Kultūra
Literatūra

Pazīstami varoņi jaunos piedzīvojumos0


Lilija Berzinska. “Skelets skapī”. Mākslinieces Lilija Berzinska un Katrīna Vasiļevska. “Dienas Grāmata”, 2018.
Lilija Berzinska. “Skelets skapī”. Mākslinieces Lilija Berzinska un Katrīna Vasiļevska. “Dienas Grāmata”, 2018.
Lilija Berzinska. “Skelets skapī”. Mākslinieces Lilija Berzinska un Katrīna Vasiļevska. “Dienas Grāmata”, 2018.

Lilijas Berzinskas īsprozas krājumā “Skelets skapī” apkopotas deviņas pasakas visdažādākajam lasītāju vecumam – tās ir gan priekšā lasāmas vismazākajiem, gan burtojamas jau pašlasītājiem, gan savu artavu prieka un pārdomu sniegs klātesošajam pieaugušajam.

Ierasti Lilijas Berzinskas daiļradei samērā vienkāršā sižetā un sirsnīgu tēlu galerijā ir ietvertas rimtas pārdomas par dzīvi visdažādākajos tās aspektos un iespējamos savstarpējo attiecību un pasaules uztveres variantos.

Protams, ka dažāda vecuma un dzīves pieredzes auditorija zemdegu vēstījumu uztvers atbilstoši sev piemērotajam uztveres slieksnim, taču tas nebūt nenozīmē, ka jaunākai auditorijai jājūtas apdalītai – no teksta starojošā sirsnība un empātija nevar palikt nepamanīta.

Kā redzams gan krājuma nosaukumā, gan tekstā, autorei tuva ir dažādu frazeoloģismu, tautas parunu un tamlīdzīgu elementu iekļaušana, aplūkojot tos no dažādiem aspektiem – gan iztirzājot burtisko, gan ieskicējot pārnesto nozīmi.

Tā, piemēram, “Skelets skapī” ir kļuvis gan par Mīkstmieša lielāko dārgumu, no kā katru pavasari jānoslauka putekļi, gan smaida rosinātāju pieaugušajiem, gan arī ļauj runāt par noslēpuma iespējamību vai tās relativitāti dažādās dzīves situācijās.

Arī citās pasakās vairāklīmeņu lasījums ir klātesošs. Lai gan pirmajā mirklī var šķist, ka “lielo cilvēku pasaules” vēstījums ir dominējošs (drauga / dzīvesbiedra piesaistīšana ar varu pasakā “Jūras Vilks un Zaķis” vai, piemēram, šopoholisms kā trūkstošo emociju aizstājējmehānisms pasakā “Plikadīdas nedienas”), ir pietiekami daudz iespēju to interpretēt arī bērnam saprotamā līmenī ar viņa pieredzei atbilstošiem dzīves piemēriem.

Frazeoloģismi tekstā ir arī viens no tēlu portretu veidotājelementiem.

Tā Krakāns, būdams viens no viedākajiem tēliem šajā galerijā, nereti lieto dažādus izteicienus no savas vecmāmiņas pūralādes, un dažubrīd tieši tie kalpo par pasakas turpmākā sižeta attīstības virzītājiem, kā tas ir, piemēram, tekstā “Pasaules gals”, kur atmiņā atsaukts miglas raksturojums raisa paniku pārējos tēlos un par galveno uzdevumu kļūst radušās situācijas izdzīvošana un atrisināšana, piedāvājot dažādus scenārijus.

Ir ļoti tīkami, ka pasakās ietvertais vēstījums nav uztverams tikai un vienīgi utilitāri, piemēram, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā, kas katalizē tādu vai citu notikumu un izsauc dažādas emocijas, bet arī filozofiski, rosinot aizdomāties krietni tālu pāri ikdienas rutīnas robežām. Viena no spilgtākajām šajā aspektā ir pasaka “Gara diena”, kurā aplūkotas pagātnes, tagadnes un nākotnes attiecības, taču ierosmju netrūkst arī citviet krājumā.

Īsprozas krājums “Skelets skapī” lasāms gan kā autonoms izdevums, gan arī kā stāsta “Lamzaks meklē lamzaku” (2016) turpinājums.

Zināmā mērā tieši lasītāju ērtības ziņā šo izdevumu būtu vērts lasīt iepriekšējās grāmatas kontekstā, jo tieši tur notiek pirmā iepazīšanās ar lielāko daļu šīs grāmatas tēlu, uzzinām viņu vēsturi, “ģimenes saites” un izcelsmi, raksturojumu. Ja šīs informācijas nav, iespējams, “Skelets skapī” var radīt arī dažus neizpratnes pilnus brīžus vai paslēpt daļu vēstījuma.

Tiesa, daži jautājumi rodas arī ačgārnā virzienā… Piemēram, iepriekšējā grāmatā aizkrāciešus mēs iepazīstam kā nopietnus, čaklus un strādīgus un pedantiskus radījumus, savukārt vāvuļi atbilstoši sugas nosaukumam ir ķildīgi, tērzēt un tenkot kāri dzīvnieciņi, bet šajā izdevumā varam justies arī pārsteigti par pārmaiņām viņu uzvedībā un raksturojumā, proti, vāvuļu vēlmi šķietami kritiskā brīdī turpināt racionāli apspriest labāko kartupeļu vagu virzienu vai aizkrāciešu aizraušanos ar sportiskām aktivitātēm.

Viena no būtiskākajām abu grāmatu atšķirībām ir izvēlētais žanrs, proti, pirmo izdevumu “Lamzaks meklē Lamzaku” autore dēvē par stāstu, kaut, iespējams, piemērotāks pat būtu garstāsta apzīmējums, bet “Skelets skapī” ir īsproza, un, protams, žanra izvēle ir cieši saistīta ar vēstījuma ieceri.

Tomēr salīdzinot jāsecina, ka tieši jaunākā grāmata uzrunā vairāk un savā ziņā ir jaunajam lasītājam vieglāk uztverama. Katra atsevišķa epizode, notikums tiek ietverts ierobežotā formā ar savu sākumu un nobeigumu, tā darot vēstījumu koncentrētāku un kodolīgāku, neizplūstot sīkos sižeta atzarojumos un prasmīgi operējot ar tēlu sistēmu, neieviešot tajā epizodiskus varoņus, kam ar būtiskāko domu paudumu ir samērā maz saistības, kā tas reizumis bija novērojams grāmatā “Lamzaks meklē Lamzaku”. Līdz ar to arī kopiespaids veidojas košs un kolorīts.

Lilijas Berzinskas daiļradei raksturīgs, ka savu prozu autore pati arī ilustrē, kas arī garantē tēlu vienotību kā tekstuālajā portretējumā, tā ilustrācijās, turklāt nereti tieši tēlu raksturojumā arī vērojama abu māk­slas veidu niansēta saspēle – kas tiek noklusēts tekstā, atklājas ilustrācijā, un otrādi. Arī grāmatas vizuālais noformējums kopumā ir dizainiski bagāts, tādējādi padarot to par gaumīgi vērtīgu ieguvumu jaunās paaudzes grāmatplauktā.

LA.lv