Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
19. aprīlis, 2013
Drukāt

Somijas hokejs un tā leģendas


Foto - ScanpixFoto - Scanpix

Somija jau vairākreiz rīkojusi pasaules čempionātus hokejā – 1965., 1974., 1982., 1991. un 1997. gadā. Šogad pasaules čempionāts atkal notiek divās valstīs – tajās pašās, kur iepriekšējā gadā: Zviedrijā un Somijā. Pērn bija akcentēta Zviedrija, šogad – Somija, jo fināla stadija cīņā par pasaules čempiona medaļām notiks Somijā. Tādēļ šoreiz stāsts par hokeju Somijā.


 

Somijas hokeja valstsvienība (neoficiāli “Leijonat” – lauvas) pirmo reizi mobilizējās 1928. gadā, turklāt Starptautiskajā hokeja federācijā (IIHF) Somiju sākotnēji pārstāvēja ātrslidošanas savienība, jo pašmāju hokeja savienību nodibināja tikai pēc gada. Neskatoties uz citu ziemas sporta veidu lielo izplatību un vērā ņemamiem sasniegumiem starptautiskajās arēnās, populārākais sporta veids Somijā ir tieši hokejs.

Somija ir divkārtēja pasaules čempione (1995., 2011.) un IIHF reitingā patlaban ierindojas otrajā vietā aiz Krievijas.

Somijā reģistrēti gandrīz 53 000 hokejistu, kas ir aptuveni 1% no valsts iedzīvotāju kopskaita. Protams, ne jau visiem tiek tas gods pārstāvēt savu valsti, izlasē nokļūst tikai vislabākie, taču, no otras puses, hokejs Somijā ir masveida parādība, kas ļauj atlasīt patiešām spējīgākos.

Somijas hokeja valstsvienība ir viena no spēcīgākajām pasaulē, kas valstij, kuras iedzīvotāju skaits ir ievērojami (5 – 50 reizes) mazāks nekā citām pasaules hokeja līderēm, ir ievērības cienīgs fakts (vēl unikālāks ir tikai Latvijas hokeja fenomens). Pēdējos divus gadu desmitus somu hokejam bijuši sevišķi sekmīgi, jo izcīnītas visaugstākā kaluma medaļas gan pasaules čempionātos, gan arī sudrabs olimpiskajās spēlēs.

 

Pamazām un pārliecinoši

Somu ceļš uz pasaules hokeja virsotnēm bijis ilgs. Pirmie gadu desmiti itin nemaz neliecināja, ka šī valsts reiz spēs kļūt par visnopietnāko pretinieku jau atzītajiem grandiem. Turklāt no tām Eiropas valstīm, kas slavenas tieši ziemas sporta veidos, Somija bija viena no pēdējām, kas apguva hokeja prasmes (vēl vēlāk, proti, 1946. gadā, latviešu apmācīti, to sāka tikai krievi). Par pašu somu sākotnēji ne sevišķi augstu mērķu lolojumiem liecina arī fakts, ka pirmo ledus arēnu, kurā zem jumta varēja spēlēt hokeju, Somijā uzbūvēja tikai 20. gadsimta 60. gadu vidū.

Somijas hokeja valstsvienība pirmo reizi pasaules čempionātā piedalījās 1939. gadā. Debija sanāca gaužām nesekmīga – lauvas zaudēja visās piecās turnīra spēlēs, pārliecinoši ieņemot pēdējo vietu. Taču pakāpeniski Somijas izlase sāka uzvarēt arī hokeja lielvalstis. Svarīgos turnīros pirmā uzvara bija 1963. gadā pār ASV, pirmais neizšķirtais rezultāts ar Zviedriju 1965. gadā, Čehoslovākija uzvarēta 1967. gadā, Kanāda – 1968. gadā. Bet 1971. gadā Somija uzvarēja tolaik itin prestižajā PSRS rīkotajā “Izvestija” kausa izcīņas turnīrā Maskavā, gūstot pirmo uzvaru arī pār mājiniekiem.

1962. gadā pasaules čempionātā Kolorādospringsā Somija ierindojās ceturtajā vietā, vienlaikus izcīnot arī Eiropas čempionāta bronzu (tāds tolaik bija nolikums: atsevišķu Eiropas čempionātu nerīkoja, tikai no pasaules čempionāta rezultātiem izņēma laukā spēles ar ziemeļamerikāņiem). Savā ziņā tas vērtējams kā kuriozs, jo arī hokejā ievazājās politisko intrigu bacilis – togad Ziemeļamerikā rīkoto pasaules čempionātu boikotēja PSRS un Čehoslovākija. Pa īstam Somijas hokeja valstsvienība savu vērtīgo medaļu krājumu sāka veidot 1988. gadā, izcīnot sudraba medaļu olimpiskajās spēlēs Kalgari.

Lielas pārmaiņas hokejā iesākās 90. gados. Čehoslovākiju nomainīja Čehijas un Slovākijas komandas, PSRS sadrupa Krievijas, Latvijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Kazahstānas atsevišķajās valstsvienībās, kas kopā ar Zviedriju, Somiju, Kanādu, ASV un tagad jau arī Šveici, Vāciju un vēl citām valstīm allaž cīnās par augstām vietām gan pasaules čempionātos, gan olimpiskajās spēlēs.

Šajā laikā Somijas hokejisti sāka startēt aizvien sekmīgāk.

1994. un 1998. gada ziemas olimpiādēs Somijas hokejisti izcīnīja bronzas medaļas. Novērotāji uzskata: ārkārtīgi liela loma bija tam, ka Somijā īstenojās pāreja uz profesionālu hokeju. Turklāt somi allaž ļoti nopietni uztvēruši savas valsts čempionātu rīkošanu.

Pirmais Somijas čempionāts risinājās 1928. gadā, un tā katru gadu, izņemot 1930., 1940., 1942. un 1944. gadu. Līdz 1975. gadam Somijas iekšējais čempionāts risinājās zem tā dēvētās amatieru SM (Suomen mestaruus – somu meistarsacīkstes) līgas karoga, bet tad to nomainīja ar profesionālu līgu. 2000. gadā tā jau bija sasniegusi tādu līmeni, ka jauniņos no zemākām līgām tajā uzņēma tikai ar speciālu līgas vadības atļauju. Patlaban Somijas SM līgā ir 14 klubi, kuros agrāk ar dažādām sekmēm spēlējuši daudzi Latvijas hokejisti, un arī tagad šo klubu sastāvos var atrast mūspusē pazīstamus uzvārdus. Speciālisti Somijas SM čempionātu uzskata par vienu no spēcīgākajiem Eiropā, un nokļūšana somu klubu sastāvā uzskatāma par augstu konkrētā hokejista novērtējumu.

 

Somi un Ziemeļamerikas profesionāļi

Protams, bez somiem neiztiek arī citas pasaules spēcīgākās hokeja sabiedrības, galvenokārt Ziemeļamerikas NHL un tagad arī krievu KHL. Pēdējā, piemēram, šajā sezonā spēlēja 35 somu hokejisti un 14 treneri (ieskaitot arī jau atlaisto Rīgas “Dinamo” vadoni Peku Rautakalio). Pašas Somijas valstsvienības sastāvā allaž iekļauti gan Somijas SM līgas, gan arī NHL un KHL klubos spēlējošie labākie hokejisti. No patlaban spēlējošajiem īpaši var izcelt Niklasu Oskaru Bekstrēmu, Petri Vehanenu, Oli Jokinenu, Niko Kapanenu un citus. Īpaša sadaļu būtu lieliskā somu hokeja vārtsargu skola, bet par to citureiz.
SakuKoivu-scan

No visleģendārākajiem somu hokejistiem, kuri sevi apliecinājuši abos Atlantijas okeāna krastos, šeit minēsim Jari Kurri un brāļus Saku un Miko Koivu (somu valodā koivu – bērzs, tātad Bērziņš). Pagaidām nopelniem bagātāks ir vecākais brālis Saku Antero Koivu (1974) – centra uzbrucējs, 1995. gada pasaules čempions un četrkārtējs olimpiskais medaļnieks. Tā dēvētajā draftā NHL viņu izvēlējās pirmajā kārtā ar 21. numuru un viņš nokļuva Monreālas klubā “Canadiens”, kurā aizvadīja 13 sezonas, būdams pirmais eiropietis arī šā kluba kapteiņa amatā, turklāt pavadot tajā visilgāko laiku – deviņas sezonas pēc kārtas.

Savā aizokeāna karjerā Saku Koivu aizvadījis 1012 spēles NHL laukumos, nopelnot 776 rezultativitātes punktus (236 gūti vārti un 540 rezultatīvas piespēles), ir trešais rezultatīvākais soms NHL pēc Tēnu Selanē (1406 punkti) un Jari Kurri (1398). Somijas valstsvienības sastāvā pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs Saku Koivu aizvadījis 79 spēles, sapelnot 86 rezultativitātes punktus (26+60). 1994., 1995. un 1999. gadā atzīts par pasaules čempionāta labāko spēlētāju, tāds pats tituls viņam arī 2006. gada olimpiskajās spēlēs Turīnā, 1999. gada pasaules čempionāta un Turīnas spēļu labākais vārtu guvējs. Somijas valstsvienības kapteinis no 1998. līdz 2010. gadam. Kopš 2006. gada ietilpst Starptautiskās olimpiskās komitejas sportistu komisijā.

Bet patlaban aktuāls ir cits somu Bērziņš – Saku Koivu jaunākais brālis (starpība deviņi gadi) Miko Koivu, arī centra uzbrucējs, arī Somijas valstsvienības kapteinis, un viņa vadībā 2011. gadā somi otro reizi kļuva par pasaules čempioniem. Līdz 2012. gadam, kad čempionātā valstsvienība ierindojās “tikai” ceturtajā vietā, Miko Koivu allaž no lielākajām starptautiskajām sacensībām atgriezies mājās ar kādu medaļu (ieskaitot pasaules jauniešu un junioru čempionātus). Tādi viņam jau bijuši 11, tostarp arī divi olimpiskie turnīri. Viss liecina, ka šogad Somijas valstsvienība atkal ar Miko Koivu kapteiņa amatā centīsies reabilitēties savu līdzjutēju priekšā.

Un, protams, arī jaunākais somu Bērziņš spēlē aizokeāna līgā – Minesotas klubā “Wild” – un ir kapteiņa amatā…

 

Spožākās somu hokeja leģendas ērkšķu ceļš

JariKurri-scanTomēr lielākā somu hokeja leģenda ir Jari Kurri (1960). Viņa tā dēvētā gulbja dziesma izskanēja 1998. gada olimpiskajās spēlēs Nagano, kur spēlē par bronzas medaļām ar Veina Grecka kanādiešiem Kurri guva pirmos vārtus, bet visā spēlē somi uzvarēja ar rezultātu 3:2. Bet pirms tam…

Kaut vai iespaidīgais fakts, ka viņš piecas reizes turējis virs galvas Ziemeļamerikā par ļoti nozīmīgu uzskatīto hokeja “oskaru” jeb Stenlija kausu, gan regulārajās sezonās, gan kausa izcīņas izslēgšanas spēlēs nopelnot 1631 punktu, no kā 707 ir vārtu guvumi. Pabeidzot savu hokejista karjeru, Jari Kurri bija visrezultatīvākais eiropietis ziemeļamerikāņu līgas vēsturē.

Un tur Jari Kurri dēvēja par Zibsni (varbūt arī par Zibeni, ej nu sazini, ko un kā savos saukļos īsti vēlas paust karstasinīgie hokeja līdzjutēji!), lai gan viņa uzzibsnījuma vēsture ir pilna paradoksu. NHL nokļuvis vienā klubā ar kanādiešu un visas pasaules hokeja leģendu Veinu Grecki, Jari Kurri ilgi palika viņa ēnā, taču, izkļūstot no tās, izrādījās, ka viņš spēlē ne sliktāk par kanādieti. Jari Kurri joprojām uzskata par hokeja vēsturē labāko aizsardzības tipa uzbrucēju, lai gan viņš par to nekad nav saņēmis nevienu īpašo balvu. Toties, kā jau minēts, gūto vārtu ziņā pārspēj daudzus “tīros” uzbrucējus. Speciālisti pauž, ka unikālais plaukstas metiens, meistarīgais slidojums un spēja zibenīgi novērtēt situāciju laukumā viņu padarījuši par vienu no izcilākajiem pasaules hokejistiem.

Ja izseko viņa biogrāfijai, tad – bail pat iedomāties! – varēja notikt arī tā, ka Jari Kurri nemaz nenokļūst hokejā. Bērnībā viņš aizrāvās, turklāt visnotaļ sekmīgi, ar futbolu un vieglatlētiku. Taču patika arī hokejs. Sākumā puslīdz izdevās cīnīties vienlaikus trijās frontēs, taču, palielinoties slodzēm, Jari Kurri saprata, ka pienācis laiks izvēlēties kaut ko vienu. Uzvarēja hokejs.

Iespējams, tāpēc, ka pirmos soļus ledus laukumā viņam palīdzēja spert tēvs, hokeja treneris Ville Kurri, pirmsākumos Jari Kurri attiecībā pret vienaudžiem bija gluži noteiktas priekšrocības. Tēva padomi bija lietišķi, viņš palīdzēja, prasmīgi uzmundrināja, neskopojās ar savu pieredzi. Jari Kurri atzīst, ka tieši tēvs viņā iepūtis īstu hokeja dzīvību.

Jari Kurri izaudzis Helsinku kluba “Jokerit” sistēmā. Viņš pat nesapņoja par kaut ko vairāk kā spēlēšanu šā kluba pamatsastāvā Somijas čempionātā, taču šis sapnis īstenojās jau ļoti agri – 17 gadu vecumā. Tiesa, topošais talants neatklājās tūlīt – pirmajā sezonā tikai divi gūti vārti. Taču speciālisti ar trenētu aci jau vērtēja – šim puisim būs spoža nākotne. Nākamās sezonas bija sekmīgākas – 16 vārti, tad 23 vārti, un tas jau bija īsta vīra, ne vairs puišeļa cienīgs rādītājs.

Jari Kurri acumirklī kļuva par Somijas junioru hokeja izlases dvēseli, un dažu gadu laikā šī komanda fantastiski izmainījās. Tā sāka pārliecinoši spēlēt ar visiem pasaules favorītiem, tostarp izcīnot Eiropas čempionāta zelta un pasaules čempionāta sudraba medaļas. 1978. gada junioru čempionātā Jari Kurri atzina par labāko uzbrucēju. 1980. gadā viņu jau uzaicināja Somijas olimpiskajā valstsvienībā, kur viņš beidzot pārliecināja aizokeāna hokeja skautus. Jau nākamajā draftā viņu ar kopējo 69. numuru izvēlējās Edmontonas klubs “Oilers”. Tas, kurā jau spīdēja Veina Grecka zvaigzne…

Ziemeļamerikā Jari Kurri sākumā neklājās viegli, kā jau jebkuram tur nokļuvušam eiropietim. Tostarp arī ar angļu valodas apguvi – ne ar izrunu, ne vispār ar saprašanu. Šīs problēmas dēļ viņš pat šaubījās, vai vispār ir vērts palikt sabiedrībā, kur valodas zināšana ir tikpat svarīga kā spēlētprasme.

Talkā bija jānāk viņa tautiešiem, kuri jau bija cīnījušies “Oilers” sastāvā – Mati Hagmanam un Risto Sultanenam. Viņu neviltotais atbalsts iedrošināja Jari Kurri, lai gan viņš vienalga nosolījās – ja nākamo divu gadu laikā negūs vērā ņemamus panākumus, brauks mājās.

Par laimi, viņam nenācās priekšlaikus atgriezties, jo visi apstākļi darbojās viņam par labu. Kluba treneris Glens Saters iepriekš bija mēģinājis pārī ar Veinu Grecki iespēlēt daudzus hokejistus, taču nekas prātīgs vēl nebija sanācis. 1980./1981. gada sezonā “Oilers” mīņājās uz vietas. Ziemassvētkos Saters pirmajā maiņā pie Grecka ielika Jari Kurri un… kā labprāt mēdza izteikties Mihails Gorbačovs, process aizgāja. Jau pirmajā spēlē pirmajā maiņā jauniņais soms guva trīs vārtus. Tā arī sākās viņa spožā ēra.

 

Augstākās virsotnes

Jari Kurri turpināja pārsteigt ar savu spēli, guva ievērojami daudz rezultativitātes punktu, bija viens no komandas līderiem, taču vispārēju ievērību tomēr vēl neguva. Aizkulisēs daudzi smīkņāja, apgalvojot, ka viņa sasniegumus gluži kā dopings stimulējot līdzās spēlējošais Greckis. Valdīja uzskats (iespējams, ne gluži bez pamata), ka līdzās Greckim jebkurš pusaudzis, kurš prot turēt rokās hokeja nūju, neizbēgami iekļūtu sezonas pirmo divdesmit, varbūt pat desmit labāko vārtu guvēju sarakstā. Taču laiks pierādīja, ka šajā gadījumā tā gluži nav. Varbūt pat tieši otrādi, raugi – izprast Lielā Grecka ieceres, iemiesot tās dzīvē, palīdzēt viņam, atvieglot dzīvi hokeja laukumā varēja tikai cits Lielais. Proti, tikai tāds, kāds bija Jari Kurri – Somu Zibsnis.

Rezultativitāte, precizitāte, lietderība, stabilitāte – šķiet, nebija neviena hokejista kvalitātes rādītāja, ko šie hokejisti nebūtu padarījuši par savu prerogatīvu.

Jari Kurri pirmajā sezonā “Oilers” sastāvā guva 75, otrajā – 86 un nākamās piecas sezonas pēc kārtas vairāk par 100 rezultativitātes punktiem NHL regulārajā čempionātā. Nevienam no somiem nekas tāds pat tuvu nebija izdevies.

1984./1985. gada sezona Somu Zibsnim kļuva par visražīgāko – 135 (71+64) rezultativitātes punkti regulārajā čempionātā viņu ierindoja otrajā vietā aiz Paši Zināt Kura, bet 19 vārtu guvumi (tostarp četri tā dēvētie hetriki) 18 Stenlija kausa izcīņas spēlēs bija atkārtots 1976. gadā filadelfieša Redžija Līča uzstādītais rekords. Auditorija bija spiesta atzīt – tādu eiropieti Ziemeļamerikā nav bieži nācies redzēt. Turklāt ne spēles stingrības, ne gribasspēka, ne uzvaras kāres ziņā Jari Kurri neatpalika ne no viena ziemeļamerikāņa.

Piecu gadu laikā izcīnīti četri Stenlija kausi, četras reizes iekļuvis līgas simboliskajā izlasē, saņēmis virkni leģendāru trofeju, līdz 1988. gadam Jari Kurri bija kļuvis par vienu no visspožākajām hokeja zvaigznēm. Taču tieši tajā gadā notika sensacionālā Veina Grecka pāreja uz Losandželosas klubu “Kings”, kas, kā varētu likties, piespiedīs arī Jari Kurri no debesu augstumiem nolaisties uz zemes. Vismaz eksperti, žurnālisti, arī līdzjutēji tā sprieda. Tomēr Jari Kurri tam nevēlējās piekrist.

Absolūti nejūtoties samulsis par ilggadējā, superleģendārā partnera prombūtni, Jari Kurri turpināja pildīt savu gūto vārtu un rezultatīvo piespēļu trieciennieka normu, joprojām gozējoties regulārās sezonas laikā gūto 100 punktu robežās. Arī Stenlija kausa izslēgšanas spēlēs viņš noturēja savu latiņu – vidēji viens punkts spēlē, kas ļāva edmontoniešiem izcīnīt vēl vienu Stenlija kausu. Izrādās, “varam spēlēt arī bez Grecka”…

Tā laika NHL noteikumi izcēlās vai nu ar šovinismu, vai izteiktu marasmu. Atbilstoši šiem noteikumiem eiropiešu izcelsmes spēlētājam nebija tiesību tieši pāriet no viena NHL kluba uz citu, iepriekš vajadzēja vienu pilnu sezonu nospēlēt kādā Eiropas līgā. Tāpēc tad, kad Veins Greckis uzaicināja savu seno cīņu biedru uz Losandželosas klubu, vispirms nācās padomāt, kur Jari Kurri varētu pārziemot obligāto starpsezonu.

Izvēle bija tam laikam vairāk nekā neparasta – Itālija. Ne gluži vadošā hokeja valsts, taču pietiekami turīga, lai ar savu uzņēmēju (varbūt pat tikai viena uzņēmēja) spēkiem varētu nodrošināt Jari Kurri bezbēdīgas vecumdienas. Un attiecīgo sezonu viņš godprātīgi nostrādāja Milānas klubā “Devils”, 40 spēlēs sapelnot 97 (37+60) punktus.

Pēc gada viņš varēja doties uz Losandželosas “Kings”, taču tur pēkšņi situācija mainījās. Rezultativitāte kritās, komandas sniegums bālēja, pieredzējušo spēlētāju vecums pamazām, bet jūtami darīja savu nekrietno darbiņu. Pēdējā patiešām sekmīgā Jari Kurri bija 1992./1993. gada sezona, kad viņš pats regulārā čempionāta 82 spēlēs nopelnīja 87 rezultativitātes punktus, bet “Kings” aizkļuva līdz Stenlija kausa finālam, kur gan bija spiests piekāpties Monreālas “Canadiens”.

Un tad jau sekoja lielā staigāšana – lokauta pārziemošana somu klubā “Jokerit”, trīs gadi atkal Losandželosā, tad Ņujorkas, Anaheimas, Kolorādo klubi. Tagad jau katrs punkts nāca milzu piepūlē, tomēr izcilais somu uzbrucējs spēja savā karjerā sasniegt cienījamo regulārajos čempionātos 600 gūto vārtu robežu. Viņa pēdējā spēle NHL Kolorādo “Avalanche” sastāvā bija visnotaļ simboliska, proti, pret savu pirmo klubu no Edmontonas. Kolorādo klubs tajā sezonā neiekļuva Stenlija kausa izcīņas izslēgšanas spēļu turnīrā. Pats Jari Kurri atzinis: “Vispār jau žēl, ka mana hokejista karjera beidzās tieši tā…”

 

Zem Somijas karoga

Ziemeļamerikā Jari Kurri bija veiksminieks, taču, spēlējot Somijas valstsvienības sastāvā, viņam nav izdevies iegūt nevienu visaugstāko starptautisko titulu. Sudraba un bronzas gan ir daudz. 1994. gada pasaules čempionāta finālspēlē tikai soda metienu sērijā viņa komanda piekāpās kanādiešiem, bet savulaik nozīmīgajā Kanādas kausa izcīņā 1991. gadā ierindojās trešajā vietā aiz abām Ziemeļamerikas komandām. Divas reizes Jari Kurri iekļauts pasaules čempionāta simboliskajā izlasē.

Tomēr par lielāko viņa starptautisko panākumu jāuzskata Nagano olimpiādē izcīnītā bronza. 1998. gadā jau leģendārais veterāns atgriezās olimpiskajās spēlēs, lai, kā jau minēts, gūtu tikai vienus, bet bezgala svarīgus vārtus spēlē par trešo vietu ar kanādiešiem (3:2).

2000. gadā Jari Kurri iekļāva IIHF Slavas zālē. Gadu vēlāk attapās arī NHL funkcionāri, padarot viņu par pirmo savas Slavas zāles somu. Vienlaikus viņa 17. numuru izņēma no Edmontonas “Oilers” apgrozības. 1998. gadā Jari Kurri ar 50. kārtas numuru iekļāva izdevuma “Hockey News” 100 izcilāko hokejistu sarakstā. Tas bija visaugstākais rādītājs, kādu izdevies sasniegt kādam Ziemeļeiropas hokejistam.

Pēc spēlētāja karjeras beigšanas Jari Kurri nepameta hokeju, kļūstot par savas dzimtās Somijas valstsvienības ģenerālmenedžeri, un viņa vadībā Somija guvusi virkni vērā ņemamu panākumu. Un tas noteikti nav pēdējais vārds, ko izcilais somu hokejists spējis pateikt šajā jomā. Tieši tāpat kā Somijas valstsvienība.

 

Somijas valstsvienība 2013 suomi_logo

Galvenais treneris – Juka Jalonens

Komandas kapteinis – Miko Koivu

Visvairāk spēļu izlasē – Raimo Helminens (330)

Labākais vārtu guvējs – Raimo Helminens (206)

Pirmā spēle – 1928. gadā ar Zviedriju 1:8

Lielākā uzvara – 1960. gadā pret Austriju 19:2

Smagākais zaudējums – 1958. gadā pret Kanādu 0:24

 

IIHF valstsvienību reitings 2012

1. Krievija – 3425 p.

2. Somija – 3345 p.

3. Čehija – 3330 p.

4. Zviedrija – 3280 p.

5. Kanāda – 3255 p.

6. Slovākija – 3100 p.

7. ASV – 3065 p.

8. Norvēģija – 2960 p.

9. Šveice – 2910 p.

10. Vācija – 2885 p.

11. Latvija – 2765 p.

12. Dānija – 2710 p.

13. Baltkrievija – 2705 p.

14. Francija – 2660 p.

15. Austrija – 2465 p.

16. Itālija – 2440 p.

17. Kazahstāna – 2440 p.

18. Slovēnija – 2375 p.

19. Ungārija – 2265 p.

20. Ukraina – 2235 p.

21. Lielbritānija – 2110 p.

22. Japāna – 2105 p.

23. Polija – 2020 p.

24. Nīderlande – 1925 p.

25. Lietuva – 1905 p.

26. Igaunija – 1760 p.

27. Rumānija – 1725 p.

28. Dienvidkoreja – 1665 p.

29. Spānija – 1665 p.

30. Horvātija – 1665 p.

31. Serbija – 1565 p.

32. Austrālija – 1385 p.

33. Bulgārija – 1270 p.

34. Meksika – 1230 p.

35. Islande – 1185 p.

36. Beļģija – 1135 p.

37. Jaunzēlande – 1125 p.

38. Ķīna – 1040 p.

39. Turcija – 1015 p.

40. Izraēla – 875 p.

Dienvidāfrika – 780 p.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+