Mobilā versija
Brīdinājums +10.3°C
Gaitis, Gaits, Karīna
Otrdiena, 17. oktobris, 2017
8. oktobris, 2017
Drukāt

Jānis Stībelis, patriots bez lieka patosa. “Par koncertiem Krievijā – tas ir mīts. Neesmu tur koncertējis piecus gadus”

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Jānis Stībelis

Dziedātājs JĀNIS STĪBELIS atmetis anglisko pseidonīmu “J Stever” un šobrīd ieskaņo savu pirmo patriotisku dziesmu albumu. Jaunās kompozīcijas, tostarp šonedēļ iznākusī dziesma “Upe”, līdzās labi zināmajām skanēs arī dziedātāja rudens koncertu sērijā “Sajūti”, kas atsākas šomēnes.

 

Gada sākumā tu simboliski, koncerttūres veidā, atskatījies uz savā daiļradē paveikto. Vai šis tavā dzīvē ir izvērtēšanas un, iespējams, pārmaiņu, posms? Nesen nosvinēji 42. dzimšanas dienu – vai jūti kaut ko no tā, ko mēdz dēvēt par četrdesmit gadu krīzi, kad notiek vērtību pārvērtēšana?

J. Stībelis: Ja ļaudis nerunātu par 40 gadu krīzi, tad es pat nepamanītu, ka kaut kam tādam jāpievērš uzmanība. Visas krīzes ir tikai mūsu galvā, un pagaidām mans vilciens iet uz priekšu. Atklāti sakot, es īpaši nedomāju par to, kurā dzīves posmā pašlaik atrodos. Vienkārši strādāju, muzicēju, līdz ir rezultāts, un dodos tālāk. Šobrīd man tas nozīmē darbu divos virzienos. Viens ir jauns materiāls latviešu valodā, ko albuma formātā plānojam izdot nākamgad. Otrs – palēnām, pilienu pa pilienam, veidoju programmu angļu valodā.

 

Nenoliedzami patriotiskos toņos ieturētajai dziesmai “Karogs” šajā rudenī seko pavisam svaigi publicētā kompozīcija “Upe”. Vai šādā Jānim Stībelim neraksturīgā virzienā iecerēts arī viss topošais albums? Kas tevi noskaņojis uz latviskuma nots?

Iekšēji tādas sajūtas bijušas jau labu laiku, bet “nenāca ārā”. Laimīga gadījuma pēc kādā mirklī manās rokās nokļuva Edvarta Virzas dzejoļu krājums. Lasīju viņa dzīves gājumu, dzeju, līdz kādam no dzejoļiem nevilšus otrajā trešajā pantiņā līdzi tekstam sāka iet arī melodija. Vajadzēja tikai aiziet līdz klavierēm un pierakstīt. Nezinu, kā šī informācija nonāca pie manis – domāju, ka kaut kas eksistē ārpus mūsu saprāta, kāda augstāka griba, kas šo informāciju atsūta īstajā mirklī. Sajutu, ka vajag turpināt uz šā viļņa, un diezgan ātri atnāca arī otrā dziesma. “Upe” gan nav ar dzejnieka, bet manis paša rakstītu tekstu. Upe simboliski ir mūsu tauta, un mēs esam mazie strautiņi, kas tajā satek. Ceru, ka izdevies skaņdarbs ar tautisku kodu, pat ja taktsmērs gadījies sarežģītāks. Šis nav gadījums, kad tēmu mēģināts kaut kā mākslīgi integrēt vai iedzīvināt, jo dziesmu tapšanas process notiek dabiski. Jaunās dziesmas drīzāk ir patriotiski pozitīvas, bez lieka svinīguma.

 

Šovasar paviršākam vērotājam varēja šķist, ka biji pieklusis, skaļāk izskanēja vien tava dalība Laimas Vaikules “randiņa” koncertos, kad kopā iedziedājāt kādu senu Raimonda Paula dziesmu (“Bez vārdiem” no kinofilmas “Tauriņdeja”).

Patiesībā pēc “Sajūti” koncerttūres ziemā un pavasarī arī vasara man bija samērā aktīva, pilsētas svētki, dažādi pasākumi – arī privāti. Mans repertuārs ir plašs, varu spēlēt visādu stilu mūziku, līdz ar to mani aicina daudz. Arī Paula dziesmas ieraksts notika tādā pamatīgā skrējienā, nemaz nemanīju, kad tā tika apstrādāta, “samiksēta”, līdz kādu dienu pamanīju, ka jau izdota! Ar šo dziesmu “uzmācos” Laimai jau aptuveni četrus gadus. Pirmā, kas man to iedeva, bija Baiba Palkavniece. Pirmoreiz to nodziedāju kopā ar Ievu Akurateri “Latvijas kino mūzikas” dziesmu ciklā. Raimonda Paula mūzika ir viena no retajām, universālajām formulām, kas labi skan, pārvērsta arī citos mūzikas stilos.

 

Ja reiz dziedi kopā ar Laimu, jādomā, tāpat kā viņu, tevi aicina koncertēt Krievijā?

Par koncertiem Krievijā – tas ir mīts. Krievijā neesmu koncertējis aptuveni piecus gadus. Esmu pieņēmis lēmumu tur neuzstāties. Pietika. Katrs izvēlas savu ceļu – varu komponēt, muzicēt arī šeit. Negribu braukāt apkārt, kaut kur mētāties, vēlos būt tepat, kur ir mana ģimene, bērni. Vēlos šeit dzīvot, pelnīt, strādājot savā profesijā. Pārsvarā uzstājos Baltijas valstīs, visbiežāk Lietuvā.

 

Tad jau vari salīdzināt mūsu un kaimiņu – lietuviešu, igauņu – mūzikas industriju.

Lietuvā, atšķirībā no mums, 70 procenti mūzikas, ko patērē, ir vietējā. Iespējams, tā ne vienmēr ir ļoti labā kvalitātē, tomēr viņu patriotisms un nacionālais gars, kas viņos ir iekšā… Mēs varētu pamācīties, kā atbalstīt savējos. Lietuvā ir normāli, ka vairākas “top” grupas var savākt 30 vai 40 tūkstošus skatītāju lielajās arēnās. Protams, varam teikt, ka tur ir par miljonu lielāka sabiedrība, turklāt tā nav sašķelta divās daļās kā Latvijā, tomēr svarīgi, ka paši lietuvieši ir savas iekšējās produkcijas patērētāji. Viņi tāpat kā itālieši, franči, spāņi atbalsta savu mūziku, un mediju telpa ir ļoti aizsargāta. Tie paši spāņi savu mūziku gan subsidē, gan aizsargā kā vienu no kultūras pamatlietām, es pat teiktu – lobē to. Daudz esmu apgrozījies mūzikas industrijas lielvalstī Zviedrijā – tikai pamēģini tāpat vien, “no malas”, uzrīkot koncertu Zviedrijā – tas nav tik vienkārši, tas jādara, vai nu iesaistot pašu zviedru producentus, vai arī jāmaksā milzu nodokļi. Mums turpretī jebkuram ienācējam ir visas durvis vaļā, savukārt koncertzāļu pieejamība vietējiem mūziķiem diemžēl ne vienmēr ir nodrošināta.

 

Latvijas mūziķiem ir jāpacīnās, lai vietējo mūziku spēlētu pašu raidstacijas. Vai arī tu, pieredzējis mūziķis, kura veikums kalpo par kvalitātes latiņu citiem, to izjūti?

Mums šī lieta ir ļoti atstāta novārtā. Igauņi ir izveidojuši mūziķu arodbiedrību, un tā nekautrējoties klauvē pie Kultūras ministrijas, raidorganizāciju durvīm, pieprasot konkrētas lietas. Mazās teritorijās, kur vietējam produktam jākonkurē ar milzīgajiem mediju laukiem, ir jācīnās, un radiostacijas ir viena no centrālajām vietām, kur spēlē mūziku. Tomēr, ja paklausāmies, kāds ir ēters, situācija ar mūsu lokālo produktu tajā ir bēdīga. Pirmoreiz to aptvēru, kad no Lielbritānijas atbrauca kolēģis Nikijs Modems, britu dziedātāja Nika Keršova menedžeris. Kad viņš lūdza, lai uzlieku, kas skan mūsu radiostacijās, vienīgā stacija, kur tajā mirklī skanēja dziesma latviešu valodā bija “Latvijas Radio 2”, un arī tur – šlāgerītis. Man bija liels kauns. Cilvēks, ieslēdzot radio, vispār nesaprot, uz kādu valsti viņš atbraucis. Par to daļēji esam atbildīgi arī mēs, mūziķi, jo nevaram sakārtot paši savu tirgu, izkarot kaut mazu daļiņu no tā, panākt, lai, piemēram, jaunie mūziķi no Jēkabpils, kuri, iespējams, raksta ģeniālu mūziku, varētu to parādīt plašāk. Arī pazīstamiem mūziķiem, kas šeit rada dziesmas, lielā mērā tās nav kur likt.

 

Jāsakārto vietējais tirgus, pirms doties tālāk pasaulē?

Tieši tā. Mums vajadzētu sakārtot savu saimniecību un tad “līst ārā” un eksportēties. Mums jāizveido kāda platforma mūziķiem, kur likt savu mūziku. Ja skatāmies veiksmīgo mazo valstu piemērus, tepat, Zviedrijā, tad redzam, kam jāpievērš uzmanība. Pirmā ir izglītība – šobrīd tas ir milzīgs trūkums. Mums joprojām nav pasaules mūzikas tendencēm atbilstošas izglītības, līdz ar to nav integrācijas Rietumu mūzikas pasaulē. Ir daži mūsu mūziķi, kas paši tur ieklīst.

 

Vēl jau mūziķim atliek publikai “neredzamā” zona, es domāju muzicēšanu privātos pasākumos. Piekrīti, ka tā šobrīd ir ienesīgāka nekā vienkārša koncertu rīkošana, kur dažs šobrīd runā pat par krīzi?

Profesionāliem mūziķiem, kas var ļoti ātri adaptēties, nospēlēt jebkāda veida mūziku un integrēties dažādos projektos, problēmu ar darbu nav. Iespējams, tiem, kuriem ir tikai viens projekts jeb grupa, ir grūtāk. Arī man kā solistam ir vieglāk – varu “ielēkt” jebkurā citā “pajūgā” kopā ar kādu orķestri vai bigbendu, sagatavot atšķirīgas programmas.

 

Pats esi ne tikai mūziķis, dziedātājs, bet arī producents, komponists…

Tik mazā teritorijā citādi nevar – ir jāskatās 360 grādu platā leņķī. Latvijā nevari būt tikai dziedātājs vai tikai komponists, ir jādomā plašāk. Pats kopš pašiem sākumiem esmu rakstījis mūziku un producējis savus albumus. Daru ne tikai to – aranžēju, esmu kļuvis arī par izdevēju manā izdevniecībā “MuzLab”. Skatīsimies, cik tālu tā izaugs.

 

Arī pats, savulaik izmācījies Holivudā, ne pirmo dienu raugies ārpus dzimtenes robežām Rietumu virzienā…

Angļu valodā top albums, tas tiek lipināts palēnām, dziesmu pa dziesmai – tās šobrīd pieejamas 50 dažādos interneta veikalos. Šī ir pirmā reize, kad pats neesmu izvēlējies materiālu. Man ir brīnišķīgs dziesmu līdzautors, tekstu autors, populāru bērnu un jauniešu grāmatu radītājs Džozefs Kreigs.

 

Joprojām aiz jūras esi Džejs Stīvers jeb J Stever?

Nē, Jānis Stībelis. Stīvers bija mana vectēva uzvārds, tomēr domāju, ka šobrīd esmu pietiekami atdevis godu vectēvam, lietojot viņa vārdu. Droši vien vajag izslimot jaunības maksimālismu un dažādās pārvērtības, lai saprastu, kā ir vislabāk.

 

 

JĀNIS STĪBELIS (42)

* Dziedātājs, komponists, producents, diplomēts diriģents.

* Studējis Rīgas Pedagoģijas augstskolā, Holivudas mūzikas institūtā.

* Karjeru sācis grupā “Shake and Bake”, izdevis deviņus studijas albumus.

 

Jāņa Stībeļa koncerti “Sajūti”

* 20. oktobrī Mārupes kultūras namā; 21. oktobrī Liepājas Olimpiskā centra Rožu zālē.

* Piedalās: Raimonds Macats (taustiņinstrumenti, mutes harmonikas, čells), Miķelis Vīte (perkusijas) un Andrejs Jevsjukovs (ģitāra), kā arī jaunā dziedātāja Megija Naunika.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+