Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
25. novembris, 2014
Drukāt

Jānis Vādons: Patriotisms un literatūra (1)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Pirms nedēļas, 18. novembrī, biju Rīgā pie Daugavas, kur cilvēki pulcējās uz svētku salūtu. Man priekšā bariņš līksmu tautiešu ar Latvijas karodziņiem un sarkanbaltsarkanām piespraudītēm. Valsts himnu viņi, aizgūtnēm runādami un žestikulēdami, šķiet, pat nepamanīja. Diezin vai šī attieksme sakņojas apsvērumos, par kuriem himnas sakarā interneta vietnē satori.lv runā Ieva Skrebele. Nedaudz pa labi – ģimene ar diviem pusaugu puišiem, kas himnas laikā sadomāja pārbaudīt viens otra izmanību, riņķodami ap smejošajiem vecākiem.

Šī epizode man nāk prātā, domājot par nereti dzirdamo pārmetumu rakstniekiem, ka vairs netopot patriotiskā dzeja un ka it īpaši jaunākās paaudzes autoriem nerūp ne valsts un tautas tagadne, ne pagātne. Kad saskaros ar šādiem priekšstatiem par mūsdienu latviešu literatūru, rodas iespaids, ka patriotismu ir vēlme nomērīt, grāmatā saskaitot, cik bieži tajā pieminēts Latvijas vārds. Tā ir prasība pēc patriotisma, kurā Latvija ir lozungs vai mēteļa aksesuārs. Turklāt ir precīzi zināms, cik bieži šis lozungs lietojams un kur tieši lentīte piespraužama, lai patriotisma gars kļūtu acīmredzams un neapšaubāms.

Tomēr saiknei ar savu zemi un piederības iemiesojumam mākslā nav jābūt dekoratīvam un virspusējam. It īpaši dzejnieki savā darbā “iegrimst” latviešu valodā. Katra jauna latviešu valodā sarakstīta grāmata joprojām ir un vienmēr būs apliecinājums, ka mēs vēlamies turpināt – valodu, valsti, mūs pašus. Katrs jaunais lasītājs, kas spēj un vēlas latviešu valodā izlasīt jaunu grāmatu, ir šā turpinājuma daļa un nosacījums. Gundegas Repšes, Ulda Bērziņa, Ingas Ābeles, Liānas Langas, Dainas Sirmās un citu mūsdienu rakstnieku grāmatās ievāktā raža lasītājam met izaicinājumu – nebaidīties un arī iebrist savā valodā, tās iepriekš nenojaustajos noslēpumos. Šos noslēpumus ne vienmēr var iepīt svētku simbolos, tie var nenoderēt saviesīgās sarunās vai centienos aiztaisīt muti tiem, par kuriem tēvijas mīlestībā jūtamies pārāki un tālāk tikuši. Tomēr valodas noslēpumi ir mūsu piederība, un to apgūšana – piederības apliecinājums. Rakstnieki, kas rada grāmatas latviešu valodā, ir patrioti, jo viņu darbs, būtībā bez ekonomiskā labumā sakņota pamatojuma, kopj un attīsta mūsu faktiski vienīgo kopības un atšķirības zīmi – latviešu valodu. Nobela prēmijas laureāts Josifs Brodskis precīzi postulē: “Rakstniekam pastāv tikai viena patriotisma forma: viņa attiecības ar valodu.” Nevajag no literatūras un rakstniekiem pieprasīt ārišķīgu patriotismu. Nevajag tagadnes situāciju salīdzināt ar totalitārā režīma laikiem, kad deklaratīvais patriotisms, ar kuru tika stiprināta slimas varas sistēmas neaizskaramība, bija izkropļojis arī to patriotismu, kas iemiesoja cilvēkmīlestību un nācijas pašsaglabāšanās instinktu, bet kam faktiski nebija iespējas veidoties veselīgā, dabiskā un neeksaltētā formā.

Mums ir paveicies – nav jāslēpjas un nav jādeklarē. Tas gan nenozīmē, ka šodienas patriotismam, tostarp mākslā, nav izaicinājumu. Patriotisms ir saistīts ar stereotipisku realitātes uztveri, līdz ar to pastāv augsts aizgūtu priekšstatu, pašapmāna, maldu un virspusējības risks. Valstspiederība nav vēl viens novembrī pieminams velis, par kuru aizdegt sveci pie Rīgas pils mūra vai kuru pagātnes izteiksmē pieminēt vēsturiskos romānos. Dīvains piederības apliecinājums ir arī bailīgi pakalpīgi reveransi tiem, kas savtīgos nolūkos vēlas sašķobīt piederībā iemiesotās valstsgribas pamatus. Patriotisms ir aktīvas, atvērtas un dziļumā vērstas attiecības ar priekšstatiem par savu zemi un tautu. Un grāmatas, kas pētī un pieraksta šīs attiecības, ir patriotiskas. Patriotisks ir arī katrs cilvēks, kas mācās latviešu valodu un māca to saviem bērniem. Izkopta valoda dod iespēju pilnvērtīgi iepazīt un izteikt gan savu apkārtni, gan pašiem sevi. Sakopta valoda ir sakopti cilvēki. Gudra valoda ir gudri cilvēki. Un bagāta valoda ir bagāti cilvēki. Valoda kā lakmusa papīrs, kas parāda, kur atrodamies un cik tālu mēs spēsim tikt. Bet mēs – tā ir Latvija.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Tālu gan mēs esam paspējuši tikt pa vairāk kā divdesmit neatkarīgas Latvijas gadiem, – vai visu pasauli iekarojuši – latviešus var sastapt itin visur! Gribas tikai piebilst: tikai ne Latvijā! Ja Jums nešķiet, ka šis lakmusa papīrīts neliecina par ļoti nopietnu patriotisma trūkumu latviešu vidū, tad nākas secināt, ka latviešu literatūra ir stipri tālu no realitātes, – cilvēki ir pazaudējuši mātes acis (Imanta Ziedoņa vārdiem runājot) un ausis?! Šai stundā, ko gribētos nosaukt par “nulles stundu” latviešu literatūrā, velkot paralēles ar vācu pēckara ( otrā pasaules kara) literatūru, kad rakstītais vārds izskan tukšumā un tam nav vairs varas pār lielāko tautas vairumu un rakstnieks t.i. dzejnieks vairs nepilda savu tautas sirdsbalss modinātāja misiju. Nav jau arī rakstnieku kā Anna Brigadere, Kārlis Skalbe, Aleksandrs Čaks un citu brīvās Latvijas autoru…

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+