Kultūra
Kultūrpolitika

Aivars Eipurs: Pavasaris Tallinā0


Aivars Eipurs
Aivars Eipurs
Foto: Karīna Miezāja

Nedēļas nogali pavadīju Tallinā. Ceļojuma mērķis nebija dzejas lasījums, koncerta, teātra vai sporta spēles apmeklējums. Šoreiz vienkārši tāpat – tāpēc, ka aprīlī dienas garākas nekā martā. Četrarpus stundās ar autobusu var nobraukt krietnu gabalu Latvijas un visu kaimiņzemi dienvidu ziemeļu virzienā, un tikt Tallinā. Ja tas tik ērti, kāpēc to nedarīt biežāk kā reizi desmit gados? Vismaz pāris reizes gadā braucu uz Liepāju, Daugavpili, Ventspili. Te taču tikai viena stundiņa klāt. Būs jābrauc vēl.

Viesnīca bija tuvu centram un Latvijas vēstniecībai, kuras sarkanīgie jumti saulē kopā ar mūsu karogu pakalnā izskatījās iespaidīgi. Saule, tikko pamodušies parki, vecpilsēta… Ko es vēl “uzsūcu” bez brīnišķīgajiem laika apstākļiem?

Sākot ar viesnīcu, ielu, parkiem, transportu un beidzot ar KUMU, pārsteidza biežais krievu valodas lietojums. Gan tūristi, gan vietējie; parunājos allaž angliski. Neticu, ka tā varēja būt sagadīšanās.

Vai arī manī pārāk iesakņojies tas, ka Igaunijā negrib, ka runā krieviski.

Tas laikam attiecas uz provincēm. Vai arī uz vēl neizcīnītās brīvības laiku, ja valoda pati par sevi nav vainīga; jeb varbūt angļu valoda arī “piegriezusies”? Kādam manam kolēģim skolas gados klases ekskursijas laikā iedzēruši igauņi izsituši priekšējos zobus, noturot latviešu puiku par krievu, jo toreiz angļu valodu mūsu skolās mācīja sliktāk.

Aleksandra Ņevska pareizticīgo katedrāle Tallinā atrodas tieši pretī Igaunijas Parlamenta ēkai. Ja viens stāv uz katedrāles trepēm, tad ar otru, kurš stāv pie Parlamenta vārtiem, var sarunāties bez kliegšanas, neliels laukumiņš pa vidu.

Cariskā Krievija gribēja parādīt savu varenību, uzbūvējot katedrāli visaugstākajā vietā. Baznīca tika uzcelta salīdzinoši nesen, no 1894. līdz 1900. gadam. Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados vairākas reizes tika ierosināta baznīcas nojaukšana, tomēr tā netika realizēta.

Uz šī fona saprotamāka kļūst igauņu apņēmība, aizvācot padomju pieminekli “Bronzas kareivis” no pilsētas centra aprīlī pirms divpadsmit gadiem, lai gan šī akcija, spriežot pēc KUMU muzejā redzētās Kristīnas Normanas (1979) filmas “Monolīts” (2007), varēja beigties ar pilsoņu karu.

Turpinot par muzejiem, KUMU bija skatāma igauņu grafiķes Agātes Vēberes (1901–1988) izstāde. Klasiķes daiļrade dalās dzimtenes un trimdas periodos (Ņujorka), bet grafiķes piemineklis atrodas pie Nacionālās bibliotēkas. Tepat KUMU aplūkoju arī 70. un 80. gadu igauņu socārta modes izstādi. Tūlīt būs Gustava Kluča izstāde.

Ekskursijās parasti gadās arī pievienotās vērtības, par kurām iepriekš pat nesapņo.

Tāda šoreiz bija Pirosmani izstāde galerijā pretī Kadriorgas muzejam. Gruzīnu tīrradņa Niko Pirosmanišvili (1862–1918) mākslas cienītāji to sapratīs. Tas bija brīnišķīgi.

Hipsteru kultūru varēja vērot Baltijas dzelzceļa stacijas rajonā. Iespaidīgie fabriku un noliktavu iekštelpu un pagalmu iekārtojumi atšķīrās no tādiem pašiem mūsu pusē ar to, ka sestdienas vakarā diezgan agri, atskaitot dažas vietas tālāk no stacijas un tirgus, viss jau vērās ciet. Labi, ka izdevās to apskatīt laikus, jo vēlāk vakarā būtu vīlies.

Īpaša apraksta vērta ir viduslaiku maltīte rātslaukuma krodziņā. Jau augšā skatu laukumā stāvot, no apakšas nāca labam degunam uztverama ēdiena smarža. Tas nebija ārā, smarža bija nākusi pa durvīm. Laimējās tikt klāt.

Saistītie raksti

Tumšā telpā braša sieva tirgoja aļņa zupu, kuru vajadzēja strēbt no māla bļodiņas, jo karošu, protams, nebija. Divi eiro piecdesmit. Tad divas desiņas par trīs piecdesmit, augstvērtīgas, kā kupāti, uzdurtas uz smaila kociņa. Viens eiro brašajai sievai pa virsu.

Tad viņa norādīja uz mucu, pie kuras nupat kāds pieskrēja un iebāza tajā rokas līdz elkoņiem. Sieva pielēca un sadeva ar roku pa kaklu, aiztrieca šo prom. Izrādās, tur varot izzvejot sālītus gurķus. Ar žebērkļa priekšteci; koka kāta apakšā bija iedzīta tikai viena nagla. Viens noliecies tā, ka šķita bez galvas, bez panākumiem makšķerēja gurķi veselu mūžību, tad atmeta ar roku. Man izdevās ar pirmo piegājienu, un apmeklētāji atzinīgi ierēcās.

Suvenīru veikalā nopirku dzintara metamo kauliņu. Ja nu uzkrīt kas labs.

LA.lv