Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
4. septembris, 2013
Drukāt

Uldis Šmits: Vācija arī pēc vēlēšanām paliks Eiropas lokomotīve

Foto - LETAFoto - LETA

Eiropa politiski izdzīvos vien tad, ja spēs apvienot visus savus spēkus, – mēdz sacīt Luksemburgas premjers Žans Klods Junkers, kuram patīk arī atgādināt, ka 20. gadsimta sākumā eiropieši bija piektā daļa no pasaules iedzīvotājiem un to rokās atradās visu resursu lauvas tiesa, bet šā gadsimta beigās viņu īpatsvars un varbūt arī ietekme saruks līdz dažiem procentiem.

Mājiens Eiropas Savienības lielvalstīm, lai parādītu, ka globālā mērogā tās katra atsevišķi necik varenas vis nav un nekad vairs nebūs. Tieši tāpēc ES valstu un īpaši lielāko valstu pieņemto lēmumu politiskās atbildības svars pieaug.

Junkers ir uzkrājis visbagātāko pieredzi saskarsmē ar ES “lielajiem” gan kā bijušais eiro grupas jeb eiro zonas finanšu ministru sanāksmju vadītājs, gan vēl ilgāku laiku vadīdams vienu no vismazākajām ES valstīm, un, iespējams, viņš paliks premjera amatā arī pēc oktobrī paredzētajām parlamenta ārkārtas vēlēšanām. Tās gan neizraisa Eiropā sevišķu interesi, jo nerada arī nekādu satraukumu. Beniluksa valstis ir tiktāl integrētas ES, ka izjukšanas draudiem mūždien pakļautā Beļģija nesen varēja atļauties dzīvot 541 dienu bez pilnvērtīgas centrālās valdības, un šajā laikā beļģu karalistes ekonomikas rādītāji bija krietni labāki nekā, piemēram, Francijai.

Daudz kas tomēr ir atkarīgs no Eiropas lokomotīvēm, kā dēvē Vāciju un Franciju, kuras arī turpmāk būs galvenais vilcējspēks vai varbūt bremze attīstībai. Reizēm apgalvo, ka palikusi vairs tikai viena lokomotīve. Katrā ziņā drīzās Bundestāga vēlēšanas (22. septembrī) tiek apcerētas gandrīz kopš iepriekšējo noslēguma.

Ir skaidrs, ka varas gaiteņos neienāks nekāda “Alternatīva Vācijai” – jaunizceptais veidojums, ko vienubrīd nopietni iztēloja par “eiro pretinieku partiju”, kas nosmels prāvu daudzumu balsu. Īstenībā revolucionāru pārmaiņu iespējamība varas virsotnē un tās attieksmē pret Eiropas lietām Vācijā ir tāda pati kā, sacīsim, Luksemburgā, proti, neesoša. Sīvākie pretinieki uz vietām Bundestāgā – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti – startē ar kopumā ļoti līdzīgām programmām un kašķējas par otršķirīgiem jautājumiem. Taču “Alternatīvas” izredžu noplakums neliecina, ka ir izzuduši vēlētāji, kuri pirmajā jūtu uzplūdā izteica aptaujās gatavību par to balsot, bet kurus varbūt atvēsināja šīs “ne kreisās, ne labējās” partijas nevērība pret ideoloģiju. Vācu vēlētāji tomēr joprojām vaicā, kāpēc Vācija jāsasaista ar tādām valstīm kā Grieķija, kur kareivīgi noskaņoti protestētāji uz Merkeles bildēm piezīmē Hitlera ūsiņas. Tāpat nav izzudušas piedāvātās versijas par “pakāpenisku” vai “organizētu” izstāšanos no eirozonas, par “ziemeļu eiro” ieviešanu un citas. Arī divu ietekmīgāko partiju iekšienē ir strāvojumi, ko varētu nosacīti saukt par eiroskeptiskiem – nosacīti tāpēc, ka neviens vērā ņemams politiķis nenoliedz Eiropas vienotā tirgus vai politiskās kopības nozīmību. Diskusijas turpinās, taču virsroku acīmredzot gūst apsvērumi, ka prātīgāk būtu esošās konstrukcijas nevis nojaukt, bet censties nostiprināt.

Jebkurā gadījumā vēlēšanas Vācijā, kā arī Eiroparlamenta vēlēšanas, kas notiks nākampavasar, iezīmēs sākumu varbūt vienam no sarežģītākajiem ES pastāvēšanas posmiem. Vienīgā drošā prognoze – nākamā eirozonas valsts Latvija dabūs pārliecināties, ka runas par tālāku vēsturisku mērķu trūkumu ir aplamas un ka atbildīgu lēmumu laiks nav pagājis. Diemžēl mēs daudz mazākā mērā nekā vakareiropieši varam paļauties uz politiķu un partiju spējām šādus lēmumus pieņemt.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+