Viedokļi
Komentāri

Māris Antonevičs: “Pīārošanās” uz nelaimes 16


Nils Ušakovs
Nils Ušakovs
Foto – Edijs Pālens/LETA

Pēc traģēdijas Krievijas pilsētā Kemerovā, kur ugunsgrēkā gāja bojā 64 cilvēki, tajā skaitā daudzi bērni, vietējie iedzīvotāji bija sanākuši stihiskā protesta mītiņā. “Kas jūs te, “pīāroties” uz bēdām gribat?” – vienam no klātesošajiem, kurš īpaši aktīvi pārmeta varai neizdarību un pieprasīja amatpersonu atkāpšanos, aizrādīja atnākušais apgabala vicegubernators. Taču izrādījās, ka apklusināt viņš mēģina cilvēku, kurš ugunsgrēkā zaudējis visu ģimeni – sievu, māsu un trīs meitas – un pats teicis: “Man vairs nav ko zaudēt.” Tāpēc “pīāroties” drīz nācās pašam vicegubernatoram, kurš simboliski nometās uz ceļiem mītiņa dalībnieku priekšā, it kā izrādot savu līdzjūtību.

Vārds “pīāroties” latviski skan ļoti dīvaini (tāpat kā krieviski un arī citās valodās), jo faktiski tas veidojies no diviem burtiem angļu valodā “PR” (saīsinājums “public relations” – sabiedriskās attiecības), taču precīzu tulkojumu intonācijai, kādā tas tiek lietots, īsti nemaz nevar sniegt. Varbūt latviski tuvāk būtu “spalvu spodrināšana”… Pārnesot no angļu uz citām valodām, tas iegūst tādu kā nekrietnu, nicinošu pieskaņu. Piemēram, kad it kā cēlas darbības tiek darītas aiz aprēķina, savtīgu interešu dēļ.

Tieši par to rodas aizdomas, lasot ziņu, ka Rīgas domes Finanšu un administratīvo lietu komiteja nolēmusi piešķirt 50 000 eiro Kemerovā notikušajā traģēdijā cietušajām ģimenēm. Kāpēc šāds lēmums? Kemerova atrodas gandrīz 5000 kilometru attālumā no Latvijas galvaspilsētas, tā nav Rīgas sadraudzības pilsēta (no Krievijas pilsētām šāds statuss ir tikai Maskavai un Sanktpēterburgai), un nav arī dzirdēts kas cits par saitēm. Lēmumu nevar vienkārši pamatot ar to, ka cilvēkiem vajadzīga palīdzība. Jo tāda vajadzīga daudziem cietušajiem visā pasaulē, kur ik dienu notiek kāda lielāka vai mazāka nelaime. Ja Rīgas dome izskatītu katru šādu gadījumu, tad varētu saprast, taču parasti tas nevienu tur neinteresē. Tā nu iznāk, ka vienīgais izskaidrojums ir Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova un citu viņa partijas pārstāvju īpašā mīlestība tieši pret Krieviju. Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, un, ja jūtot līdzi Krievijas liktenim, Ušakovs un kompānija parakstītos līdzjūtības grāmatā vēstniecībā un izteiktu savas skumjas tik mīļajos (lasīt – dāsni uzturētajos) interneta soctīklu kontos, tad tas būtu labi. Varētu arī sekot Krievijas modei, kur dažas amatpersonas pēc traģēdijas atvainojās nevis cietušajiem, bet personīgi prezidentam Vladimiram Putinam – par sagādātajām neērtībām. Vēl vairāk – arī ziedojums šajā situācijā būtu labs solis, ja Ušakovs un citi “Saskaņas” deputāti to maksātu no savas kabatas, piemēram, ziedojot katrs savu mēneša algu vai arī pārdodot kādu džipu. Taču te vienkārši notiek “pīārošanās” uz rīdzinieku rēķina, pat nepainteresējoties, ko viņi domā ar šādu lēmumu.

Protams, “Saskaņas” līdera vēlmei uzlabot savu tēlu Krievijā varētu būt pamats. Janvāra beigās no tās puses pienāca dīvaina ziņa, ka kāds Krievijas parlamenta deputāts esot rosinājis “noteikt sankcijas” pret Ušakovu. Tas gan vairāk skaidrojams ar to, ka komitejā, kas atbild par “NVS valstu sadarbību un saikni ar tautiešiem” kā viesis bija ieradies Latvijas Krievu savienības aktīvists Miroslavs Mitrofanovs, kurš laikam jau nebija laidis garām iespēju pakritizēt savu tiešo konkurentu, kas nepietiekami stingri “aizstāv krievvalodīgos”. Turklāt “sankciju” rosinātājs bija Žirinovska partijas biedrs. Tomēr – laikam jau nav patīkama apziņa, ka esi sācis zaudēt monopolu neformālajās attiecībās ar Krievijas varas struktūrām. Vajag saņemties un atgādināt par sevi…

Ja runā par ugunsgrēku Kemerovā, par to pēdējās nedēļās daudz diskutējuši Krievijas žurnālisti, arvien vairāk nonākot pie secinājuma, ka vainīga ir nevis traģiska ap-stākļu sakarība, bet likumsakarība tai korupcijai, bezatbildībai un visatļautībai, kas valda Krievijā visos līmeņos. Turklāt šoreiz pat neesot iespējams piemeklēt kādu ārējo ienaidnieku, kam uzvelt vainu – NATO vai kādus “banderoviešus” Ukrainā.

“Mēs tagad nesam rotaļlietas un gaisa balonus uz laukumu. Tas, protams, ļoti palīdzēs atrisināt problēmu. (..) Man šķiet, mēs nodarbojamies ne ar to, ar ko tagad vajadzētu. Būtu jānodarbojas ar ļoti cītīgu traģēdijas analīzi, lai nekas tāds vairs nenotiktu,” izteicies žurnāla “Forbes” krievu versijas redaktors Nikolajs Uskovs.

Varbūt šim padomam vajadzētu sekot arī Rīgas domes vadībai, vēlreiz pārskatot savu saimniecību. Vai arī viņi pārliecināti, ka tur viss ir lieliskā kārtībā un nekāda nelaime nevar notikt?

LA.lv