Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
26. aprīlis, 2012
Drukāt

Pēc medņa: Jelgava–Valka

mednis_andris_egliitis_11

Beidzot esam saņēmušies! Ir maija pirmā dekāde, darba nedēļa beigusies, Juris sēž pie stūres, es viņam līdzas, un mēs ripojam uz Zīles mežniecību kaut kur Valkas pierobežā. Pa ceļam aiz Rīgas mēs vēl paņemam Modri, un nu ekipāža ir nokomplektēta.

 

Kāpēc mums būtu jābrauc uz Zīles mežniecību – vairāk nekā 200 kilometrus no Jelgavas un jāmaksā par ne īpaši lēto benzīnu? Lieta tāda, ka turienes mežzinis mūs uzaicinājis uz medņiem, un Modris ir mednieks ar stāžu, Juris – mednieks iesācējs un es, kaut tikai makšķernieks, tomēr ar dziļu interesi par pagaidām tikai literatūrā lasītām medņu riestu izdarībām. Un kāpēc mežkungs mūs aicinājis pie sevis? Arī tas ir saprotams, jo viņš ir Meža fakultātes neklātienes plūsmas students un cer no mums laika gaitā iegūt kādu vajadzīgu ierakstu atzīmju grāmatiņā.

Ceļš ir garš un vientuļš. Līdz Valmierai mūs ir nobalsojušas divas meitenes, vienādas gan pēc izskata, gan apģērba – it kā būtu māsas; Modris ar viņām aizmugures sēdeklī ķiķinās, bet no Valmieras līdz Zīlei esam palikuši atkal trijatā.

Zīles mežniecību atrodam pirms sešiem vakarā, un tur mežkungs, pat kafijas tasi nepiedāvājis, sēdina mūs savā ņivā un sola izvadāt pa medņu riesta vietām.

Mežs ir sauss – sili, mētrāji. Brīžiem mēs apstājamies, un tad mežkungs rāda – te vakar dziedāja! Svešā mežā tas mums neko neizsaka, bet, kad nobraukti pārdesmit kilometri, kaut kas jau atmiņā palicis.

Atgriežamies mežniecībā, kur mūs ar vakariņām sagaida leģendārs mežkopis un meža vēsturnieks Vilis Krūmiņš. Ēdam ar skubu, iemalkojam pa glāzei alus, taču runas saistās vienīgi ar medņiem. Būs vai nebūs?… Mani modina dziļā tumsā. Paskatos pulkstenī – trīs naktī. Juris un Modris jau kaujas gatavībā. “Jāsteidzas, ka nenokavējam!” mežkungs mudina.

Modri izsēdina mežniecības tuvumā. Tas esot mazperspektīvs riests, stāsta mežkungs, Juri atstājām stipri tālāk, un nu esmu palicis vairs tikai es. “Es jūs aizvedīšu uz labu vietu!” sola mežkungs, un mēs braucam vēl padsmit kilometru.

Paliekam kalna galā. Saules vēl nav, bet gaismas svīdums labi samanāms. Mums apkārt ir skraja priežu mežaudze, ko intensīvi pluina vējš.

Sēžam Ņivā, durvis atvērtas, izkāpt neriskējam, lai putnu karalis mūs nepamana. Paiet stunda, vēl pusstunda, apkārtne jau pilnīgi gaiša, bet medņa kā nav, tā nav.

“Nu jau vairs nebūs,” saka mežkungs. “Vējš šorīt par stipru.” Un mēs sākam atpakaļceļu.

 

Arī Juris nav dzirdējis ne skaņas, atliek vēl Modris. Jā, sēž viņš neprognozētā vietā uz celma, un viņam pie kājām… mednis savā riesta tērpā. “Nošāvu no zara!” Modris kautri atzīstas. “Bija bail gaidīt, kamēr šis nolaidīsies uz zemes.”

 

Mežniecībā abi mani kolēģi mežkunga vadībā metas uz putna dīrāšanu un, protams, fotografējas dažādās pozās un sastāvā, bet es, dziļi sašutis par šā rīta neražu, noguļu līdz mājās braukšanai.

Pirmdienā medņa āda tiek nodota preparētājam, bet gaļa novietota katedras ledusskapī ar domu – vasaras nogalē mēs to sautēsim, uzaicināsim kolēģus, ēdīsim un lielīsimies.

Medņa izbāznis, spārnus izpletis un sarkanas acis bolīdams, vēl šodien stāv Modra laboratorijas stūrī, bet gaļas gabali, vasarā brīžiem elektrībai izslēdzoties, bija, pieticīgi izsakoties, brangi sasmakuši, un tos mēs bez īpašām ceremonijām norakām Jelgavas nomalē.

Bet es diemžēl vēl šodien dzīvoju, medņa dziesmu nedzirdējis un medņa gaļu nebaudījis.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+