Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. aprīlis, 2012
Drukāt

RECENZIJA: Par”Trīnes grēkiem” – cieņa un līdzjutība aktieriem

No vienas puses, “Trīnes grēku” jaunais variants Dailes teātrim it kā kaunu nedara, ja ievērojam, ar kādu profesionālu pašcieņu darbojas lomu tēlotāji, īstenojot visai apšaubāmas gaumes uzdevumus.

 

No otras puses, R. Atkočūna – M. Vilkārša – I. Vītoliņas apskaužamā saskaņā radītā tirgus fantasmagorija “rullē” absolūti bez jēgas un kaut cik nopietnas argumentācijas, mēģinot skatītājus smīdināt ar izdomātām darbībām. Pilnībā ignorējot tēlu konkrētos raksturus un visa personāža savstarpējās attiecības, izrādē nav ne miņas no humora vai asprātības un pavisam nevajadzīgi absurdi šo “torgašu” mutē skan Blaumaņa dialogu paliekas. Bet pašu sacerētie teicieni, tāpat kā ar aci tveramais vēstījums, ir ļoti tālu no jebkāda mākslinieciska lidojuma.

Tomēr “Trīnes grēki” šādā interpretācijā ir daudz vairāk nekā tikai neizdevusies izrāde, tā apliecina kļūmīgu Dailes teātra lielās zāles izrāžu plānošanas stratēģiju, repertuāra un režisoru izvēli. Var jau teātra darbinieki priecāties par izpārdotajām “Marlēnas” izrādēm un “Primadonnu” triumfu, tikai, redziet, nejēgas kritiķi nav spējīgi saskatīt to spožumu. Taču “Romeo un Džuljetas” un tagad arī “Trīnes” pieredze jau riskē zaudēt ko ļoti svarīgu – teātrim uzticīgo skatītāju paļāvību. Reiz taču viņiem, stāvot rindā pēc mēteļiem garderobē, apniks šķendēties par tikko redzēto, jo būs zaudētas pēdējās cerību paliekas uz lielās skatuves ieraudzīt nevis izrēķinātu komercproduktu, bet kaut ko skatuves mākslai līdzīgu. Būtu labi, ja šīs sezonas neveiksmīgo iestudējumu rinda nākamā gada lielās zāles izrādes rosinātu iecerēt nevis pēc principa “cik mēs ar tām nopelnīsim”, bet gan – ko svarīgu ar katru jaunu izrādi pateiksim skatītājiem. Bet vai to sagaidīsim?

Visdziļākā cieņa Dailes teātra aktieriem. Līdzjūtība arī.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+