Beresņevs: Izlasē tikai epizodiski saskatīju taktisko zīmējumu 0
“Ja būtu zinājis, ka trenera darbs ir tik grūts, iespējams, nebūtu gājis šo ceļu,” teic bijušais Latvijas hokeja izlases galvenais treneris Leonīds Beresņevs, kurš aizvadītajā sezonā pirmo reizi kopš 1993. gada bija brīvs no hokeja.
Treneris gan piebilst, ka 56 gadu vecumā negrasās mainīt profesiju – piedāvājumi bijuši arī iepriekšējā vasarā, taču ar potenciālajiem darba devējiem nav izdevies vienoties. “Šī sezona pagāja radošos meklējumos. Pauze man noderējusi, daudz ko esmu izvērtējis, sapratis, kur jākļūst labākam, un ceru, ka atkal varēšu strādāt,” atzīst Beresņevs.
Viņa pēdējā oficiālā darba vieta aizpērn bija Kazahstānas komandā Kokšetau “Arlan”: “Tā bija mana stihija, jo uzdevums bija izveidot komandu. Daudzās vietās esmu sācis no nulles, arī Kazahstānā labi sanāca – viduvēju komandu padarīju par vienu no spēcīgākajām, un ieliktais pamats arī pēc manis deva rezultātu.” Pēc tam Beresņevs konsultēja Krievijas trešās līgas vienību Nojabrskā.
Daudzi no hokejistiem, kuri Leonīda Beresņeva vadībā savulaik spēlēja Latvijas izlasē, veiksmīgi strādā par treneriem – Oļegs Znaroks, Harijs Vītoliņš, Leonīds Tambijevs, Aleksandrs Beļavskis, Artis Ābols, Pēteris Skudra. “Kad viņi vēl spēlēja, nevarēja pateikt, kurš būs labs treneris. Man šķiet, ka lēmumu kļūt par treneri gandrīz visi pieņem karjeras beigās vai jau pēc tās. Būtu zinājis, kāda emocionālā slodze pavada šo darbu, es diez vai izvēlētos iet šo ceļu. Iespējas un izaugsmi ietekmē daudz kas. Paskatieties, kas notiek ar Krievijas izlasi – tur ir tāda spriedze!”
Labi, ka tā
Beresņevs maijā Prāgā apmeklēja treneru semināru un noraudzījās vairākas pasaules čempionāta spēles. “16 komandas elites divīzijai ir pārāk daudz, turnīrs izstiepts. Redzams, ka ne visas komandas katrā mačā atdod sevi par simt procentiem, spēles ir monotonas,” uzskata treneris, kurš Latvijas izlasi vadījis piecos pasaules čempionātos un 2006. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Turīnā.
Ja elites divīzijā būtu mazāk komandu, Latvijas izlase 19 gadus nenoturētos elitē. Arī Prāgā mūsējie bija tuvu izkrišanai. “Ņemot vērā situāciju, kurā nokļuva – labi, ka saglabāja vietu elitē. Lai gan perspektīva bija lieliska, uzvarēja šveiciešus, un bija visas iespējas iekļūt ceturtdaļfinālā. Vācijas izlase tik vāja kā šoreiz pēdējos gados nav bijusi. Edgars Masaļskis spēlēja lieliski, vajadzēja turpināt uzvaras, taču uzbrucēji maz iemeta, pietrūka tiekšanās uz vārtiem, maz metienu. Nebija stabilitātes. Brīžiem man komandas spēle patika, bet citreiz bija nesaprotams hokejs. Tikai epizodiski saskatīju taktisko zīmējumu. Laikam treneriem vajadzēja tam veltīt vairāk uzmanības, bez taktikas šodien nespēlē neviena komanda. Treniņos ievēroju, ka Aleksandrs Beļavskis daudzus vingrinājumus aizguvis no Zviedrijas hokeja, bet taktikas ziņā gan neko no zviedru sistēmām nevarēja novērot. Trenera galvenais uzdevums ir pārvilināt hokejistus savā pusē, bet man grūti spriest, vai tas izdevās. Visos mačos mēs spēlējām kā otrais numurs, un tas ir pats vieglākais.” Beresņevs ir neizpratnē, kāpēc treneru brigādē netika iekļauts vēl kāds vietējais hokeja speciālists, kā vēlējās Beļavskis.
Ejam uz priekšu
Izlases uzbrucējs Jānis Sprukts visai asi izteicās par nesakārtoto Latvijas hokeja vidi. “Sistēmas mums nekad nav bijis, taču es redzu nākotni,” spriež Beresņevs. “Visas valstis gājušas uz priekšu, bet kāda mums bijusi attīstība? Jā, KHL un Rīgas “Dinamo” ir liels ieguvums, jācer, ka komanda saglabāsies. Agrāk pēc Baltkrievijas atklātā čempionāta devāmies uz pasaules čempionātiem un olimpiskajām spēlēm, Turīnā, ja nemaldos, 12 hokejisti bija no “baltkrieviem”. Bērnu un jauniešu hokejā ir daudz problēmu, taču nav arī kā agrāk, kad izlasi komplektēja no vienas komandas. Tagad ir izvēles iespējas. Protams, attīstība nav tik ātra, kā gribētos, taču arī mēs ejam uz priekšu.”
