Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: Politika vēstures piesegā 16

Latvijas satiksmes ministrs Uldis Augulis (no labās) un Krievijas satiksmes ministrs Maksims Sokolovs vienojušies par dzelzceļa tranzītu. Foto – Paula Čurkste/LETA

Pēc Krievijas un Latvijas starpvaldību komisijas sēdes abas puses pauda neviltotu prieku par tikšanos pēc ilgāka pārtraukuma. (Sk. “LA” 21. augusta nedēļas apskata rakstu “Darījums”.) Komisija iepriekšējo reizi bija sanākusi 2013. gada novembrī. Varētu, protams, lieku reizi atgādināt, kas pa šo laiku ir noticis pasaules un īpaši Eiropas politikā, lai gan tas varbūt nemaz nebūtu lieki. Taču negribas atkārtoties, jo visiem zināmos “notikumus” neapsprieda arī komisija – tai ir citi uzdevumi. Un, kā sacījis mūsu premjers, Latvija dod priekšroku konstruktīvai un praktiskai sadarbībai…

Starpvaldību komisijas sēdes protokolā, kā jau ziņots, pausta apņēmība vairāk sadarboties pirmām kārtām transporta jomā. To uzsvēra arī satiksmes ministrs Uldis Augulis un attiecīgi Krievijas delegācijas vadītājs transporta ministrs Maksims Sokolovs. Sanāksmi caurstrāvojušais optimisms tomēr kontrastēja ar Latvijas tranzīta nozares un ostu pārstāvju neseno sa-traukumu, ka pēdējos mēnešos pārvadājumi no Krievijas neatbilst iepriekš saskaņotajiem plāniem un pienāk krietni mazāk kravu, nekā bija paredzēts. Dažās publikācijās tas tika saistīts ar Latvijas iebildumiem pret gāzesvadu “Nord Stream 2”. Mūsu valdībā šīs tendences apšaubīja. Taču pārdomu vērts ir arī Putina nupat sacītais, ka no Krievijas piegādēm atkarīgā Baltkrievijas naftas pārstrādes rūpnīcu produkcija, kas tiek eksportēta uz Eiropu, turpmāk jāizved, izmantojot nevis Baltijas valstu, bet Krievijas infrastruktūru, respektīvi, dzelzceļu un ostas. Konkrētajā gadījumā zaudētāja būtu galvenokārt Klaipēda, taču stratēģija par kravu novirzīšanu uz Krievijas ostām ir izstrādāta un nekas neliecina, ka Maskava ir atteikusies to līdz 2020. gadam ieviest. Lai gan nosacījumi Baltijas valstu infrastruktūras izmantošanai pastāv. Viens no tiem jeb vēlamais ir ekonomiskais izdevīgums. Bet tranzīts var kļūt arī par politisku sviru. Ļoti parocīgu attiecību veidošanā ar Latviju, kura pozicionējas kā “tilts” vai, pareizāk, “koridors”. Cerības, ka šajā transporta koridorā ar laiku ievīsies arī kāds jaunā Zīda ceļa atzars, situāciju būtībā nemaina. Ar to Latvijas ekonomikas modelis atšķiras, piemēram, no Igaunijas, kas liek uzsvaru uz informācijas tehnoloģiju jomu, nevis uz sakariem ar politisko telpu, kur atbilstoši slavenajai spārnotajai frāzei cilvēki “brīvi pārvietojas starp kalniem un jūru”. Bet tāda nu reiz ir oficiālās Rīgas izdarītā izvēle, ko lielā mērā sekmēja politiķu gluži personiskie apsvērumi. Varbūt arī ieradumi. Cik nav novērots – zināmi Latvijas “elites” ļaudis jūtas kā sapīti saskarsmē ar rietumniekiem, bet teju vai redzami atplaukst, sastopot varasvīrus no vecās brāļu saimes: tā pati saprotamā starpnacionālās saziņas valoda, līdzīga biznesa kultūru un lietu izpratne.

Pat ņemot vērā visus šos apstākļus, sevišķi pārsteidzošs likās starpvaldību komisijas lēmums, kas paredz, kā vēstīts Latvijas Ārlietu ministrijas tekstā, “līdz gada beigām sasaukt darba grupu humanitārajos jautājumos, lai spriestu par nozīmīgiem vēstures jautājumiem”. Tātad dažs labs uzskata, ka pienācis īstais brīdis akadēmiskām diskusijām. (Visnotaļ neauglīgām, ja atceramies Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas sūro pieredzi.) Ārkārtīgi saudzīgi izsakoties, tiekam ķerti uz muļķa. Acīmredzot, lai novērstu uzmanību no patiesi steidzami risināmiem “humanitārajiem jautājumiem”, tajā skaitā Kremļa agresijas skartajā Donbasā, kur turpina iet bojā savu valsti aizstāvošie Ukrainas karavīri un civiliedzīvotāji. Agresijas nosodījums un solidaritāte ar Kijevu šodien ir ikvienas demokrātiskas valsts pienākums. Tāpēc, piemēram, Lietuva iniciējusi Eiropas Savienības mērogā ko līdzīgu Maršala plānam Ukrainas tautsaimniecības atbalstam, un Viļņas ierosme lietuviešiem neapšaubāmi atmaksāsies gan politiski, gan ekonomiski. Nerunājot par to, ka pagātnes pieredze Baltijas valstīm liek būt principiālām starptautiski atzīto robežu neaizskaramības aizstāvēm. Lai nonāktu pie tādas atziņas, “nozīmīgu vēstures jautājumu” apspriešana ar Krieviju nebija nepieciešama. Drīzāk jāvaicā, kam un kāpēc tā tik ļoti ievajadzējusies tieši tagad?

LA.lv