Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
1. marts, 2012
Drukāt

Salaka no lašu galma

saaka_aj_12

Makšķerēšanas raidījumos tālrādē un rakstos par šo tēmu presē bieži nācies saskarties ar ne pārāk pareizu apgalvojumu – redz, salakai tāpat kā lašiem ir tauku spuriņa, tāpēc tā pieder lašu dzimtai. Taču šādi nezinātāju slaidās zivtiņas radīti raduraksti nav precīzi. Tauku spuriņas ir arī vairākām citām zivīm.

 

Tik tiešām, tādas ir lašu dzimtai, alatu dzimtai, sīgu dzimtai. Bet klasifikatori salakām ierādījuši savu atsevišķu ciltskoku – salaku dzimtu. Un visas tās apvienotas vienā karaliskā kārtā, kas saucas – lašveidīgās zivis.

Saprotu, ka šāds izglītojošs ievads ne visiem ir pa prātam un dažiem liksies pat kaitinošs. Taču kārtībai jābūt. It sevišķi tagad, kad tas ir aktuāli, jo Latvijas upēs iet vaļā pats aktīvākais salaku vilkšanas laiks.

Vēl pieņemts atgādināt, ka salakas (vietvārdos zināmas arī kā stintes, sniedzes un sņitkas), tikko izvilktas no ūdens, smaržo pēc zaļa gurķa. Taču tādu pašu svaiguma aromātu izstaro arī ezeru sīgas. Runā, ka Peipusa zivju inspektori pēc šīs smaržas noteikuši, kurā makšķernieka kastē tāda ir paslēpta, jo nārsta laikā šīs zivis Igaunijā ķert un lomā paturēt ir stingri noliegts.

Bet atgriezīsimies uz mūsu upju ledus. Vislabākos lomus copmaņi parasti velk Ventā, Lielupē un Liepājas kanālā, mazāki sniedžu bari uzurbjami Daugavā. Latvijas reģistrētais salaku rekords kopš 2005. gada pieder ventspilniekam J. Ozolam, kurš Ventā noķēra 170 gramus smagu un 26 centimetrus garu stinti. Runā arī par divsimtgramīgām zivīm, taču tad tik lielu salaku izvilcējiem nevajag slinkot, bet aizpildīt pieteikumu veidlapas un nosūtīt tās rekordu noformēšanai uz Latvijas Makšķerēšanas sporta federāciju.
salaka1_AJ_12

Latvijā ir pazīstami divi salaku veidi. Vienas ir tā saucamās anadromās – tās ir tādas, kas dzīvo jūrā un, kad jau trešajā dzīves gadā sasniedz dzimumgatavību, sākot ar februāri, lielos baros dodas upēs uz nārstu. Migrācija var sniegties pat simts kilometru tālu. Ventā salakas nērš ikrus pat pie rumbas Kuldīgā, Lielupē tās biezā slāni aprīlī ir pie Staļģenes, bet Daugavā netiek augstāk par Doles HES aizsprostu. Iecienītas to makšķerēšanas vietas ir augšpus dzelzs tilta Ventspilī, pie Baltās kāpas un Spuņciema līcī Lielupē, bet Daugavā līcī iepretī tirdzniecības centram “Mols”. Dīvaini, bet ar legāliem makšķerrīkiem vaļējos un no ledus brīvos ūdeņos salakas ķer reti. Nu bet maliķi nārsta vietās tās smeļ pilnām ķe-selēm. Iznārstojušās stintes jau vasarā atgriežas jūrā, bet to izšķīlušies mazuļi uz jūru dodas rudenī. Šīs salakas dzīvo krietni ilgāk un izaug lielākas par savām saldūdens māsiņām – ezeru salakām, kas dzīvo uz pusi īsāku laiku, parasti piecus gadus, un vairākums iznārstojušo īpatņu iet bojā. Pēdējos gados sņetkas manītas Puzes, Rāznas, Sīvera un Drīdža ezerā. Abu salaku veidu gastronomiskās īpašības tiek vērtētas ļoti augstu. Īpaši izcila ir meistarīgi izvārīta zivju zupa no sņitkām. Arī vītinātā veidā tās ir lieliskas pie iecienītā putojošā dzēriena kausa. Tieši tāpēc, tiklīdz parādās iespējas un zivis ir ienākušas upēs, ļoti daudzi zemledus makšķernieki un pat tādi, kuriem ne sevišķi patīk ziemas cope, dodas uz stintēm. Šo aizraujošo pasākumu nespēj aizkavēt pat trīsdesmitgrādīgs sals.

Pārsvarā vidējais salakas svars ir apmēram no sešdesmit līdz deviņdesmit gramiem. Ja labākajās copes dienās dažs meistarīgākais un veiksmīgākais izvelk pat vairāk nekā divsimt zivtiņas, tad vīrs ir vakarā tā novingrojies un izlocījies, it kā būtu vezumu malkas saskaldījis. Iekšējos ūdeņos vienlaikus drīkst izmantot divus makšķerrīkus ar ne vairāk kā trim āķiem katram. Ir reizes, kad salakām uznāk tāda rijība, ka pilnīgi pietiek ar vienu kātiņu, bet citdien karini āliņģos kaut piecas copenes, bet zivis neņem ne lūdzamas.

Visbiežāk izmantojam parastu ziemas makšķerītes kātu ar vaļēju spoli, uz kuras uztīta metrus piecpadsmit gara 0,20 – 0,25 mm monofilā aukla. Var lietot arī mazliet garākus kātiņus ar dažiem auklas caurlaides riņķiem – nu kā mazus spiningus, tad ņemam mazizmēra bezinerces spoli. Pirmajā variantā vajadzīgs paciets sardziņš, visbiežāk salaku copē izmanto veikalos nopērkamos metāla sardziņus – vai nu tievas plāksnītes veidā, vai no cilindriskas atsperītes. Pēdējam auklu laižam cauri, par copi signalizēs zirņa lieluma košas krāsas bumbiņa. Otrajā variantā sardziņš var arī nebūt.

Tā kā vairākumā populārākajās un rezultatīvākajās salaku makšķerēšanas vietās upēs ir trīs līdz pat astoņu metru dziļums un pastipra straume, tad, lai ēsmu nogādātu tuvu gultnei un noturētu daudzmaz vertikāli, nepieciešami attiecīga svara grimuļi. Un, kā teica Tomiņš populārajā bērnu filmā par kapteiņa Enriko pulksteni, tad te atkal ir divi varianti. Auklas galā var siet bļitkiņu ar ielodētu vienu vai diviem āķiem. Var izmantot arī svina bumbiņu bez āķa. Abos gadījumos ieteiktu izmantot griezulīšus, lai straumē gremdētās un neskaitāmas reizes ar zivi augšup celtās pariktes aukla nesavērptos. Virs apakšējā grimuļa krietnu sprīdi augstāk pāris centimetru īsā cilpiņā sien vai nu spoguļāķi, vai bļitkiņu vai plastmasas mormišku. Tā kā drīkst izmantot trīs āķus, tad ir izvēles iespējas, kāda veida, formas, lieluma vai krāsas mānekļus siesiet. Ieteiktu šādas pariktes mājās sataisīt jau vairākas un uztīt uz saiviņas, tad pie pamatauklas karabīnītes to varēsiet īsā brīdī piekabināt jebkādā salā. Jo būs labāka cope, jo biežāk atgadīsies kāda ķibele – vai nu nolūzīs āķis, vai ieķersies kādā svešķermenī zem ledus. Bet jums jau būs gatavs maiņas variants un pat niknākajā vējā un salā nebūs uz ledus jāsaldē pirksti, labojot sistēmu.

 

Par ēsmām. Zobainās zivtiņas, kad ir gribēšana, kampj visu, ko var dabūt mutē. Arī savu māsu gaļas gabaliņus. Ļoti izturīgs ir salakas pakakles trijstūrītis. Un vienu salaku jums uz ledus kolēģi, arī nepazīstami, iedos noteikti. Bet varam izmantot uz katra āķa savu ēdmaņu. Noderēs speķa gabaliņi, sliekas, mušu kāpuri. Un ko stinte konkrētajā reizē iekāros biežāk, tā arī būs dienas formula.

 

Par copi. Pieņemts uzskatīt, ka salaku kāši upē pret starumi pārvietojas tuvu gultnei. Sākumā tur tās arī meklēsim. Var makšķerīti nolikt uz ledus. Gadās, ka zivs ņem stāvošu ēsmu. Var sardziņu lēzeni šūpot. Ja zivis neņem pie grunts, jāmeklē tās citos ūdens slāņos. Varat pamest skatu vai pajautāt kādam, kurš jau kaut ko ir noķēris. Reizēm labāka ķeršanās ir no rīta, citreiz pēcpusdienā. Arī naktī salakas rij pat labāk nekā gaismas stundās. Tā ka iesaku pamēģināt, ja trāpīsiet uz “žoru”, tad nenožēlosiet, jo zivis ir garšīgas visos veidos.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+