Latvijā
Politika

Pie Pārdaugavas monumenta jāizliek paskaidrojumi. Saruna ar Levita padomnieku vēstures jautājumos Jurģi Klotiņu5

Foto: Valdis Semjonovs

Viens no jaunākajiem Valsts prezidenta Egila Levita kopdarbībai uzaicinātajiem komandas locekļiem ir ārštata padomnieks vēsturiskās atmiņas un piederības jautājumos JURĢIS KLOTIŅŠ.

Viņš ir mūziķis un strādā Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī par kontrabasistu. Rīdzinieki jau otrajā sasaukumā pazīst no Nacionālās apvienības listes ievēlēto Rīgas domes deputātu Klotiņu. Mūziķis, politiķis, prezidenta padomnieks – sarunā “LA”.

Sakiet, kā tikāt pie atbildīga pienākuma būt par Valsts prezidenta padomnieku vēsturiskās atmiņas un piederības jautājumos, ja neesat vēsturnieks un esat vēl jauns?

J. Klotiņš: Runājot par prezidenta izvēli, tā man nāca kā pārsteigums. Bijām pazīstami ar Levita kungu pāris gadus saistībā ar vēsturiskās atmiņas jautājumiem – ar nacionālās pretošanās kustību, kā to šodien pieminam.

Katru gadu ar domubiedriem 17. martā pieminam Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstīšanas faktu un šo dienu veltām pretestībai okupācijas režīmiem kopumā. Tiem cilvēkiem, kuri pretojās jau 1940. gadā, vēlāk pēckara nacionālo partizānu kustībā un kuri cīnījās, protestēdami pret netaisni uzspiesto režīmu ar nevardarbīgas pretošanās metodēm.

Ceru, ka ar laiku tas iegūs apzinātu vietu latviešu kopīgajā vēsturiskajā atmiņā – ne vien fragmentēti, bet ar vienojošu izpratni, ka bijām nācija, kas pretojās okupāciju varām, kādas vien pār mums nākušas. Varbūt mani pūliņi brīvprātīgi, bez atlīdzības organizēt šādas atmiņas iedzīvināšanu ir viens no aspektiem, kamdēļ prezidents novērtējis manu līdzšinējo veikumu.

Bet vēsture mani vienmēr interesējusi. Pabeidzot Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu, vēsturē saņēmu augstāko novērtējumu. Arvien mani interesējis kultūras mantojums, esmu darbojies Lestenes baznīcas atjaunošanas fondā.

Vai darba kārtība saskaņota, prioritātes jau noteiktas?

Šobrīd savā darbā balstos uz to, ko Egils Levits paudis uzrunā Saeimā. Viens no vadmotīviem ir piederība, un šī prioritāte ir itin plaša, jo ietver gan vēsturisko atmiņu, gan sociāli ekonomiskos jautājumus, gan valodas politiku. Ļoti pozitīvi vērtējams ir radošais noskaņojums, kāds bijis pirmajās padomnieku kopā sanākšanās ar prezidentu.

Jūsu amata nosaukums, tēmas pieteikums liecina, ka Levita kungs augstajā amatā vēlas pievērsties nacionālajai politikai, un zīmīgi, ka Valsts prezidents izvēlējies nacionāli noskaņotu politiķi par padomnieku. Latvijas sabiedrība esot sašķelta, toskait ar kalendāra nemieriem, kad ik gadu 16. martā un 9. maijā katra daļa dodas pie sava pieminekļa. Jūsu aktīvistu grupa pūlas iedzīvināt pretestības pieminēšanu 17. martā, valdošās aprindas aicina II pasaules kara beigas atzīmēt 8. maijā, bet tas tā nepadodas.

Domāju, konkrēta, likumdevējiem īstenojama iniciatīva būtu izvēlēties vienu datumu kā kopīgu oficiālu valsts piemiņas dienu un veltīt to nacionālās pretošanās atcerei.

Tādi cilvēki kā Lidija Doroņina-Lasmane, Gunārs Astra, tūkstoši nacionālo partizānu, tādi trimdas darbinieki kā nesen mūžībā aizgājušais Uldis Grava ir pelnījuši šādu cieņu un atzīmēšanu.

Taču saprotams arī tas, ka valsts ar savu politiku nevar tā vienkārši izsvītrot pieminamus datumus, kas iegājušies plašā sabiedrības apziņā un ir personīgi nozīmīgi daudziem cilvēkiem. Runājot par 16. martu, teju katrā latviešu ģimenē ir bijuši piederīgie, kuri mobilizēti leģionā vai pretējā pusē, sarkanarmijā.

Tā ir vēsturiskās atmiņas neizdzēšama daļa. Ko var darīt, lai rastu vienojošo? Var rosināt jaunas tradīcijas, teiksim, iedzīvojas 4. maijs – diena, kad atzīmējam valsts neatkarības atjaunošanu.

Jautājums Rīgas domes deputātam – ko darīt ar pieminekli “atbrīvotājiem”. Par to rit diskusija Saeimā, ko jūs ieteiksiet prezidentam?

Kā padomnieks ieteikšu mērķtiecīgi, saturiski pārdomātiem soļiem virzīties uz to, lai pārskatāmā, piemēram, gada laikā tiktu uzstādītas paskaidrojošas plāksnes pie šī Pārdaugavas monumenta.

Uz tām jāstāv rakstītam reālam situācijas skaidrojumam, ka iekaltie gadskaitļi 1941–1945 ir nepatiesi, to vietā bija jābūt iekaltam latviešu tautai traģiskajam 1939. gada 23. augusta datumam. Iespējams, ka skaidrojošās plāksnes varētu veidot kā Okupācijas muzeja objektu – filiāli.

Kā domes deputāti esam vairākkārt rosinājuši uzstādīt plāksnes ar skaidrojošiem tekstiem ne tikai pie šī, bet arī citiem Rīgā joprojām esošiem padomju armiju slavinošiem pieminekļiem, taču tas nav guvis vairākuma atbalstu.

Domāju, ka paskaidrojošs uzraksts šādās vietās būtu arī valsts drošības lieta kā kontrpropaganda tai propagandai, kas uzsver 9. maija “atbrīvošanas” ideju, un tādā veidā Kremlis cenšas mobilizēt vietējo krievu kopienu savās interesēs.

Es dažreiz esmu bijis Priekules pusē, kur pēc Kurzemē notiekošajām kaujām atdusas tūkstošiem kritušo sarkanarmiešu – tur gan, tālu prom no TV kameru vērības, nez vai kāds aizbrauc, apkopj kopiņas 8. maijā.

Foto: Valdis Semjonovs

Kā ir ar cittautiešu piederības sajūtas vairošanu – daudzi dzīvo citā informatīvajā telpā, sauc Putinu par savu prezidentu. Levita kungs intervijā teica, ka latvietība ir atvērta, krievvalodīgajiem būtu vairāk jāpieslejas latviskai kultūrai, valodai, vēstures izpratnei. Protams, arī dzimtā valoda, kultūra ir kopjama, bet tā paliek privātumā, it kā otrā vietā liekama.

Skaidrs, ka 30 gados kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas varēja izdarīt vairāk un sekmīgāk, lai Latvijas sabiedrība būtu saliedētāka. Svarīgi izvērtēt, kas bijis labs un kas nācis novēloti, kā, piemēram, vispārējās izglītības skolu pāreja uz mācībām latviešu valodā. Beidzot izlemts par skolu segregācijas izbeigšanu, vēl ir jautājums par bērnudārziem un sākumskolām. Šobrīd prezidenta uzstādījums – saliedēta sabiedrība.

Padomnieku sanāksmē diskutējām, kādu formātu veidot, lai veicinātu saliedētību. Mans personīgais viedoklis, ko paudu prezidentam, padomniekiem, ka mums jāmeklē Latvijā dzīvojošos cilvēkus vienojošas tēmas.

Bez šaubām, šai sakarā runāsim par valodas politiku, par to, kā cilvēks šeit jūtas, bet viens no galvenajiem liedējošiem tematiem ir sociāli ekonomiskie jautājumi, sociālā aizsardzība, veselības aprūpes pieejamība un attieksme pret vidi, ekoloģijas lietas, kas īpaši aktuālas jaunatnei un spēj vienot jauniešus Latvijā neatkarīgi no dzimtās valodas un izcelsmes.

Hokejs, sarkanbaltsarkano panākumi sportā – tas nav vienojoši?

Tas arīdzan, bet paralēli jācenšas rast dziļākus vienojošos aspektus, kas saistīti ar cilvēka cieņu, ar rūpēm citam pret citu. Rosināšu pilī pārrunāt arī paaudžu savstarpējo sadarbību un komunikāciju, jo tas ir būtiski, veidojot un nododot tālāk vēsturisko atmiņu.

Vai nav tā, ka vēstures priekšmets nav tas, kurš skolās interesē lielu daļu jaunās paaudzes?

Jā, tā ir arī saruna par jauno izglītības saturu. Ar ko mudināt interesi uz vēsturi? Domāju, sākums katram ir tuvākajā apkārtnē, tuvākajā kopienā, ģimenē, dzimtajā novadā, pilsētā. 4.–6. klasē jaunais cilvēks labprāt atklāj vidi, kurā viņš dzīvo, un šajā vietā notikušo. Svarīgi, lai skolu izglītības saturā būtu pieeja sākt ar tuvāko, kas modinātu interesi par vēsturi. Tad no tuvā veidojas redzējums, ka esam viena vienota valsts ar kopēju vēsturi un sabiedrības sociālo atmiņu.

Ļoti būtiski man šķiet, ka Latvijā sākam atcerēties izcilās personības, kuras dažādos laikposmos, dažādās jomās piedalījušās Latvijas veidošanā. Tēlaini sakot, šīs personības ir kā vērtību bākas, piemēram, leģendārais uzņēmējs Augusts Dombrovskis. Viņam bija dots talants attīstīt uzņēmējdarbību un pelnīt līdzekļus, bet Dombrovskis daudz ieguldījis, veidojot kopīgo labumu. Uzcēla kultūras pili Vecmīlgrāvī, rūpējās par strādnieku ģimenēm, iestājās par veselīgu dzīvesveidu un atturību no alkoholiskajiem dzērieniem.

Vai tad mūsdienu jaunatnes ietekmētāji, influenceri un jūtūberi, ko tamlīdzīgu aicina – mācieties vēsturi, esiet nacionālpatriotiski, dzīvojiet atturībā?

Interneta blogeri runā par sev svarīgiem nišas tematiem, kas tiem personīgi liekas interesanti. Bet jūs uzdevāt labu jautājumu, ieintriģējot mani tuvāk iepazīties ar šīm jaunatnes autoritātēm. Varbūt no viņu puses varētu būt iniciatīvas, kas aicina jaunos cilvēkus dziļāk pārdomāt dzīves vērtības un savas izvēles.

Ko vēlos uzsvērt, runājot par piederību. Darot operatīvos darbus, risinot ikdienišķās problēmas, ļoti svarīgi saglabāt virsmērķi, noteikt dziļāko jēgu, kas spēj veidot patiesu piederību. Te centrā jāliek cilvēka cieņa, viņa paša vērtība.

Esat izteicies, ka jūsu politiskās autoritātes ir Eiropas Savienības dibinātājs Robērs Šūmans un Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste, kaut nākat no politiskā spēka, kura vadībā pārsvarā ir pārliecināti ulmanisti. Ko nozīmē būt nacionāli noskaņotam politiķim modernajā pasaulē?

Nacionālā apvienība ir diezgan daudzveidīga. Līdzās Šūmanam un Čakstem, un viņu dzīves piemēram augstu vērtēju arī filozofes Maijas Kūles domas, un viņa grāmatā “Jābūtības vārdi” iztirzā, kas tiek saprasts ar latvisko dzīvesziņu. Man tuvs tas nacionālisms – to var saukt arī par patriotismu –, kurš apliecina Latvijas valsts pamatvērtības.

Ka latviešu valsts pastāvēšanas jēga ir mūsu kultūras, valodas, piederības, atmiņas tālākā nodošanā. Kūle raksta: “Ja vispār ir kāds pieņemams raksturojums par latvisko dzīvesziņu, tad var atzīt: kultūru migrācijas laikmetā, kad globalizācijas ietekmē mazinās nacionālās vērtības, palikt uzticīgiem latviešu valodai (zināt, lietot, attīstīt), piederībai būt Latvijā, būt ar Latviju, tās tradīcijām, turpināt tās un modernizēt un neatteikties no valstsgribas.” Var atzīt, ka tā ir definīcija, kā es skatos uz nacionālo stāju, mūsdienīgu latviskumu.

Kā latviskā identitāte un stāja sadzīvo ar mūsu piederēšanu un integrāciju Eiropā?

Tad jāatgriežas pie Robēra Šūmana, kurš visu mūžu uzsvēra piederību dzimtajam un jaunības novadam Lotringai. Šūmans dzīvoja ciematiņā pie Mecas un no šejienes sāka veidot savu nacionālo identitāti, atbildēdams – vispirms esmu lotringietis, tad francūzis.

Līdzīgi mūslaiku Eiropā ir svarīgas nacionālās identitātes. ES nākotne ir nāciju Eiropa, nevis federāls veidojums, konstrukts ar mākslīgu eiropiešu nāciju. Šūmans vispār ir iedvesmojoša personība ar savu redzējumu par politiku un to, kādam būt valstsvīram.

Tas nozīmē kalpot sabiedrībai, rūpēties par mieru un nācijas uzplaukumu. Viņa dzīve ir īpašs paraugs personības pacietībai un neatlaidībai, jo Šūmans runāja par mieru cilvēcei drūmākajā laikā, II pasaules kara gados, kad viņš teica – karš beigsies, un mums būs jāatrod saprašanās ar Vāciju, būs jāveido nākotne uz kopīgiem pamatiem.

Katram labprāt ieteiktu izlasīt Robēra Šūmana biogrāfiju “Robērs Šūmans. Eiropas tēvs”, kas ir izdota latviski ar manis rakstītu priekšvārdu.

Par Kārli Ulmani runājot, prezidents Levits jau devis korektu izskaidrojumu, ka nav Ulmaņa fans, taču atzīstot viņa neatsveramus nopelnus valsts neatkarībā. Daži liberāli aktīvisti gadiem pūlas panākt, lai Dr. Ulmaņa bildi izmet no Rīgas pils prezidentu attēlu galerijas, bet Levits tā vis nedarīšot. Pielikšot vien paskaidrojošu rakstu, ka šis vīrs nav ievēlēts par Valsts prezidentu.

Uzskatu, Ulmaņa bildei jāpaliek pilī. Vēlreiz atsaucoties uz Šūmanu. Viņš bija ļoti sakņots senā Eiropas kristīgās filozofijas tradīcijā, viņam bija tuvs Akvīnas Toms, neotomisms. Šai filozofijā Šūmans smēla pieeju un spriestspēju, un kristīgo skatījumu uz civilizāciju.

Tas ļāva skatīties uz cilvēkiem bez ilūzijām un reāli, redzot viņu labās, stiprās un vājās puses, lielākus, mazākus grēkus un pozitīvo pienesumu. Taču tajā pašā laikā izvirzīt augstus ideālus. Mums jātiecas savus valstsvīrus vērtēt no šāda skatupunkta. Nenoliedzot pozitīvo devumu, kritiski attiekties pret kļūdām, nepilnībām. Skaidrs, ka Ulmanim bija kļūdas 1940. gadā, tajā veidā, kā viņš centās vadīt situāciju pēc PSRS okupācijas karaspēka un varas ierašanās.

Bet 1934. gada 15. maijā Ulmanis pieņēma pareizu lēmumu?

Nē, arī tad pieļāva kļūdu. Uzskatu, Latvijai bija jāiet demokrātijas, ne vienvaldības ceļš. Taču nevienu personību nevajag idealizēt un nevajag noliegt. Piekrītu uzskatam, ka vēsturiskām personām, kurām bijis lemts būt Latvijas Valsts un Ministru prezidentiem, jādod gods un portretiem jābūt tur, kur jābūt.

Mūsdienu apstākļiem piemērotākas man šķiet vērtības, kuras ar darbiem apliecinājuši Jānis Čakste, Zigfrīds Anna Meierovics, Francis Trasuns, bet neaizmirsīsim Ulmaņa nopelnus neatkarības izcīnīšanā.

Mums jāvirzās pilsoniskās demokrātijas virzienā, jo ar autoritārismu ir vienkārši. Ir skaidrs līderis, kam masām sekot. Taču ilgtermiņā spēks ir tajā, ka pilsoniskā sabiedrība pati kļūst stipra, ir domājoša, modra, kritiski vērtējoša un aktīvi piedalās valsts dzīvē. Savukārt valsts uzdevums ir būt atvērtai pret pienesumu, ko dod katrs indivīds, ģimene, nevalstiskais sektors ar neformālām domubiedru grupām, kristīgajām konfesijām.

Vai Valsts prezidentam ir pietiekami instrumenti, lai veidotu nacionālo politiku? Vai, teiksim, sabiedriskajos medijos, kuri sauc pēc naudas, ir attiecīgas TV pārraides, radioraidījumi par būtiskām tēmām valsts nākotnei, vai tiek rīkotas sabiedriskās diskusijas?

Taisnību sakot, kad 17. martā nolikām ziedus, iededzām sveces pie Brīvības pieminekļa, kārtējoreiz godinot Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājus, pēc tam ilgi domāju, kā nākotnē varētu virzīt šo pasākumu.

Iniciatīvas mērķis ir izveidot Rīgā pretošanās kustībai vietu – pieminekli, kurā varētu būt iekalti Konstantīna Čakstes teiktie vārdi “Es ticu, ka Latvija atkal būs”, taču tas veltīts visiem pretestības kustības dalībniekiem, cilvēkiem, kas iznesa cīņas smagumu. Padomnieku sanāksmē plānoju rosināt diskusiju par nacionālās pretošanās kustības piemiņas aktivitātēm.

Mediju jautājums būs viena no prezidenta lielām prioritātēm, un kāpēc gan vēsturiskās atmiņas jautājumi lai nenonāktu prezidenta uzmanības lokā. Savukārt ar juridisko padomnieku Plepa kungu esam pārlikuši datumus un notikumus, kuros Valsts prezidenta kanceleja kopā ar Saeimu varētu rīkot publiskus vēsturiskās piemiņas pasākumus, seminārus, konferences. Vasara prezidenta komandai ir radošu diskusiju laiks par rīcības virzieniem un konkrētiem priekšlikumiem katrā no tiem.

Egils Levits ar ģimenes locekļiem noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa
Egila Levita inaugurācijas pasākums LNB. Viesu ierašanās
LA.lv