Mobilā versija
+1.3°C
Grieta, Strauta, Rebeka
Pirmdiena, 23. janvāris, 2017
4. septembris, 2016
Drukāt

Uldis Šmits: Gāze un migranti – divas sviras, ar kurām raustīt Eiropas Savienību (2)

Foto - EPA/LETAFoto - EPA/LETA

Nekonsekvence nereti mēdz novest pie atkarības, kuru kāds var izmantot, lai jums mēģinātu uztiept savus spēles noteikumus. Eiropas Savienība tādējādi jau agrāk bijusi pakļauta šantāžai ar gāzes krāna aizgriešanu un tagad – ar imigrantu straumi daļēji aizturošo slūžu atvēršanu. Krāns atrodas Maskavā, bet slūžu apkalpošanu pati Eiropa, pareizāk sakot – Vācijas kanclere Angela Merkele, uzticējusi Ankarai. Turcija pieprasa ES vīzu režīma atcelšanu līdz oktobrim, pretējā gadījumā sola atteikties no vienošanās par Sīrijas bēgļiem. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers vīzu režīma liberalizācijas iespēju oktobrī pieļauj, ja Ankara izpildīs vairāk nekā septiņdesmit EK izvirzītos nosacījumus, bet labi zina, ka tas nenotiks. Turklāt bēgļu pieplūduma apjomus spēj ietekmēt Krievija, kura “pretterorisma cīņas” degsmē var bombardēt un var arī nebombardēt Sīrijas apdzīvotās vietas. Maskavas un Ankaras tuvināšanās šādu pieeju ievērojami atvieglo.

Nesenās pagātnes pieredze liecina – pagāja diezgan ilgs laiks, iekams eiropieši, veidojot attiecības ar Kremli, sāka aptvert, ka viņu enerģētiskā drošība un vispār drošība ir apdraudēta. Briseles un Turcijas attiecības bijušas abpusēji liekulīgas vienmēr, bet jo īpaši pēdējos gados. Plašākā nozīmē tas ir jautājums par Rietumu demokrātiju daudzviet piekopto sadarbību ar represīviem režīmiem ģeopolitisku vai ekonomisku interešu vārdā. Taču Turcija vēlas stāties Eiropas Savienībā. Gan Turcija, gan Krievija ir EDSO un Eiropas Padomes dalībvalstis, kurām būtu jāievēro Eiropas Cilvēktiesību konvencija vai, piemēram, Konvencija par spīdzināšanas novēršanu. Bet minētās organizācijas slīgst bezspēcībā un to amatpersonu vēstījumi reizēm raisa izbrīnu. EP ģenerālsekretārs Turbjērns Jaglands, nesen viesodamies Ankarā, izteicās, ka pēc Turcijā notikušā apvērsuma mēģinājuma “mēs redzam nepieciešamību to visu satīrīt” (protams, likuma ietvaros). Respektīvi, EP galva ar zināmu izpratni uzlūko “tīrīšanas” pasākumus, kas aptver ne tikai armiju, bet gandrīz visas jomas, ieskaitot izglītību, presi un pat sportu. Arī Krievija piestrādā, lai Strasbūrā panāktu līdzīgu savas politikas izpratni EP un EP Parlamentārās asamblejas vadības līmenī. Lai gan šā gada aprīlī EPPA publiskoja ārkārtīgi kritisku ziņojumu par stāvokli Krimā un arī Donbasā faktiski jau īstenoto “hibrīdaneksiju”. Komisārs Nils Muižnieks, kuru dzirdam ļoti reti, konstatēja – ja tā turpināsies, “Eiropas centrā radīsies liela pelēkā zona, kur nedarbojas cilvēktiesību aizsardzības mehānismi”. Īstenībā nedarbojas pat elementāras starptautisko tiesību normas, un kādreiz svarīgās Eiropas organizācijas liekas samierinājušās ar otrā plāna lomu, ko tām atvēlējušas pašas Eiropas demokrātiskās lielvalstis.

Tikmēr Vācijas un Francijas politiķi jau gatavojas nākamgad paredzētajām vēlēšanām, bet Eiropas drošību daudz vairāk skar pavisam tuvo ASV prezidenta vēlēšanu rezultāts. Savukārt Krievijā vēlēs Valsts domi, kura neko būtiski neietekmē, katrā ziņā ne Kremļa nostāju. Varbūt Putina noskaņojumu drīzāk bojās, teiksim, izmeklēšanas slēdziens par Donbasā notriekto Malaizijas avio­kompānijas lidmašīnu, bet viņam ir plašs atbilžu klāsts: karadarbības saasināšana Austrumukrainā, kāds kiberuzbrukums, spriedzes vairošana gaisa telpā vai pie NATO austrumu robežām. Eiropas paļāvība uz to, ka “pieklājīgā sabiedrībā tā nav pieņemts”, būtu reizi par visām reizēm atmetama.

Tāpat kā Ulda Ģērmaņa bieži piesauktā sevišķi latviešiem piemītošā lētticība, kas, cik noprotams, bija izpaudusies visā krāšņumā, kad mūsu ministri neformālā gaisotnē tikās ar Krievijas vicepremjeru Dvorkoviču. (Šķiet, vēl vienīgi Latvijas amatpersonām var stāstīt par “Gazprom” gluži saimnieciskajiem lēmumiem, kurus pieņem neatkarīgi no politiskās varas nostādnēm.) Skaidrs, ka arī Maskavas attieksmi pret Baltijas valstīm arvien noteiks vispārējais konteksts un grūti pareģojamie Kremļa oportūnistiskie gājieni. Baltiešiem tie nav jāgaida rokas klēpī salikušiem, bet saliedētiem un politiski aktīviem.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Nesen parādījās informācija , ka zemniekiem maksās naudu par neražošanu , tas ir 140 euro par tonnu nenodota piena. Interesanti būtu uzzināt kas maksās , vai no Latvijas plānā budžeta maka vai no ES fondiem. It kā loģiski,jo par nestrādāšanu arī maksā bezdarbnieka pabalstu.

  2. Ja senāk teica, ka Krievijai ir divi draugi – armija un flote, sodien tie arī ir divi – bēgļi un gāze . Ja senāk tos abus radīja pati Krievija, tad šodien tos tāpat rada Krievija . Tas tādiem no ZZS , kuri vai nu nesaprot ar ko ir darīšana, vai par naudu ieinteresēti nesaprast.

Tramps spiests taisnoties: Man nav nekā kopīga ar Krieviju (12)Draudzības ordeni nāksies sūtīt atpakaļ
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Vien maz cūk fermiņ!

Pārtikas un veterinārais dienests konstatējis Āfrikas cūku mēra uzliesmojumu cūku novietnē “Rukas” Krimuldas pagastā, kurā bija 5023 dzīvnieku. Cūkas tiek likvidētas. Valdība šonedēļ izsludināja ārkārtas situāciju Krimuldas novadā.

Uldis Šmits: Janvāra nozīmība (3)Baltiešu iespējas šodien ir plašākas nekā politiski tālajā 1991. gada janvārī.
Lasītāju aptauja
Vai Ventspils mūzikas skolai nepieciešamas 1,6 miljonus vērtas ērģeles?
Draugiem Facebook Twitter Google+