Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
21. janvāris, 2016
Drukāt

Gorkija luga “Zikovi”ir stāsts par dvēselēm. Saruna ar Valmieras teātra aktieri Tālivaldi Lasmani

Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

22. janvārī Valmieras teātra Apaļajā zālē notiks Maksima Gorkija lugas “Zikovi” jauniestudējuma pirmizrāde – Gorkija visretāk iestudētā darba skatuves versija top Fēliksa Deiča režijā. Galvenajās lomās – aktrise Elīna Vāne un skatītāju iemīļotais Valmieras teātra aktieris Tālivaldis Lasmanis.

Tālivaldis Lasmanis ir viens no tiem brīnišķīgajiem aktieriem, kuri spēj mainīties no lomas uz lomu, no tēla uz tēlu, nekļūstot par tipāžu spēlētāju. Viņam piestāv viss no Poncija Pilāta (Bulgakovs, “Meistars un Margarita”, režisore Indra Roga) līdz apķērīgam krodziniekam (Laura Gundara un Vara Braslas “Lattia”) uz lielās skatuves, bet vienlīdz labi padodas arī smalki tuvplāni – šobrīd tādi darbi ir Ineses Mičules iestudētajā izrādē “Eņģeļa kreisais spārns” Apaļajā zālē. Decembrī noslēdzās televīzijas seriāla “Māja pie ezera” pirmā sezona, kurā Tālivaldis spēlēja mežziņa lomu. Tālākais seriāla liktenis šobrīd nav skaidrs, tomēr Tālivaldis atzīst, ka labprāt turpinātu tajā piedalīties. “Pirmās sezonas filmēšana ir ļoti interesants laiks kopā ar režisoru Armandu Zvirbuli un viņa radošo grupu. Ceru, ka atradīsies līdzekļi un varēsim turpināt šo stāstu, jo turpinājums tam ir – Polijā (stāsts ir adaptēts) tam jau parādītas trīs sezonas, un arī mēs sākām ar cerību, ka būs turpinājums.”

Aktieris smejas, iespējams, kādā brīdī seriāla un kino aktieris mazliet traucē teātra aktierim, un otrādi. “Reizēm to jūt brīžos, kad kameras priekšā tuvplānos uz āru izlien tas aktieris, kurš stāv uz lielās skatuves un grib, lai viņu saredz un sadzird arī 15. rindā. Tomēr reizē zinu, ka neviens – nedz kino, nedz teātra aktieris – nekad nebūs pavisam gatavs un nobriedis, vienmēr jāaug, jāattīstās.”

“Man patīk strādāt gan lielajā zālē, gan kamerdarbos,” saka Tālivaldis. “Ja darbs ir ar jēgu, ir laba dramaturģija, tad ar lielāko prieku varu spēlēt, piemēram, komisku varoni uz lielās skatuves. Viens no tādiem darbiem bija “Zojas dzīvoklis” – tas, ko izdarīja Indra Roga, bija lieliski – gan loma, gan mūsu kopdarbs, izrāde bija īsta enerģētiska vertikāle līdz pēdējai izrādei! Tomēr man ir interesanti arī kamerzāles darbi. Tāds bija, piemēram, Džona Logana “Sarkans” par gleznotāju Marku Rotko, ko veidojām kopā ar Reini Suhanovu. Mēģinājām trijatā – sākumā augšā, aiz lielās skatuves, bibliotēkā – kaut kā ļoti labi saslēdzās šis darbs. Katru reizi, spēlējot kopā ar Mārtiņu Meieru, mums ir tāda sacensība – kurš kuru, mērojoties spēkiem, kā šoreiz to izdarīsim. Tā katru reizi, spēlējot izrādē, ieraugi kaut ko no jauna. Tas ir labākais, kas dramaturģijā var būt. Ir vajadzīga šī virzošā emocija.”

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+