Šķērsām Eiropai ar skrituļiem 1
Kārlis Bardelis veicis Ginesa rekorda cienīgu pārbraucienu ar skrituļslidām.
No septembra līdz novembrim Kārlis Bardelis (28) – nu jau pilna laika ceļotājs – veica Ginesa rekorda cienīgu pārbraucienu ar skrituļslidām no Nordkapa Eiropas galējos ziemeļos līdz Gibraltāram dienvidos, šķērsojot 11 valstis un nobraucot vairāk nekā sešus tūkstošus kilometru.
Ne rekorda dēļ
“Es to nedarīju rekorda, bet galvenokārt piedzīvojuma dēļ, kaut gan pa ceļam vācām arī pierādījumus, ko iesniegt rekorda reģistrēšanai,” atklāj sportists. “Augsto prasību un izmaksu dēļ nevarējām nodrošināt Ginesa rekordu grāmatas pārstāvja klātbūtni, tādēļ izmantojām citas metodes – prasījām parakstus no ceļā sastaptajiem cilvēkiem, reģistrējām laiku un GPS koordinātas žurnālā, atzīmējot maršrutā gan ēšanas, gan tehniskās pauzes. Visus materiālus esam apkopojuši un iesnieguši viņiem, taču citu pieredze liecina, ka lietas izskatīšana un sertifikāta piešķiršana varētu aizņemt pat vairākus gadus.”
Ceļojums sākās 7. septembrī Nordkapā saulainā, bet ļoti vējainā dienā, kad vējš braucēju burtiski gāza nost no kājām. “Biju plānojis katru dienu nobraukt aptuveni simt kilometru, taču sākumā tik raiti nevedās, jo organismam vajadzēja pierast pie nepārtrauktas slodzes. Vēlāk sanāca kavēšanās arī dzīvojamā kempera remonta dēļ, tāpēc vienubrīd atpaliku no grafika pat vairāk nekā par 200 kilometriem. Tomēr, kāpinot tempu, izdevās galamērķi Spānijā sasniegt 60 dienās, tieši kā plānots. Vienas dienas nobraukuma rekords man bija 126 km. Kad Pireneju kalnos šķērsojām Francijas un Spānijas robežu, atskārtām, ka jāatsakās no taisnākā ceļa uz mērķi, lai nobraukto kilometru skaita ziņā apsteigtu iepriekšējo Ginesa rekordu, tāpēc izmetām līkumu gar Portugāli. Man patika, ka maršruts nebija dzelžaini nosprausts, bet atvērts radošām improvizācijām.”
Ceļi un neceļi
Kārļa slidas nav uzskatāmas par klasiskajām skrituļslidām, bet tās nav arī rollerslēpes. Apvidus skrituļslidām ir divi riteņi un kāju pēdas pa vidu nofiksētas nekustīgi.
“Slidas rāmis un zābaks izturēja visu braucienu, taču mainīju gultņus, aizmugurē esošās bremžu uzlikas un riteņus ik pēc tūkstoš kilometriem. Pavisam sanāca nomainīt 24 riteņus. Visātrāk tie nodila, braucot pa grumbuļainajiem 3. kategorijas ceļiem Francijā, kur augstākas klases šosejām faktiski nav normālas ceļa apmales. Tā kā slidojot vēzēju rokas, aizņemu ap pusotru metru, mašīnām mani ir jāapdzen, un es tur nejutos omulīgi.
Zviedrijā 15 kilometrus nācās braukt arī pa grants ceļu, kas sākās pēc tikko uzlieta asfalta posma, kas vēl bija tik mīksts, ka tajā stiga nūju gali. Tad cietos slidu riteņus nomainīju uz pumpētajiem, bet vienalga nekādu lielo ātrumu nevarēju sasniegt. Par slīdsoli nebija ko domāt, sanāca vien vēderpresītes trenēšana, atstumjoties ar rokām.
Turpretī ap 400 km cauri Dānijai izbraucu tikai pa ļoti labu veloceliņu. Vieglāk gan, bet ne tik interesanti kā Norvēģijas un Zviedrijas kalnos, kur ļoti svarīga loma pareizai bremzēšanai. Īpaši traki bija Pireneju kalnos. Mazās slidu bremzes ar divriteņa uzlikām nevar salīdzināt, tādēļ desmitiem kilometru garajos serpentīna nobraucienos nedrīkst traukties brīvā slīdējumā ar 50 – 60 km/h, bet visu laiku jābremzē. Par laimi, bija diezgan liels pretvējš un ātrumu varēju samazināt, arī izslienoties visā augumā.
Ikdienas solis
Kopumā ceļā bija viegli, jo es vairāk domāju par braukšanas procesu, nevis izvirzīto mērķi, tāpēc spēju arī izbaudīt tās vietas, pa kurām braucu. Katru dienu no plkst. 9 līdz 12 es pavadīju trasē, tad divas stundas atpūtos, lai vēl trīs stundas brauktu. Sākumā atelpas stundās gulēju, vēlāk, kad organisms pierada, tas ātrāk atjaunojās, un atpūtas brīži kļuva arvien īsāki.
Par maltītēm nevajadzēja uztraukties, jo man līdzi bija ļoti laba pavadošā komanda, kas man pašam neļāva darīt gandrīz neko. Bija trīs ēdienreizes – brokastīs pārslas vai auzu putra ar medu, pusdienās – zupa, kas organismā ātrāk pārstrādājas un ir arī šķidruma avots, bet vakariņās – kaut kas stingrāks, teiksim, tuncis ar pesto un pastu. Uz vietas pirkām vienīgi svaigos produktus un kaut ko neparastu, piemēram, ceptus kastaņus. Trasē man līdzi bija arī ūdens, ko ik ceturksni padzerties un augļu-pārslu enerģijas batoniņi, ko ēdu katru stundu.”
Jautāts, kura no šķērsotajām valstīm likusies visjaukākā, Kārlis atbild, ka Francija. “Neskatoties uz samērā sliktajiem ceļiem, man tomēr tuva šķita franču virtuve, mūzika, kultūra, valoda un, protams, atvērtie cilvēki, kas aplenca mani un iztaujāja.”
Kūleņi
Kas gan tas būtu par piedzīvojumu, ja viss ritētu gludi. Arī Kārlim gadījās neveiksmes, par laimi, bez pārāk nopietnām sekām. “Beļģijā es nokritu braucienā no kalna. Ātrums neliels, taču, austiņās klausoties mūziku, nebiju sadzirdējis aizdomīgu graboņu. Vienai slidai bija atskrūvējušās bremzes, tā nobloķējās, apstājās, un es aiz inerces lidoju uz priekšu. Pamatīgi sasitos, nobrāzu roku un kāju, tomēr lauzts nekas nebija. Otru reizi kritu, šķiet, Francijā, kur uz ceļa bija iebrauktas rises un, strauji pārkārtojoties, viena slida izslīdēja. Tad pāris auto pabrauca tik tuvu garām, ka lika sarauties.
Daudzi man jautājuši, kādas bija sajūtas pēc finiša Gibraltārā. Tikpat labas kā jebkuras citas dienas beigās, jo es necīnījos ar kilometriem, bet baudīju šo piedzīvojumu. Ar smaidu izturēt man palīdzēja arī Latvijas slēpošanas izlases trenera Jēkaba Nākuma padomi sagatavošanās procesā.”
