Mobilā versija
+0.3°C
Renāte, Modrīte, Mudrīte
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
4. septembris, 2016
Drukāt

Uldis Šmits: Gāze un migranti – divas sviras, ar kurām raustīt Eiropas Savienību (2)

Foto - EPA/LETAFoto - EPA/LETA

Nekonsekvence nereti mēdz novest pie atkarības, kuru kāds var izmantot, lai jums mēģinātu uztiept savus spēles noteikumus. Eiropas Savienība tādējādi jau agrāk bijusi pakļauta šantāžai ar gāzes krāna aizgriešanu un tagad – ar imigrantu straumi daļēji aizturošo slūžu atvēršanu. Krāns atrodas Maskavā, bet slūžu apkalpošanu pati Eiropa, pareizāk sakot – Vācijas kanclere Angela Merkele, uzticējusi Ankarai. Turcija pieprasa ES vīzu režīma atcelšanu līdz oktobrim, pretējā gadījumā sola atteikties no vienošanās par Sīrijas bēgļiem. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers vīzu režīma liberalizācijas iespēju oktobrī pieļauj, ja Ankara izpildīs vairāk nekā septiņdesmit EK izvirzītos nosacījumus, bet labi zina, ka tas nenotiks. Turklāt bēgļu pieplūduma apjomus spēj ietekmēt Krievija, kura “pretterorisma cīņas” degsmē var bombardēt un var arī nebombardēt Sīrijas apdzīvotās vietas. Maskavas un Ankaras tuvināšanās šādu pieeju ievērojami atvieglo.

Nesenās pagātnes pieredze liecina – pagāja diezgan ilgs laiks, iekams eiropieši, veidojot attiecības ar Kremli, sāka aptvert, ka viņu enerģētiskā drošība un vispār drošība ir apdraudēta. Briseles un Turcijas attiecības bijušas abpusēji liekulīgas vienmēr, bet jo īpaši pēdējos gados. Plašākā nozīmē tas ir jautājums par Rietumu demokrātiju daudzviet piekopto sadarbību ar represīviem režīmiem ģeopolitisku vai ekonomisku interešu vārdā. Taču Turcija vēlas stāties Eiropas Savienībā. Gan Turcija, gan Krievija ir EDSO un Eiropas Padomes dalībvalstis, kurām būtu jāievēro Eiropas Cilvēktiesību konvencija vai, piemēram, Konvencija par spīdzināšanas novēršanu. Bet minētās organizācijas slīgst bezspēcībā un to amatpersonu vēstījumi reizēm raisa izbrīnu. EP ģenerālsekretārs Turbjērns Jaglands, nesen viesodamies Ankarā, izteicās, ka pēc Turcijā notikušā apvērsuma mēģinājuma “mēs redzam nepieciešamību to visu satīrīt” (protams, likuma ietvaros). Respektīvi, EP galva ar zināmu izpratni uzlūko “tīrīšanas” pasākumus, kas aptver ne tikai armiju, bet gandrīz visas jomas, ieskaitot izglītību, presi un pat sportu. Arī Krievija piestrādā, lai Strasbūrā panāktu līdzīgu savas politikas izpratni EP un EP Parlamentārās asamblejas vadības līmenī. Lai gan šā gada aprīlī EPPA publiskoja ārkārtīgi kritisku ziņojumu par stāvokli Krimā un arī Donbasā faktiski jau īstenoto “hibrīdaneksiju”. Komisārs Nils Muižnieks, kuru dzirdam ļoti reti, konstatēja – ja tā turpināsies, “Eiropas centrā radīsies liela pelēkā zona, kur nedarbojas cilvēktiesību aizsardzības mehānismi”. Īstenībā nedarbojas pat elementāras starptautisko tiesību normas, un kādreiz svarīgās Eiropas organizācijas liekas samierinājušās ar otrā plāna lomu, ko tām atvēlējušas pašas Eiropas demokrātiskās lielvalstis.

Tikmēr Vācijas un Francijas politiķi jau gatavojas nākamgad paredzētajām vēlēšanām, bet Eiropas drošību daudz vairāk skar pavisam tuvo ASV prezidenta vēlēšanu rezultāts. Savukārt Krievijā vēlēs Valsts domi, kura neko būtiski neietekmē, katrā ziņā ne Kremļa nostāju. Varbūt Putina noskaņojumu drīzāk bojās, teiksim, izmeklēšanas slēdziens par Donbasā notriekto Malaizijas avio­kompānijas lidmašīnu, bet viņam ir plašs atbilžu klāsts: karadarbības saasināšana Austrumukrainā, kāds kiberuzbrukums, spriedzes vairošana gaisa telpā vai pie NATO austrumu robežām. Eiropas paļāvība uz to, ka “pieklājīgā sabiedrībā tā nav pieņemts”, būtu reizi par visām reizēm atmetama.

Tāpat kā Ulda Ģērmaņa bieži piesauktā sevišķi latviešiem piemītošā lētticība, kas, cik noprotams, bija izpaudusies visā krāšņumā, kad mūsu ministri neformālā gaisotnē tikās ar Krievijas vicepremjeru Dvorkoviču. (Šķiet, vēl vienīgi Latvijas amatpersonām var stāstīt par “Gazprom” gluži saimnieciskajiem lēmumiem, kurus pieņem neatkarīgi no politiskās varas nostādnēm.) Skaidrs, ka arī Maskavas attieksmi pret Baltijas valstīm arvien noteiks vispārējais konteksts un grūti pareģojamie Kremļa oportūnistiskie gājieni. Baltiešiem tie nav jāgaida rokas klēpī salikušiem, bet saliedētiem un politiski aktīviem.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Nesen parādījās informācija , ka zemniekiem maksās naudu par neražošanu , tas ir 140 euro par tonnu nenodota piena. Interesanti būtu uzzināt kas maksās , vai no Latvijas plānā budžeta maka vai no ES fondiem. It kā loģiski,jo par nestrādāšanu arī maksā bezdarbnieka pabalstu.

  2. Ja senāk teica, ka Krievijai ir divi draugi – armija un flote, sodien tie arī ir divi – bēgļi un gāze . Ja senāk tos abus radīja pati Krievija, tad šodien tos tāpat rada Krievija . Tas tādiem no ZZS , kuri vai nu nesaprot ar ko ir darīšana, vai par naudu ieinteresēti nesaprast.

Monika Zīle: Vērtīgs ceļa spieķis (1)Vai tiešām pienācis laiks saprast, ka nav tādas profesijas, kas garantē palikšanu izvēlētajā nodarbē līdz pensijai?
Uldis Šmits: Bet igauņi...Labāk pieaicināt pāris tūkstošus lietpratēju prioritārā nozarē nekā padarīt visu ekonomiku atkarīgu no viesstrādniekiem
Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Trīs lietas, kas jāizdara vīrietim

Latvijas lielāko pelnītāju vidū šogad pirmo reizi iekļuvis bijušā politiķa Aināra Šlesera dēls Edvards, ar nopelnītiem 10,787 miljoniem eiro sarakstā ierindojoties 6. vietā. Šis fakts publicēts žurnālā “100 Latvijas lielākie pelnītāji”. Lielā pelnītāja godu E. Šleseram sarūpējusi SIA “Regma 1”, kurā viņam pieder 70% kapitāldaļu. Pārējie 30% pieder bijušajam politiķim, viesnīcā “Rīdzene” noklausīto sarunu varonim Aināram Šleseram, viņa sievai un otram dēlam.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka vīriešiem pēc 40 gadiem jālieto steroīdi?
Monika Zīle: Garā mēle un īsās rokas (5)Kuplo ģimeņu ieguvums no demogrāfijas veicināšanai piešķirtajiem miljoniem pagaidām neskaidrs
Māris Antonevičs: "Jaunās sejas" gaidotIzmaiņas mediju uzburtajā pasaules kārtībā – izrādās, ka jauni, spilgti līderi ne vienmēr ir liberāli.
Draugiem Facebook Twitter Google+