelaimē, nekad par savām problēmām nerunāja. Jo viņi kaunējās par savu situāciju. Vaclavs zināja, ka strādājis nelegāli. Bet lietuvietis, atgriezies atpakaļ mājās, aizgāja pie “Lietuvas Rytas” korespondenta, viņi ar mums sazinājās, un uztaisījām sižetu par Vaclavu komerckanālā TV2. Lietuvietim veicās, jo Norvēģijas arodbiedrības viņu uzņēma par savu biedru un iztiesāja viņam kompensāciju. Otra filma bija tikai par latviešiem. Tā nebija “melnā”, bet “pelēkā” firma, kurai viņi strādāja. Latviešus spieda un spieda strādāt, bet, kad viņi redzēja, cik lielā mērā viņi apkrāpti, kad vairs nav ko zaudēt, tad zvanīja man – es viņiem “izskatījos pēc žurnālistes”. Trīs nedēļu laikā uztaisījām reportāžu – filmu. Ar to visu gribēju pateikt, ka baltieši ir tādi paši cilvēki kā jūs, beidziet skatīties no augšas ar to savu pārticības slānīti – “mēs varam prasīt, jo viņiem ir jāpelna”. Ja salīdzina to laiku, kad sāku filmas taisīt – pirms 14 gadiem –, Norvēģijas vidusslānī attieksme mainījusies. Tagad viņi ir braukuši, Baltiju redzējuši, un tieši vidusslānim ir lielāks respekts pret Austrumeiropu. Pirms tam viņiem likās – mēs esam pasaules daļa, kas cīnās, kā māk, no komunisma tika ārā, tagad par mazu naudu darīs jebko. Tagad viņiem jārēķinās, ka mums tomēr ir sava cena, Austrumeiropa arī ir mainījusies. Jā, un nu viņiem jāmeklē kaut kas vēl lētāks… Mēs, latvieši, vairs neesam darba tirgus “pārtikas ķēdītes” zemākajā pakāpē. Ir viena sabiedrības daļa, kuru es Norvēģijā nepazīstu – tie ir bagātnieki. Par viņiem esmu dzirdējusi tikai visādas leģendas.”

Divas filmas Ilze veidoja par saviem bijušajiem Saldus skolas klasesbiedriem, par to, kā 90. gados pēc PSRS sabrukuma attīstījusies viņu dzīve. “Uzrakstīju pieteikumu norvēģu Kultūrkapitāla fondam, un viņi man piešķīra visu summu, lai veidotu pirmo filmu. Tai bija labi reitingi. Domāju, tāpēc, ka es no cilvēciskā viedokļa mēģinu parādīt politiskos notikumus. Mans pieteikums bija – cik mēs, latvieši, esam jauni, uz trīsdesmit gadu sliekšņa, un cik daudz jau esam paguvuši pieredzēt. Attiecībā uz manu paaudzi – mēs jau nepaspējām sabīties tajā laikā, kad atmoda tik tikko sākās, bet vēl valdīja padomju vara. Padomju ideoloģija mums likās kaut kāda smieklīga paralēlā pasaule. Kad šī filma bija gatava, aiznesu to uz Norvēģijas valsts TV, un redaktors laikam juta kaut kādus sirdsapziņas pārmetumus, sak, teorētiski mēs esam tik līdzīgi, bet cik maz zinām par jums, esam jūs aizmirsuši… Un parādīja to Norvēģijas TV. Kad filmēju otro “Klases bildi”, pasaulē un Latvijā bija 2008. – 2009. gada krīze, sanāca filma par to, kā latvieši tai nepadodas.

Jautāju – vai norvēģus patiešām tas viss interesē? Neesam taču lielvalsts Krievija…

Ilze saka: “Krievijas tēls gan ir negatīvs, nemitīgi ir runas par korupciju, par valsts pārvaldes sistēmas problēmām. Klišejas par to, kā cilvēki dzīvo Krievijā, ir diezgan spēcīgas. Tādā ziņā Baltija viņus neinteresē. Mūsu oligarhu sarunas… Tas viņus politiski nesatrauc.”

 

Pateicībā – mātei

Sekoja filma par Ilzes mammu Tāli Kalnu – “Bekons, sviests un mana mamma”. “Sākumā gribēju taisīt filmu par mammas mājām “Auziņām”. Šī zeme kādeiz piederēja jaunsaimniekiem, tad tika uzbūvēta ēka, pēc tam tā kļuva par kolhoza ēku, kara laikā – par vāciešu armijas štābu. Pēc tam palika tukša. Mamma aizgāja uz “Auziņām”, kad viss tur bija sadrupis un izpuvis, viss bija jāsāk no jauna. Gribēju taisīt filmu – stāstu caur ēkas vēsturi, par mammas pēdējo vasaru tajā, jo viņa plānoja doties prom, uz pilsētu. Šāda problēma ir arī norvēģiem, tas mūs satuvināja. Bet filmas gaitā mainījās akcents – no mājas uz cilvēku. Un izrādījās, ka tā ir manas mammas dzīves pēdējā vasara.”

Finansējums nāca arī no Norvēģijas. “Sākumā man bija grūti noformulēt, kāpēc filma būs par manu mammu. Jo vienmēr prasa – ar ko viņa ir nozīmīga? Stāstīju, ka viņa ilustrē to dzīvi, kāda bija iezīmīga veselai Latvijas paaudzei. Stāstīt par sev tuvu cilvēku ir grūti. Stāvēt kādas Norvēģijas komisijas priekšā un teikt: mana mamma ir varone! Tas nebija vienkārši. Bet tomēr atradās Norvēģijas TV redaktors, kurš teica: tā būs interesanta filma! Tad arī pārējie piekrita: ja tu Ilzei tici, tad mēs arī.

Grūtības ir arī tad, kad filma ir pieteikuma stadijā. Tad dokumentālo filmu pasūtītāji vēlas, lai tur būtu humors. To ir ļoti viegli “notirgot”: redziet, kāds dzīvesprieks, dzīvesspars, nepadošanās liktenim! To es nevarēju apsolīt. Mana mamma bija nopietna, nekādus jociņus un šķelmīgo skatu uz dzīvi no viņas nevarēja gaidīt. Laikam naudas devēji grib, lai publika tiktu izklaidēta, lai ir raksturs, kas nepadodas liktenim, kur ir optimisms iekšā. Ja vēl noformulē kaut kādas asprātīgas frāzes, sanāk tāds “ikdienas pozitīvais varonis”.”

Kā tas ir, ja režisors par filmas varoni izvēlas savu mammu? Vai šī ciešā saikne starp māti un meitu nerada problēmas un pat diskomfortu, kad ir jāfilmē?

“Man bija interesanta saruna ar brālēnu. Norvēģijā ir tradīcija kāzās un jubilejās teikt garas runas. Sasummēt jaunlaulāto vai jubilāra dzīvi tā, ka pārējiem ir pacēlums, prieks. Man šķiet, ka labāk, lai svinībās cilvēks pasaka to visu īsi, “dzejnieka vārdiem”, un vairs neko daudz nerunā. Brālēns teica, ka nepiekrīt. Ka mēs Latvijā labo viens otram nepasakām, atstājam visu tikai sajūtu līmenī un viss tikai no attiecībām jānolasa. Tāpēc ir labi uzdrošināties skaļi, cilvēkam dzīvam esot, pateikt visu priekšā kaut ko labu par savu tuvāko cilvēku. Sapratu, ka es ar filmu to arī mēģināju.”

 

Kas joprojām vārās Kurzemes katlā

Filma “Mans mīļākais karš” top jau vairākus gadus. Tai ir smags, izaicinošs nosaukums – atzīstos Ilzei, ka man ir bažas, kā tas tiks uztverts gan Norvēģijā, gan citur.

“Norvēģijā joprojām pieprasītākā un pārdotākā literatūra ir par Otro pasaules karu. Nemitīgi tiek rakstītas jaunas un jaunas vēstures grāmatas,” Ilze saka. “Kad sāku par filmas nosaukumu domāt… Norvēģiski tas vispār neskan. Norvēģu valoda ir mana otrā valoda, bet bieži neizjūtu šo valodu tā kā latviešu. Nosaukums pie manis atnāca angliski. Paradoksu ietverošs, izaicinošs, ceru, tāpēc uzmanību piesaistošs. Bet tad, kad cilvēki skatīsies filmu, viņi sapratīs nosaukumu. Filmai ir vairāki slāņi. Viens ir tāds pats kā par mammu, caur personīgo uz lielām lietām. Pirmā doma bija pastāstīt par Kurzemes katlu. Šis stāsts man ir saistošs tādēļ, ka tajā ir ļoti daudz sāpju, ārkārtīgi daudz kritušo karavīru un liels paradokss, cik bezjēdzīgs ir karš. Padomju laikā mums mācīja, cik nozīmīgas bija šīs kaujas, bet – par ko? Protams, skaisti – par Kurzemi. Tikai skolotāja jau nekad neteica, ka patiesībā padomju armija netika galā ar Kurzemes aplenkumu. No vācu puses un no latviešu patriotiskās puses tās ilgās cerības, ka visa Latvija nebūs sarkana, ka varbūt būs iespēja atgriezties brīvvalsts statusā. Vēlāk, pēc kara, mēs ik pa laikam atradām kaut ko, kas atgādina šo šausmīgo kara noslēgumu. Šis karš Kurzemē par sevi atgādināja vēl ilgi. Ļoti palīdz Tronds, jo viņš saskata, kā norvēģi varētu uztvert dažādas filmas epizodes. Tronds vērtē filmu kā producents, viņš skatās, lai filma būtu saprotama norvēģiem. Te nevaru lietot tik tēlainu valodu, kā man gribētos. Jo vajag, lai norvēģu skatītājs pieņemtu filmu, ja viss tiks izskaidrots, visas kartes parādītas, uzskatāmais materiāls. Kā veidotājam tas varbūt liekas didaktiski. Bet, ja norvēģis kaut ko uzzinājis, var saprast tālāko, saprast dziļāk arī emociju.”

Filmas sākotnējais treileris ir spēcīgs: ģimene brauc uz jūru, uz Kurzemes piekrasti, bet līdz tai netiek, jo tur ir pierobežas zona, uzarta pludmale, robežsargi… Ilze: “Tas ir stāsts par to, cik daudz tev padomju sistēmā bija aizliegts. Tā bija tikai maza cilvēciska nepieciešamība – redzēt jūru. Bet nevari, PSRS ārējā robeža… Kāda sieviete man Alsungā stāstīja – un mani tas stāsts noveda līdz asarām –, desmit kilometrus tālāk ir Jūrkalne. Tur baznīcā iekarināts kuģa modelītis, kuru viņa gribēja redzēt. Ar šādiem kuģīšiem gan Latvijā, gan arī Norvēģijā tiek pieminēti jūrā bojā aizgājušie zvejnieki. Bet neviens Alsungā to kuģīti sen nebija redzējis, jo uz Jūrkalni nedrīkstēja iet, bet visi zināja, ka kuģītis tur ir… Par auksto karu runājot – daudzi zinātnieki raksta, ka Baltijai Otrais pasaules karš beidzās tad, kad padomju armiju izveda no mūsu teritorijas. Mēs bijām ļoti militarizēta vieta, visur bija padomju armija. Esmu dzimusi 1971. gadā, tikai 26 gadus pēc kara. Visi šie notikumi nebūt nav tik seni. Otrais pasaules karš Kurzemē beidzās smagi. Par bēgļiem un civiliedzīvotājiem jau skolā vispār neko nepieminēja. Mājās – ar visu savu patriotisko dzimtu un ģimeni – man tomēr atklāti jāsaka, ka bērnībā un agrīnajos tīņa gados nesapratu, kas ir kas, kas tiek noklusēts, par ko pieaugušie nerunāja, par ko runāja pusteikumos, laikam saprotot, ka man nav prātiņa skolā muti turēt. Tādējādi sargājot ne tikai sevi, bet arī mani. Tāpēc filmas stāsta, kā tāds padomju bērns kā es uzaugot pamazām iegūst atklāsmi par tiem vispārējiem meliem, kurus padomju vara pūta acīs cilvēkiem. Karš padomju propagandai bija pats labākais ierocis. Un biedēšana ar karu vadoņiem arī šobrīd ir labs ierocis vai līdzeklis cilvēku pakļaušanai.

Otrais pasaules karš mūsu dzīvē bija klātesošs ilgus gadus, it īpaši skolā. Tāpēc arī animācijas žanrs – skats uz kara un pēckara dzīvi bērna acīm. Man ir bažas par to, ka arī ārpus Latvijas ir cilvēki, kas netic, ka arī Latvijā var būt demokrātija, ka mēs ar to netiekam galā. Viņiem šķiet, ka mēs esam tikai totalitārismam radīta nācija. Tāpēc ik pa laikam ir jāatgādina nesenā pagātne. Ne tikai norvēģiem.”

 

 

Uzziņa

Ilze Burkovska-Jakobsena

Saņēmusi Latvijas kino augstāko apbalvojumu “Lielais Kristaps” (2009) par filmu “Sviests, bekons un mana mamma”. Šī filma apbalvota arī Varšavas dokumentālo filmu festivālā un ieguvusi Norvēģijas TV balvu “Zelta kadrs” par labāko dokumentālo filmu.

Filmogrāfija:

2014, TV dokumentālie seriāli bērniem “Norvēģija +”

2004 – 2010, “Klases bilde”

2012, 2016, “Klases bilde, par 10 gadiem gudrāki”

“2005, “Rēta no Norvēģijas”

2008, “Sūlvangas Ziņas”

2008, “Puiši uz tilta”

2010, “Bekons, sviests un mana mamma”

2010, “Tāds es esmu un tā tas ir”, trīs sezonas

2011, “Kleitas, mātes un meitas”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. No sena drauga sveiciens.

  2. Paldies , Ilze! Par ieguldīto darbu , laiku , par visu , ka parādat to , kas pie mums noticis un notiek !
    Veiksmi un izdošanos arī turpmāk!

Draugiem Facebook Twitter Google+