Latvijā
Politika

Pirmos sit tos, kuri nekad neies kopā ar “Saskaņu”. Saruna ar Raivi Dzintaru 16

Foto-Valdis Semjonovs

Nacionālās apvienības priekšsēdētājs RAIVIS DZINTARS raksta grāmatu “par Latvijas politiku ar trīsdesmitgadnieka acīm”. Būšot padziļināts skatījums no zaļoksni spridzelīgās darbošanās “Visu Latvijai” jauniešu organizācijā, līdz pārtapšanai politiskā partijā, iekļūšanai Saeimā – un līdz mūsdienām. Lielā mērā tie būs personiski iespaidi, kolēģu, līdzgaitnieku personību ieskicējumi un pavērtas politikas taisīšanas aizkulises. Šajā intervijā NA līderis atbild uz jautājumiem par partijas gatavošanos 13. Saeimas vēlēšanām.

Daudz runāja, ka partiju vadītājiem reizē jābūt arī premjera amata kandidātiem. Kāpēc šo pienākumu nedeleģējāt Raivim Dzintaram, bet atkal eiroparlamentārim Robertam Zīlem?

R. Dzintars: – Neesmu dzirdējis citu argumentu, kāpēc partiju priekšsēdētājam automātiski jākļūst par premjera kandidātu, kā vien to, ka dažās Eiropas valstīs tā esot prakse. Manuprāt, mēraukla ir cita – kura persona partijā vislabāk spētu veikt šo pienākumu. Robertam Zīlem ir nepārspējama politiskā pieredze, tautsaimnieciskās zināšanas, kontakti iekšpolitikā un ārvalstīs…. Tas viss ļauj uzņemties Ministru prezidenta amatu kvalitatīvāk, Zīli šajā situācijā uzskatām par piemērotāko premjeru Latvijai.

Tālredzīgi cilvēki zināja teikt, ka uz šīm vēlēšanām “kompromatu” būšot kā vēl nekad. Patiešām, latviskās partijas ierautas konfliktos, savstarpējos apvainojumos. Jūs skaidrojaties ar Juri Jurašu, kas plaši aprakstīts, kas zina, nonāksiet līdz tiesu lietām. Otra pastāvīgi gruzdoša nesaprašanās starp liberāli noskaņotiem un nacionāli konservatīviem politiķiem. Saasinājumi, konfrontācija starp latviešiem – cik tas ir auglīgi un uz kurām dzirnavām lej ūdeni? Kā sadzīvosiet vienā Saeimā pēc priekšvēlēšanu dubļu cīņām?

Vēlēšanu būtiskākais jautājums – vai būs lūzumpunkts, kad “Saskaņai” izdosies iekļauties valdībā? Iepriekš reālistisks mēģinājums bija, kad Zatlera vadītais spēks iekļuva parlamentā un daudziem negaidīti, bet mums gaidīti aicināja par partneriem “SC” un paziņoja, ka tikai ar tankiem savienību apturēt. Tādam modelim bija gatavi piekāpties citi, ieskaitot Dombrovska “Vienotību”. Toreiz NA izdevās procesu nobloķēt.

Toreiz bija zatlerieši, kas neslēpa, ka pieļauj veidot koalīciju ar “SC”. Patlaban vēlēšanām pieteikušās partijas stingras kā dzelzsbetons un ir vienisprātis, ka ar “Saskaņu” nē un nē. Vai ir iemesls uztraukties, ka solījumi nav droši?

Pašreizējo Saeimu vēlēja Ukrainas konflikta karstumā. Tad bija diezgan droši, ka Latvijā nebūs nopietni ņemamu spēku, kas biedrosies ar “Saskaņu”. Šodien tas pagaisis no daudzu atmiņas, man nav šaubu, ka jau uzrakstīts scenārijs, kā “Saskaņu” atkal vest koalīcijā. Nez vai īstie partneri atklāsies tūliņ pēc vēlēšanām, kad dievojušies, ka “ar viņiem nebloķēsies”. Taču var rasties strupceļš, kad pretrunu dēļ koalīciju ilgstoši nevar izveidot…

… un tad “valstisko interešu vārdā”…

… vienojas par veidojumu “nepolitiskā valdība”, “varavīksnes kabinets”, kur praktiski ļauj “Saskaņai” ielikt kāju durvīs un nonākt valdībā. Latvisko partiju savstarpējie kašķi ir pateicīga situācija Kremļa sabiedroto labvēlīgam rezultātam. Vienatnē viņi nesavāktu pāri 50% balsu, taču, ja latviešu vēlētājs ir absolūti demotivēts balsot, viss politiskais process piegriezies un nepievilcīgs, savukārt “Saskaņas” elektorātu uzkurina iet uz iecirkni – tas nestu augļus. Turklāt labējā spārna piekritēji vēlēšanās izšķaida balsis tā, ka dažas partijas netiek, dažas knapi tiek pāri 5% barjerai – tas sola vēl labākus panākumus. Šajos apstākļos vēl būtiskāk sist tos, kuri nekad nepiekritīs iet kopā ar saskaņiešiem. Un ir politiķi, kuri tagad zvērē “nekad”, pirms tam zvērējuši nesadarboties ar Ušakovu, bet vēlāk sēdējuši pie viena pārrunu galda. Jaunā konservatīvā partija Rīgas domē ievēlēta it kā cietā opozīcijā valdošajam blokam, kam nav nekādas intereses dalīties varā. Jūrmalā bija citādi. Pēc pašvaldību vēlēšanām JKP vietējā saraksta pārstāvji tūliņ zvanīja man – jābūt prātīgiem, jāizmanto iespēja veidot varavīksnes koalīciju. Tā ka ir visai neprognozējami, kādas kuram būs noteiktās nesadarbošanās robežas.

Kas jātur aizdomās par iespējamu sarkano līniju pārkāpšanu? Brigmaņkunga solītajam taču jātic! Kaut gan “Rīdzenes” pagaldes valdību stādot, bija runa par saskaņiešu ievilkšanu koalīcijā, piedalījās ietekmīgi ZZS cilvēki – tikai, redz, Brigmanis nepiekrītot.

Tā izskanēja, kā arī tas, ka derētu tikt vaļā no nacionālistiem. Brigmanis bija pretējās pozīcijās, un liekas, ka pašlaik ZZS vairākumā ir politiķi, kas nepieļautu savienību ar “Saskaņu”. Tas mans privāts novērojums, kuru simtprocentīgi garantēt nevaru. Ja domā, kurš būtu Trojas zirgs, drīzāk kādi jauni veidojumi, kuri kā pēc notīm darbojas ar metodēm, kas Krievijas interesēs izspēlētas citās valstīs.

Liberāļi nekavējas norādīt – rekur, nacionāļi Saeimā nobalsoja sakritīgi ar putinistiem, viņiem vienas vērtības!

Pārmetumi šai ziņā NA ir demagoģiski. Ir saprotami, ka sakrīt tehniski vai nepolitiski jautājumi, piemēram, smēķēšanas ierobežojumi vai kas līdzīgs. Bet svarīgi, kas un kā balsojis nacionālpolitiskos, stratēģiskos jautājumos. Valoda, pilsonība, uzturēšanās atļaujas, migrācija, ģeopolitika – visur NA un “Saskaņai” bijuši un ir diametrāli pretēji viedokļi. Citas partijas – katra savā punktā – mēdz būt piekāpīgākas vai pat nodevīgas. No savas puses nevēlamies iesaistīties apmelojumu kampaņās, kuru vienīgais mērķis uzrausties un pakāpties uz citu pleciem. Es aicinātu atgriezties pie politiskā procesa un koncentrēties uz saturu. Kad apstākļi pavēršas, ka Jurašs mūs nomelno, nākas atbildēt, un tas pieblīvē daļu politiskās telpas. Kas atkarīgs no NA, neplānojam brukt kādam virsū. Var strīdēties, bet tad par ideoloģiskām nostādnēm. Uzskatu dažādība nav tas sliktākais politikā. Tas pat ir skaisti un cēli, kad politiķi “duelējas” par ideju. Vieni Stambulas konvencijā redz riskus, citi instrumentu, lai pasargātu pret vardarbību – norit argumentu cīņa. Politika kļūst pretīga, kad apzināti izplata melus, nomelnojumus.

Oponenti ķer citas blusas – NA biedri mēdz būt Orbāna atbalstītāji, bet stingrās rokas ungāru premjers savukārt Putinam draugs. Dīvaini arī sanācis, ka liela daļa tā saukto Eiropas nacionālistu partiju ir Kremlim simpatizējošas. Atkal met ēnu uz mūsu nacionālistiem.

Rietumeiropā, jo tālāk no Krievijas, jo visu veidu organizācijām mazāka izpratne par Krievijas problemātiku. Poļu nacionālkonservatīvie toties labi saprot, pazīst Putina iedibināto kārtību. Biedri, kuri kontaktējušies ar Orbāna partijas cilvēkiem, stāsta, ka attiecību kārtošana ar Maskavu ir Budapeštā diezgan otršķirīgs jautājums. Mēs cenšamies skaidrot Eiropas nacionālistu informācijas laukā, kādus draudus uztveram no Kremļa. Nezinu, cik tas viņus apgaismo, jo šai laukā ļoti cenšas ielauzties arī Maskava ar savu propagandu. Turklāt šais laikos zem nacionāļu, tiklab liberāļu karogiem pulcējas dīvainas kopas, kuru pārliecība nereti gluži citāda nekā izkārtnē paustā.

Par nacionālistiem, radikāļiem, populistiem dēvētiem ir pazīme, ka šo spēku ietekme pieaugusi pēc bēgļu krīzes.

Tā Rietumos daudzreiz aktuālāka nekā Latvijā. Mūsu imigrācijas “krīze” ir galvenokārt okupācijas perioda ieceļotāji.

Dombrava ceļ trauksmi arī par iebraukušajiem kebabu ēdājiem.

Pēc piedzīvotā rusifikācijas viļņa jebkurš jaunas imigrācijas iesākums Latvijā ir dubulti sāpīgāk uztverams, jo neesam tikuši galā ar iepriekšējās nelikumīgās ieceļošanas sekām.

Rīgas domes NA frakcija izplatīja viedokli, lai geji iet gājienā pilsētas nomalē. Vai partijai nav jāreaģē uz būtiskāko? Piemēram, kāpēc Zviedrijas premjeram jāpauž publisks atbalsts, jāpiedalās Ušakova pseidosociāldemokrātu reklamēšanā? Kāpēc viņam jājaucas mūsu iekšlietās?

Kopš nesena laika Rietumu politiķi bieži izpaužas dīvainībās. Junkers apmeklēja Kārļa Marksa piemiņas pasākumu – uz to reaģējām. Ultraliberālas ievirzes politiķi gandrīz ik dienu izsakās par brīnumu lietām un “vērtībām”. Katram “ārprātam” pretī paziņojumu nenoliksi.

Kādi ir jūsu vērtējumi Trampa prezidentūrai, personībai? Pēc 500 dienām Baltajā namā Latvijai vairāk bijuši ieguvumi vai mīnusi?

Izvērtēt, kam gala iznākumā Trampa politikas sekas dos vairāk plusus, vairāk mīnusus, ņemtos reti kurš starptautiskās politikas eksperts. Tur ir viena otru izslēdzošas kustības, brīžam šķiet pat haotiski izteikumi gan Krievijas, gan citos jautājumos. Turklāt ASV prezidenta sacīto ieinteresēti mediji mēdz interpretēt, paspilgtināt vēlamā virzienā. Trampa vēstījumi mūsu virzienā, cik nu bijuši – bijuši labvēlīgi. Drošības situācija, salīdzinot ar Obamas prezidēšanas periodu, Baltijā uzlabojusies. Aizsardzības spējas stiprinātas. Bažas vieš Trampa domstarpības ar Eirosavienības valstīm, kas Krievijai pa prātam. Bet var jau būt, ka tā tāda biznesa cilvēka taktika pastrīdēties, bet, kad sasniegts vēlamais rezultāts, atkal sist draugiem uz pleca.

Izskaidrojiet vēlētājiem, cik dziļš ir apvienības eiropeiskums? Jums pirmās ir latviskās intereses, bet cik ciešas attiecības jāveido ar ES?

Roberta Zīles viedoklim par Eiropas vērtībām jābūt vienā svarā ar Junkera izpratni. Latvijā kaut kā maldīgi par eiropeiskiem dēvē politiķus, kas bez ierunām pieņem vadošo briseliešu amatpersonu izteikumus. Taču viņiem nav monopoltiesību definēt, interpretēt Eiropas vērtības. Ja tā būtu, ES šobrīd dotos visai ultraliberālā kursā, federalizācijas virzienā. Mēs esam tikpat eiropeiski kā ietekmes cilvēki un mediji, kas atbalsta šo virzienu, taču savienību redzam citādu. Kā vienlīdzīgiem partneriem mums ir tiesības pastāvēt par savām domām. Ja kādam Stambulas konvencija šķiet skaitāma pie eiropeiskām vērtībām, NA negrib tam piekrist. Esam stājušies ES kā nacionālu valstu savienībā ar savu pašapziņu, savām interesēm, bet arī saprotam, ka par šādas pieejas pastāvēšanu Briselē ir jācīnās. Vienlaikus man ir visai nesaudzīga nostāja pret cilvēkiem, kuri it kā nacionālu nostāju balsta uz eiroskeptiskumu. Latvijai nav jānostājas pret Eiropu. Esam Rietumu pasaules daļa. Ietilpstam tur kā nacionāla valsts, kas meklē sabiedrotos, lai veidotu Eiropu, kādu mēs to gribam.

Kāds būs Nacionālās apvienības lozungs 2018. gada vēlēšanām? Spēkā sauklis “Par latvisku Latviju”?

Latviskas Latvijas stiprināšana iet cauri visām vēlēšanām.

Un jums aplam piedēvē “Krievi nāk!”, kuru lietoja Ždanoka.

Tieši tā, kaut gan par Krievijas draudiem arvien esam brīdinājuši un notikumi parādījuši, cik NA bijis taisnības. Uzskatu, ka precīzākais apzīmējums šodienas apstākļiem būtu – Nacionālā apvienība ir valstiski atbildīga izvēle. Šobrīd Latvijas politikā ir tik daudz nezināmo, kā kurš rīkosies, kā interesēs darbojas pašlaik un kādās pēc vēlēšanām! Neredzam, kuri ir Krievijas slepenie ieroči. Neviena organizācija nav ideāla, un NA ir vājās vietas, bet pamati, ko esam ielikuši ideoloģiski programmatiskās nostādnēs, ir nemainīgi. Tā ir garantija – kamēr valdībā būs NA, tiks novērsti būtiski valstiskuma apdraudējumi. Kremļa klātbūtne valsts likteņa noteikšanā, imigrācijas, pilsonības, valsts valodas pozīciju vājināšana netiks pieļauta. Bez NA valdībā šādas drošības nav!

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Apvienības piedāvājumā būs jauni, profesionāli cilvēki? Kur kandidēs Mūrnieces kundze kā krietna patriote?

Viena no apvienības priekšrocībām ir nebalstīties uz vienu diviem līderiem, jo izveidota sabiedrībā pozitīvi vērtētu, strādāt spējīgu cilvēku komanda. Katrā apgabalā piedāvāsim spēcīgus, atpazīstamus kandidātus un arī rūpēsimies par jaunās maiņas ienākšanu. Saeimas priekšsēdētāja plāno startēt Vidzemē, un es arī negrasos nekur pazust. Rīgā ar pirmajiem numuriem, visticamāk, kandidēs ministre Dace Melbārde un deputāts Rihards Kols. Latgalē starp līderiem noteikti būs, piemēram, Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolas rektors Edmunds Teirumnieks un Inese Laizāne. Tur būs gados jaunāki cilvēki ar latgaliskā saglabāšanas karogu. Zemgalē Edvīns Šnore, Imants Parādnieks.

Jaunpienācējs Ringolds Balodis balotēsies?

Jā.

Jāpievēršas cienījamam Rasnačam. Tieslietu ministru plašās debatēs izkritizēja Saeimā. Kam nu jāpiekrīt – ka tiesu varas zars ir pats stagnējošākais. Tiesu sistēma nenodrošina mūsdienu sabiedrības, uzņēmēju prasības – to runā gadiem ilgi. Maksātnespēgas administrēšanas lietu sakārtošanā ministrs attaisnojas, cik daudz paveikts, bet neba viss savests kārtībā. Iegājies uz NA rādīt kā uz maksātnespējas administratoru “mafijas” interešu aizstāvjiem, kaut arī sponsoru naudas plūsmas vairāk gājušas citu partiju kasēs. Tomēr nevarat no tā atkratīties, jo apvienībai ir formāla saistība ar administratoru Lūsi, citiem ne.

Pēc 19 gadu prakses Lūša kungs atteicās no administratora sertifikāta un beidza šo amatu tikai tāpēc, lai līdzdarbotos partijā. Piekrītu, ir nozares, kurās iet ļoti smagi. Ka tas attiecas arī uz tieslietām, pārliecinājušies ministri no dažādām partijām – Āboltiņa, Štokenbergs, Bordāns.

Nesalīdzināmi mazāku laiku amatā kā Dzintars Rasnačs.

Bet kuram izdevies panākt lielāku progresu? Priekšplānā ir negatīvā informācija, taču ārvalstu investori, prezidents, premjers atzīmē būtiskus uzlabojumus administrēšanas sakārtošanā. Tas izskan klusāk par skandalozām ziņām, absurda gadījumiem, kas aizēno pozitīvo. Tais lietās grozījušās lielas summas un intereses, nav šaubu, netrūkst neapmierināto ar pārkārtojumiem, kas, viņuprāt, nav uz labu. Lai ganRasnača kungs par to apvainotos, bet atzīšu, ka ministrs varētu uzlabot komunikācijas lietas. Varbūt vajadzēja būt atsaucīgākam medijiem, koalīcijas partneriem, īpaši, ja ir ko teikt par padarītiem darbiem kā šajā gadījumā.

Pats pazīstat Sprūda kungu, spēlējat zolīti kā Parādnieks?

Kārtis neesmu spēlējis. Esmu sveicinājies, aprunājies, reti ar kuru atsakos vispār sarunāties. Manuprāt, svarīgākais ir nevis tas, vai runā, bet gan – ko runā un dara.

Pēc “Rīdzenes” sarunu publikācijas cilvēki jautāja – šodien arī notiek pagaldes sarunas? Kā partijas līderis varat liecināt, ka šāda veida lietu bīdīšana iet mazumā?

Manā topošajā grāmatā atainošu, kā notiek lēmumu pieņemšana. Tauta ievēl 100 deputātus, bet apkārt ir bezgala daudz ietekmes grupu. Lielākā daļa – nav vēlētas. Savs svars ir mašinērijai, ko apzīmē par ierēdņu armiju. Praktiskie izpildītāji citkārt ir darbīgi labā nozīmē, citkārt ne pārāk. Mediji ir politiskā procesa dalībnieki, dēvēti par ceturto varu ar savu iespaidu publiskās domas veidošanā. Vēl ir polittehnologi, viedokļu līderi, nevalstiskās organizācijas, eksperti, specdienesti, piedodiet, arī ārvalstu vēstniecības. Tad partiju biedri, tuvu stāvošie atbalstītāji…

… oligarhi.

Kā nu viņus definē. Līdzdalība lemšanā izkaisīta pa visām minētajām grupām, noteikti, ka partiju sponsori arī cenšas ko panākt. Kurš aktīvāks partijas darbā, kurš ar finansēm – viņos arī ieklausās lēmumu pieņēmēji. Uz galda noliktais lēmums bieži ir neskaitāmu sarunu, kompromisu rezultāts. Skaidrs, ka sarunas nenotiek tikai frakciju, komisiju sēdēs. Neformāli tās rit jebkur – no Saeimas ēdnīcas līdz Vecrīgas kafejnīcām, krustu šķērsu un nebeidzami. “Rīdzenes” sarunu problēma nav apstāklī, ka tās notika viesnīcas numurā. Problēma ir saturā – kas tika runāts. Par ko tai reizē katrs dalībnieks cīnījās un gribēja panākt. Mūsu partijai budžeta pieņemšanā bija interese, lai daudzbērnu ģimenēm papildus piešķir 30 miljonus. Nevarat pat iedomāties, ar cik daudziem politiķiem, pārstāvjiem, interešu grupām tamdēļ bija jātiekas un jārunā gan slēgtākos vai publiskos apstākļos.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Nav noliedzams, NA ir iniciatori skolu latviskošanai. Kādiem jābūt tālākajiem reformas soļiem?

Nākamais solis ir noteikt termiņu un īstenot pāreju uz mācībām latviešu valodā bērnudārzos, mazajās klasītēs. Tas jādara jo ātrāk, jo labāk.

Vai Saeimā jāpieņem kopdzīves likums?

NA skatījumā kopdzīves likums būtu solis uz viendzimuma laulībām, kas nav pieņemami. Ideoloģisko vērtību dēļ. Mums nav pretenziju, kāds kuru seksuālo orientāciju izvēlējies, neinteresē guļamistabas lietas, bet Satversmē nostiprinātā ģimenes definīcija ir laulība starp vīrieti un sievieti. Tā ir vērtība, kas valstij jāsargā.

Vai Nacionālā apvienība prezidenta vēlēšanās atkal virzīs Egilu Levitu, kā zināja teikt Augusts Brigmanis?

Pašlaik Egilu Levitu neesmu uzrunājis, bet, ja viņš atkal būtu gatavs kandidēt, saņemtu mūsu atbalstu. Levits būtu atbilstošākais valsts pirmās personas amatam. Prezidenta amats prasa ne tikai būt lāga vīram ar politisku praksi. Prezidentam jābūt ar izteiktām stratēģa, līdera dotībām, un par Levita spējām esam pārliecināti.

Cits Brigmaņa citāts, ka labākā savienība arī pēc vēlēšanām būtu esošā koalīcija. Piekrītat?

Labākais Latvijas valstij būtu esošā koalīcija ar ievērojami lielāku Nacionālās apvienības pārstāvniecību. Man ir pārliecība, ka tāds sastāvs nenodotu Latviju Krievijas rokās, kamēr par jebkādām citām kombinācijām ir zināmas bažas.

VIZĪTKARTE

Nacionālā apvienība

Partijas oficiālais nosaukums ir Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”/”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, un tas atspoguļo arī šī politiskā spēka vēsturi. NA dibināta 2013. gadā, kad pēc ilgākas sadarbības savas attiecības nolēma nokārtot divas partijas, kuras vieno nacionāli konservatīvās idejas. “Visu Latvijai!” kodolu veidoja patriotiski noskaņoti jaunieši bez pieredzes politikā, bet “TB”/LNNK vairāk raksturojami kā politikas veterāni. Jāpiebilst, ka iepriekš tēvzemieši bija diezgan augstprātīgi izturējušies pret jaunpienācējiem, taču attieksme mainījās, kad izrādījās, ka “TB”/LNNK tas ir izdzīvošanas jautājums.

Pašlaik NA biedri apgalvo, ka visas atšķirības ir pārvarētas. Partijai vairs nav divi līdzpriekšsēdētāji kā agrāk, tagad to vada Raivis Dzintars. Kā partijas premjera kandidāts “tradicionāli” tiek pieteikts Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, kurš pats gan Saeimas vēlēšanās sen nav piedalījies.

NA rezultāti: 10. Saeimā – astoņas deputātu vietas (74 029 balsis, 7,67%), 11. Saeimā – 14 deputātu vietas (127 208 balsis, 13,88%), 12. Saeimā – 17 deputātu vietas (151 568 balsis, 16,61%).

Kopš izveides NA regulāri ir bijusi viens no valdošās koalīcijas spēkiem. Pašlaik Māra Kučinska vadītajā Ministru kabinetā to pārstāv trīs ministri – kultūras ministre Dace Melbārde, tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs un vides un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards.

Nacionālās apvienības sauklis: Par latvisku Latviju!

LA.lv