Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
20. februāris, 2013
Drukāt

Smiekli un meli kā izdzīvošanas recepte


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Melojam, melojam, smaidot vien ar lūpu kaktiņiem sev ierastā manierē ar tikko jaušamu humora pieskaņu teic aktieris Juris Strenga. Un tam arī iemesls: “Mīļais melis” – Džeroma Kiltija komēdija pēc īru dramaturga Džordža Bernarda Šova un angļu aktrises Stellas Kempelas pusgadsimta garumā rakstītām mīlestības vēstulēm – šosestdien, 23. februārī, Dailes teātra Kamerzālē piedzīvos pirmizrādi. 


Uz skatuves viņi – Olga Dreģe (Aktrise) un Juris Strenga (Rakstnieks) – būs tikai divi. Līdz šim abi mākslinieki tikušies tikai mizanscēnās garāmejot, ciešākā kontaktā partnerībā būdami vien “Kvartetā” un “Brandā”, kur Olgai Dreģei negadījuma dēļ nācies ielēkt Agneses lomā. 
Saruna ar Dailes teātra aktieri Juri Strengu

 

– “Mīļais melis” iecerēts kā jūsu aizvadītā un Olgai Dreģei nupat gaidāmā jubileja.

– Tā, protams, režisora Kārļa Auškāpa izvēle. Ceru, ka Drāmas teātrī pirms gadiem šo lugu redzējušie jau sen to aizmirsuši vai paši aizgājuši… Mēs, protams, nemudināsim atcerēties bijušo, bet piedāvāsim atšķirīgo. Pati Bernarda Šova personība ir neiedomājami dziļa. “Mīļais melis” nav luga tradicionālā izpratnē, ir tikai vēstuļu lasījumi, un vēstules jau neatspoguļo visus Šova uzskatus, viņa dzīves neiedomājamos paradoksus un gājienus. Taču tas ir materiāls, kuru vieglprātīgākā veidā var izmantot, lai apliecinātu, ka arī šodien īru dramaturga idejas nav nemaz zemē metamas.

Palasot viņa biogrāfiju un nu pašam nonākot Šovam tuvā laikposmā mūža beigās, es arī sliecos uz sociāldemokrātijas pusi, jo apkārt notiekošais tā vien prasās pēc pārveidojumiem, revolūcijas, pēc citas vērtību sadales sistēmas.

– Vērtību sadales? Ui, tā jau var nonākt par Kamerzāli cietākā telpā.

– (Iesmejas.) Tas tikai garāmejot. Šova briesmīgā aizraušanās ar sociāldemokrātiju, Staļinu un pat komunismu ir tikai fons. Izrādē ir divu lielu mākslinieku egoistu – paradoksālā, huligāniskā rakstnieka Šova un aktrises Stellas – savstarpējās attiecības.

– Jaunībā jums lielākoties tika veči un ja arī iegadījās pa kādai mīlētāja lomai, tad, kā esat teicis pats, sanākusi īsta katastrofa.

– Es arī Šova meli nesauktu par īstu mīlētāju. Starp viņu un Stellu valda īpatnēja mīlestība, ar vēlmi otru pakļaut, bez kompromisiem, žēlošanas, piedošanas. Neko maigu un brīnišķīgu jūs no mūsu attiecībām nesagaidīsiet. Dzīve jau arī šodien nav tik mīļa, kā agrāk bijusi. Apkārtējo haosu pat negribas laist sev klāt. Es, piemēram, televīzijā skatos gandrīz vai tikai sporta pārraides. Tad gan satraucos ļoti, jo mūsu hokejisti jau ar spēlē uz publiku. Met vairāk garām, lai pēc iespējas vairāk dramaturģija sakāpinātos, līdz izmisumam pašās beigās.

Arī basketbolisti mēģina netrāpīt grozā, lai satricinātu publiku līdz baltkvēlei. Tāpat droši vien dara politiķi – mēģina satracināt aizmigušo tautu. Ar šo savu rīcību šo to pie manis jau panākuši. Kā jau teicu, uzbudinos vairs tikai par sporta norisēm, bet pārdzīvot par apkārtnotiekošo ir pilnīgi muļķīgi – kā skriet ar pieri sienā. Tur vairs neko nevar glābt.

Neesmu nekāds pesimists, bet sevišķam optimismam arī nav redzama iemesla. Šis laiks vienkārši jāpārdzīvo. Esam iepinušies tādā ģeogrāfiski politiskā situācijā, no kuras ārā tikt nevaram. Vienkārši jāpeld un jācenšas tikt krastā pēc iespējas ar mazāk zilumiem.

– Vai jūs labi protat peldēt?

– Paldies, jā.

– Kā jau pie jūras Klapkalnciemā dzīvojot…

– Peldētprasme apgūta, astoņpadsmit gadus jaunībā dzīvojot pie Gaujas. Katru pavasari citas straumes un atvari. Tos pa jaunam atklāt daudz interesantāk nekā arvien no jauna pārliecināties par tiem pašiem trim ģeogrāfiski precīzi noteiktiem sēkļiem jūrā.

­– Meli ir viena no lietām, ko mudina skaust jau kopš bērna kājas.

– Kur nu dzīvē bez meliem! Kā jau politiķi saka – kā var nesolīt. Bet vairākums šo solījumu ir meli no viena gala līdz otram. Arī visa dzīve sastāv no meliem. Taču, ja melo talantīgi un ar pārliecību, nekāda vaina. No malas izskatās brīnišķīgi.

– Kā, piemēram, politiķu solītā labklājīgā dzīve, nu varbūt ne uzreiz, tomēr – ar eiro kabatā.

– Ar eiro no iesākuma jaušami zudumi tik un tā. Taču palikt pilnīgi ar savu maciņu malā arī nevar. Atnāks lielceļa laupītājs un nolaupīs. Nav izejas. Jāmetas vien eiro apkampienos. Cita lieta, ka visi šie meli – par skaistāku nākotni, dzīvošanu komunismā un arī brīnišķīgā Eiropas Savienībā ar visām tās pretrunām – ir tik skaisti (pasmaida). Ar visu globalizāciju tur nekas labs nav gaidāms. Kāda var būt sadzīvošana, kur naudas lietas centralizētas, bet katrs rauj uz savu pusi. Veikali, bankas, pat visa mūsu dzīve salikta ķēdēs. Ārpusē paliek tikai sapņi – par mīlestību, draudzību, saticību, mierīgu līdzāspastāvēšanu. Par pasauli bez kariem. Bet nez vai tas iespējams. Jo ilgāk šajā pasaulē esi, jo vairāk rodas vēlme kļūt par skatītāju. Gribas mierīgi nosēsties malā un palaist to jezgu garām.

Nu jā, cinisms manā runā izpaužas ļoti daudz. Tur neko nevar darīt. Šobrīd esmu ar Šova cinismu saindēts. Citādi nemaz nevarētu iet uz skatuves un spēlēt šo diezgan nemīlīgo meli. Varbūt aktrise Stella kolēģes Dreģes skatījumā viņu idealizē, bet nē, manās acīs viņš nav mīļš, diezgan riebīgs melis. Bet tādi jau mēs, vīrieši, esam.

– Bet kas no Latvijas kultūrā redzētā jums šķitis skaists un saviļņojošs?

– Televīzijā laimējās redzēt brīnišķīgu raidījumu par Imantu Ziedoni, ar mūziku, viņa epifānijām. Labas izrādes ir Nacionālajā teātrī Jaunajā zālē. Kā jau var noprast, man ļoti patīk melnais humors, tāpēc cenšos noskatīties Mārtina Makdona, šī ģeniālā angļu rakstnieka, filmas. Nupat redzēju “Septiņus psihopātus” – grandioza lente. Mūsu teātrī arī iestudētas vairākas viņa lugas. Tagad arī repertuārā ļoti melns, bet smieklīgs gabals – “Vienrocis no Spokānas”. Tur ir viss – visas Amerikas un visas civilizācijas nelaimes, par to var tikai smieties. Jā, rūgti, melni, bet – smieties.

– Izklausās, ka Jura Strengas izdzīvošanas zāles ir rūgti smiekli.

– Tāpat kā visiem ciniķiem, arī manis dievinātajiem rakstniekiem Kurtam Vonnegūtam, tam pašam Makdonam. Ar smaidu jāpakāpjas vienu solīti nost, un nav ko ļauties panikai. Tā jau tāpat apkārt nepārtraukti virmo, un to vairot nav nekādas jēgas.

– Tā izdzīvošanas panika nupat ar lieliem apkures rēķiniem sakāpināta Rīgā, citās lielākās pilsētās. Bet kur jūs to jaušat savā Klapkalnciemā? Vai kaimiņš izmisis klauvē pie vārtiņiem un lūdz latu?

– Neviens vairs neklauvē, viss ir pamiris un tukšs. Viens kaimiņš nupat blakus kapiem nozāģēja skaistas priedes. Kapus, lūk, vajagot paplašināt, par daudz cilvēku mirstot Klapkalnciemā. To sakot, viņš bija godīgs, nemeloja. Pats arī nomira. Tagad tajos kapos guļ. Bet milzu malkas grēda palika. To māju nu uzturēs siltu citi cilvēki.

Klapkalnciema apkārtnē patiesi vairs nav daudz ļaužu un tie paši labprāt nesarunājas, netiekas. Un tas ir tikai 60 kilometru no Rīgas!

– Savulaik jūs taču pat operu tur iestudējāt.

– Tikām nospēlējuši deviņus festivālus, nupat jāmet miers. Daudzi aizbraukuši, citus grūti pierunāt tērēt savu brīvo laiku.

– Laikmetā, kur cits citu dzimšanas dienās un Jaunajā gadā sveic ar īsziņām, ikdienā tiekas virtuālās pasaules saitos, tīklos un blogos, nebrīnīšos, ka dažam labam jūsu izrādē dzirdētie jēdzieni vēstule un marka būs īsts jaunums.

– Es stūrgalvīgi joprojām nelietoju e-pastus, sūtu ar roku rakstītas vēstules. Un tādas saņemu pretim no Amerikas, Zviedrijas.

Tādai – ar roku rakstītai – vēstulei ir cita smarža, cilvēciskas klātbūtnes elpa. Bet šo tradīciju jau, protams, iznīdēs tāpat kā grāmatu lasīšanu. Tagad mana vēstule gan līdzinās Šova rakstītajām – diezgan melna humora pilnas. Bet vienīgi tā var aprakstīt šeit Latvijā un arī manā dzīvē notiekošo.

– Jā, ar ko patlaban aizpildīta jūsu, cienījama Dailes teātra seniora, 
dzīve?

– Ar teātra uzputojumu. Tuvākie mērķi ir tikt galā ar Šova un Stellas vēstuļu rēbusu. Piecas, desmit reizes mēnesī spēlējam tautā iemīļoto pensionāru gabalu “Pirmā grēka līcis”. Tas mana gājuma aktierim pilnīgi pietiekami. Brīnišķīgi, ka mūs, seniorus, uzaicināja filmēties lentē “Džim–lai–rūdi–rallalā”. Tikai nezinām, ar ko viss beigsies. Tas pats naudas trūkums. Runā, varbūt filmēšana atsāksies jau aprīlī. Bija brīnišķīgi satikties ar vecajiem aktieriem, kuri pilni jaunības, huligānisma, strādātprieka.

– No jūsu teātrī ienākšanas laika līdz šai dienai aizritējuši vai gaismas gadi. Kādas, jūsuprāt, ir būtiskākās izmaiņas teātra procesā?

– Vienīgā mēraukla ir skatītāji. Ja mums tagad atkal ir pilnas zāles, varam tikai priecāties.

Tagad ir tik dažāds repertuārs, ka ikviens, ja labi pameklē – ja ne vienā, tad pa visiem teātriem kopā –, var atrast izrādes, kas iet pie sirds. Tas arī galvenais teātrim. Lai ir emocionāli, aizraujoši uzvedumi un nevis sausa režijas un aktieru spīdoša izrādīšanās. Lai teātris iekustinātu sirdis un skatītājs, aizverot teātra durvis, neaizietu no tā tukšs.

Starp citu, nav pretrunas starp klasiku un izklaidi. Tās teātrī viena otru apaugļo.

– Kur vieglāk melot – uz skatuves vai dzīvē?

– Uz skatuves neko citu nevar darīt kā tikai melot. Režisoru aktieriem teiktais – esiet uz skatuves patiesi kā dzīvē – ir pekstiņi. Uz skatuves dzīves patiesība neder. Tā būtu tikai meli. Taču ko skatītājs gaida, piemēram, no ekrāna? Apmānu. Viltīgu intrigu ar viņu pārsteidzošu atrisinājumu. Tāpat teātrī – jo vairāk skatītāju apmānām, jo tas ir priecīgāks. Un mēs, aktieri, esam vien āksti un komedianti.

– Jūs savulaik esat teicis, ka rakstāt piezīmes saviem memuāriem.

– Jā, ir pieraksti, daudz kas publicēts, taču vienmēr nolieku iesākto malā, jo atduros pret sajūtu – kādēļ celt augšā pagājušo, turklāt vēl teātrī, kur tagad ienākusi jauna aktieru un skatītāju paaudze? Kad pārskata sapulču pierakstus teātrī un biedrībā – kādas šausmas un attiecības! Priekš kāda vella to atkal uzjundīt? Šodien notiek pilnīgi tas pats, tikai ar citiem vārdiem un darbojošamies personām. Vien citā maskojumā lien laukā tās pašas egoistiskās intereses, kurās cilvēki kārto tikai savas naudas, no idejām tālas lietas. Teātris skaisti izskatās vairāk no ārpuses, bet iekšienē, kur saduras tik daudz cilvēku – režisoru, aktieru intereses, negadījumu, laimēšanās, likteņu iegriešanās virpulis, un, ja vēl kādam neiet personīgā dzīvē – tā ir skarba vide.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+