Tīrās dziesmas ceļš 0
Puisis ar ģitāru, kurš aicina domāt. Tā mēdz raksturot dziesminieku Kārli Kazāku. Dziesmas pie viņa atnāk kā dāvana, kā brīnums. Tikpat viegli viņš tās dāvina citiem, saviem klausītājiem. Tā ir saruna. Tā turpinās, dodoties vienam meža klusumā vai ripojot ar velosipēdu pa saulē sakarsušu ceļa granti.
Nesteigties lauku mierā
Bērnību pavadīju Jelgavas nomalē, bija tikai jānoiet gar RAF sētu un jau tiku laukā no pilsētas. Tur sākās īstie piedzīvojumi.
Tagad ar sievu un abiem bērniem dzīvojam Raunā, senā ūdensdzirnavu mājā. Pārcēlāmies mazo dēļ. Man patīk, ka viņi var elpot svaigu gaisu, skraidīt pa zāli un sabrist kājas upē. Taču pašlaik tieši bērnu dēļ prasītos doties atpakaļ pie civilizācijas. Raunā nav ne mākslas, ne mūzikas skolas, tātad ir liegtas iespējas. Sākām meitu vadāt uz mūzikas skolu Cēsīs, viņai ir ķēriens uz mūziku. Taču tie ir lieki simts kilometri nedēļā – laiks un nauda.
Tomēr bez laukiem vairs nespētu. Te līdz sīkākai niansei izdzīvoju katru gadalaiku. Varu būt ārā, peldēties aukstā dzirnavu dīķī. Un nesteigties. Klusums un miers dod iespēju koncentrēties tam, ko daru.
Neesmu gan ekstrēmi zaļš, neatsakos no civilizācijas radītām ērtībām. Nedaru pāri dabai, taču arī nevergoju tai. Cienu cilvēkus, kuri pieķēdējas naftas platformai, tā pievēršot uzmanību vides problēmām, bet sevi šajā kontekstā neredzu. Tāpat kā Lielā talka – ideja patīk, bet pasākumā nepiedalos. Jo kopju savas mājas apkārtni, nemēsloju, nemetu atkritumus pa mašīnas logu. Man nav nepieciešama talka kā socializēšanās veids.
Prieks būt labam tētim
Mans visīstākais prieks – būt kopā ar ģimeni. Ir laime, ja izdodas būt labam tēvam. Pateicoties saviem bērniem, uzzināju arī, cik viegli ir rakstīt šūpuļdziesmas.
Dziesmas tapa mana dēla Paula un meitas Klintas dēļ, bet tās ierakstīju, jo iepatikās ideja, ka disku dāvāsim bērnunama bērniem. Varbūt arī citi tēti var iedziedāt? Biju pārsteigts, ka piekrita gandrīz visi, ko uzrunāju. Tā tapa viens no šūpuļdziesmu albumiem, kur miega dziesmas skandina deviņi tēti. Ne tikai mūziķi un aktieri, bet arī, piemēram, pavārs Mārtiņš Sirmais, kurš ikdienā vispār nedzied. Taču savam bērnam droši vien var nodūdot ikviens tētis.
Iet kopā ar studentiem
Pabeidzu doktorantūru inženierzinātņu jomā, tomēr neesmu saņēmies uzrakstīt doktora darbu. Varētu sakost zobus un paveikt, taču no šāda darba neko negūtu ne es, ne augstskola. Man svarīgi atrast tēmu, kurā tiešām būtu ko teikt.
Lasu lekcijas par koksnes fiziku Rīgas Tehniskajā universitātē, par koka ēku ekoloģiju un būvkonstrukcijām Vidzemes augstskolā. Šis darbs liek visu laiku meklēt ko jaunu. Ar studentiem ir forši sarunāties, diemžēl daudzi nezina, ko augstskolā vēlas iegūt. Sēž un gaida, ka visu ielies kā ar karoti.
Saņemt dāvanā mūziku
Mūzikas jēgu savā dzīvē aptvēru krietni pēc tam, kad mācījos mūzikas skolā. Arī pēc tam, kad spēlēju grupās Dull Doll un Oceanfall. To, ka mūzika man ir kaut kas daudz plašāks, sapratu tikai ap 25 gadiem. Laikam jau tikai šajā vecumā latviešu vīrietis nobriest, beidzot sāk domāt.
Mana māsa Tija ir jogas skolotāja, zinu, cik daudzi nāk pie viņas, lai meditētu un gūtu harmoniju.
Mana meditācija ir mūzika. Paņemu ģitāru vai apsēžos pie klavierēm, bet ne ar domu, ka radīšu dziesmu. Taču bieži vien jau pēc brīža nāk melodija un rodas tēma – sajūta, kam ir jābūt dziesmā. Man to dziesmu iedod, esmu vidū kā filtrs. Radīšanas mirklis ir tik brīnišķīgs, ka tādēļ vien vēlos palikt mūzikā.
Es gribētu uzrakstīt tīru dziesmu. Tādu, kā skan Dievs. Tas ir mērķis, uz ko eju, un katra dziesma pa ceļam ir kā mēģinājums.
Dziedu tikai latviski. Varu runāt citās valodās, bet tajās nejūtu. Svešu valodu var nokopēt, tomēr sajūtu līmenī nepārvaldīsim. Ar Dievu sarunājos tikai latviski, citā valodā neiznāk.
Iepazīt un saprast svešo
Būt filtram, kas uztver un raida tālāk, palīdz arī ceļojumi kopā ar 1000 jūdžu ekspedīciju. Dodamies ārpus tūrisma takām, pirmatnējā, civilizācijas nebojātā vidē. Albānija, Irāna, Zelta Krasts Āfrikā, Kambodža… Ceļošana ļāvusi pilnīgi citādi paskatīties uz ierastām lietām.
Pēc ļoti traģiskiem notikumiem, kas skāruši, piemēram, Kambodžu, viņi spēj dzīvot laimīgi arī baisā nabadzībā. Latvijā jau vairākas paaudzes izaugušas bez kara, valda salīdzinoša pārticība, galu galā dzīvojam ļoti interesantā laikmetā, tomēr to visu nenovērtējam. Allaž kaut kā trūkst, kaut ko kārojam. Varbūt sevi vērtējam par augstu?!
Ekspedīcija ir piedzīvojums, tomēr nogurdina. Ne jau grūtību dēļ, tās uztveru kā tīkamu izaicinājumu. Nepieciešams daudz enerģijas, lai saprastu svešo zemi. Lai sasmeltos, vajag tērēt. Turklāt top filma, uzzinātais visu laiku jāvērtē. Tas mudina domāt. Līdz ar to gan nogurstu, gan gūstu.
Just vērtīgo trīsvienību
Ja jūtu, ka organisms prasa izkustēšanos, paķeru velosipēdu un izbraucu garu gabalu. Reizi gadā noteikti mēroju ceļu no Raunas uz Rīgu un atpakaļ, bet vairs ne pa lielo šoseju. Pat ja ir norobežojošā baltā svītra, asfalta mala ir tik robaina, ka jābūt stipriem nerviem, lai noturētos. Esmu jutis, kā pie pašas galvas nošūpojas fūres spogulis…
Laukos jau fiziskas nodarbes netrūkst – var pļaut zāli, skaldīt vai krāmēt malku. Burvīgs process, jo rodas rezultāts. Tā ir lieliska trīsvienība – darīt, radīt un tādēļ justies labi. To sevišķi izjutu kokapstrādē, izgatavojot kaut ko noderīgu. Tomēr gandarījums zuda, ja strādāju klientam, kura izpratne par skaisto bija atšķirīga. Tādēļ šādi vairs nepelnu. Nevēlos, lai materiālās izdzīvošanas avots būtu pretrunā ar mani pašu. Arī mūzikā – ja uztvertu to kā darbu, būtu grūti palikt saskaņā ar sevi.
Mīt pedāļus muzikāli
Pēc Jāņiem jau otrreiz dosimies Velomūzikas braucienā. Tas ir piedzīvojums ar garšu. Šis projekts radās uz dullo, kā nejaušība. Biju sadomājis iet kājām no Indras uz Papi, bet Juris Kroičs – lielisks bundzinieks, muzikālākais Latvijā, teica: labāk brauksim ar riteņiem, bija gatavs doties. Izklāstīju ideju ģitāristam Mārim Bīmanim, viņš diezgan uzkrītoši norādīja, ka arī grib piedalīties. Pieteicās Kaspars Tobis no Dzelzs vilka. Ko ta’ vairs, ņemsim līdzi ģitāras, lai top jaunas dziesmas! Bija vēlme uzspēlēt nepieslēgtam – pie vadiem, tumbām, honorāriem… Tāds kā mēģinājums patikt pašam sev.
Nedēļu ilgais brauciens ļāva apstāties ikdienas skrējienā. Nepajozt garām dabai un vasarai, pa īstam satikties ar draugiem un sasmaržot ceļu. Tikai kājāmgājējs un riteņbraucējs zina, kā smaržo asfalts pēc lietus vai grants ceļš karstā saulē. Mašīnā braucot, to nejutīsi.
Man ļoti patīk grantēts ceļš. Tas pārbauda spēkus. Braukt pa lauku ceļu ir īsti latviska meditācija, kaut kas līdzīgs malkas kraušanai grēdā. Tas ir jāizdara, un viss.
Klejot vienam mežā
Ir kaut kam jāpārkāpj, lai tiktu klāt savai būtībai. Reizēm, ja ir nemierīgs prāts vai pārslodze, eju uz mežu. Tas notiek pēkšņi – ņemu mugursomu, telti un dodos. Apbrīnoju savu ģimeni, kas izturas saprotoši. Taču šādā dvēseles izjūtā, vienalga, esmu visai nederīgs citiem.
Līdzi ir karte, lai izvairītos no apdzīvotām vietām. Pirmajā dienā eju raiti, it kā dotos no sevis laukā. Pēc tam steiga zūd. Tas nav pārgājiens, bet sevis apzināšanās nepieciešamība.
Tuvojas vakars, krēslo, pārņem neomulīga sajūta, sadzirdu visādus krakšķus. Satraukti klaigā putni, dobji ducina rūgušus ābolus saēdies alnis… To bildi jau zīmēju pats, varu radīt to baisu vai skaistu.
Turpat līdzās manai takai guļ stirnu bars. Speru soli, viņas sastingst, es arī. Sirds salecas, met kūleni. Kad baiļu mirklis rimstas, viss kļūst citāds. Stirna stāv pavisam tuvu, pat negrasās mukt. Citreiz dīķa malā pļāpāju ar bebru. Viņš tup dažus metrus no mana mazā ugunskuriņa. Mierīgi eksistējam blakus. Tādi brīži ir emocionāli ļoti spēcīgi. Esmu kaut kam ticis pāri, kļuvis par dabas sastāvdaļu.
Piedzīvot abus saulgriežus
Man ir divi vasaras saulgrieži, turklāt vieni nav piesaistīti kalendāram. Tā ir pēkšņa mirkļa apziņa un sajūta – tieši pašlaik ir mani saulgrieži. Palieku augšā un piedzīvoju saulgriežu nakti – laiku, kad veļamies pāri gada vidum.
Apzinos, ka šis mirklis dots, lai sasmeltos visu gaišo, savilktu sevī, cik vien iespējams. Lai būtu, ar ko dalīties. Lai pietiktu visai ziemai, katram nebūšanas brīdim. Grūtumā ir svarīgi, lai būtu gana daudz mīlestības, būtu pilns ar to.
Svinu arī Jāņus. Tā ir ballīte labā nozīmē, pulcējamies draugu lokā, dziedam un sagaidām sauli pie Gaujas. Man patīk, kā skan Līgo dziesma – saullēkta, ne alus.
Jau vairākus gadus savu saulgriežu sajūtu izsaku mūzikā, dziesmas aranžē Kaspars Tobis. Pēc tam tās atdodu cilvēkiem – ievietoju internetā. Tas notiek īsi pirms svētkiem. Nemāku uzrakstīt, piemēram, februārī, lai paspētu izdot disku.
