Viedokļi
Komentāri

Atis Klimovičs: Par Piecu dienu karu – bez optimisma 12


Atis Klimovičs
Atis Klimovičs
Foto: Ieva Lūka/LETA

Kādu rītu 2008. gada augustā, pamodies Tbilisi viesnīcas istabiņā, secināju, ka pārtrūkusi elektrības padeve, un aptvēris, ka esmu palicis arī bez interneta, apdomāju, kā šāda liksta ietekmēs pusotra miljona iedzīvotāju lielās pilsētas dzīvi. Šādām pārdomām bija pamats, jo tas notika Krievijas iebrukuma laikā Gruzijā, ko vēlāk nosauca par Piecu dienu karu. Pieļāvu, ka izdarīts uzbrukums elektroapgādes sistēmai, un vienkārši nespēju iztēloties, kā 35 grādu karstumā funkcionēs uzkarsusī galvaspilsēta. Jau biju redzējis pietiekami daudz ainu un tās lika šaubīties par Dienvidkaukāza valsts spējām organizēti pretoties krievu iebrucējiem. Pirmos iespaidus par šo karu guvu Gori, kur nokļuvu kādu stundu pēc tam, kad daudzstāvu dzīvojamā ēkā bija trāpījusi krievu lidmašīna. Pilsētā bija redzami gruzīnu karavīri, visdrīzāk, rezervisti, kuru paskats apliecināja pilnīgu neizpratni par saviem pienākumiem un situāciju kopumā. Tagad, pārdomājot redzēto, šķiet saprotami, ka ar šādiem spēkiem nebūtu reāli uzsākt Gori aizstāvēšanu. Dabiskā kārtā pēc pāris dienām tur jau atradās Krievijas armija. Un tas nebija viss – gluži netraucēti tā aizsoļoja vēl tuvāk galvaspilsētai, līdz kurai atlika vien 40 kilometru. Reportiera intuīcija tobrīd lika doties uz Abhāziju, un tālais nakts brauciens attaisnojās – varēju novērot, kā pāri robežai pārsoļo krievu desantnieki. Un nebija neviena gruzīnu policista, robežsarga vai karavīra. Kad Zugdidi pilsētā vaicāju, vai saņemti kādi rīkojumi un instrukcijas no Tbilisi, neviens nemācēja atbildēt. Pat policisti nezināja, kā rīkoties – pretoties iebrucējiem vai vienkārši paslēpties. Bija skaidrs, ka Gruzijas valdība ir apjukusi.

Tad Tbilisi ieradās Baltijas valstu, Ukrainas un Polijas līderi – Latvijas premjerministrs Ivars Godmanis un pārējo minēto valstu prezidenti ar savu ierašanos cerēja apturēt karu. Jādomā, šo politiķu gatavība kļūt par dzīvajiem vairogiem Gruzijas galvaspilsētā kaut nedaudz ietekmēja notikumus. Vērojot šo notikumu, tā šķita spēcīga solidaritātes demonstrācija, un visu piecu augsto amatpersonu runas Tbilisi centrā izklausījās ārkārtīgi uzmundrinošas. Taču karam un krievu iecerētajam gājienam uz Tbilisi ar valdības maiņu valstī punktu pielika ASV prezidenta Džordža Buša draudi Kremlim par amerikāņu militāru iejaukšanos. Tas palīdzēja apturēt krievu kontingentu un sākt Eiropas Savienības un Krievijas sarunas par kara pārtraukšanu. Joprojām nepamet nepatīkamā sajūta, redzot Francijas (tolaik prezidējošā ES valsts) pārstāvjus preses konferencē pēc sarunas ar krieviem. Viņi izskatījās kā boksa ringā nokautēti, un viss, kas notika pēc tam, to apstiprināja. Kremlis līdz šim klaji ignorējis visu, ko apsolījis līgumā ar ES, pats galvenais – aizvākt savus karavīrus uz pozīcijām, kādās tie atradušies pirms Piecu dienu kara. Tā vietā izdarīts gluži pretējais – abās Gruzijas atņemtajās autonomijās izveidotas spēcīgas krievu karabāzes, pastiprinot Gruzijas militāro apdraudējumu. Jāpiekrīt krievu vēsturniekam un publicistam Borisam Sokolovam, ka ES un Rietumu vārgā pozīcija 2008. gadā Gruzijā nobruģējusi ceļu 2014. gada agresijai Ukrainā. Tā ir patiesība, kuru sarežģīti apstrīdēt, un jāatzīst, ka ES atbilde ar novērotāju misijas turēšanu Gruzijā nešķiet pārliecinoša. Ja ievēro, ka krievi ir atņēmuši Gruzijai daļu teritorijas, padzinuši no turienes gruzīnus, izvietojuši tur prāvus militāros kontingentus, bet sankciju par to nav, jāatzīst – Krievijas agresija nav adekvāti novērtēta. Mūsu ārlietu ministra Edgara Rinkēviča atsaukšanās uz Baltijas okupācijas neatzīšanu to vienīgi apstiprina.

LA.lv