Deivids Kemerons: “Vai nu reformas, vai aizejam” 2
Joprojām nerimst diskusijas par Lielbritānijas premjerministra Deivida Kamerona runu 10. novembrī Karaliskajā starptautisko attiecību institūtā Londonā, kur tika uzskaitītas Lielbritānijas prasības pēc ES reformām, lai tā paliktu savienībā.
Paša Kamerona partijas rindās nebūt nevalda vienprātība, 22 parlamenta deputāti vēlētos atstāt ES, 14 noteikti vēlas palikt ES, 47 atturas. Savukārt 203 vēl nav izlēmuši, vai ir par vai pret.
Četru gadu moratorijs pabalstiem
Kamerona prasības Eiropas Savienībai paziņotas brīdī, kad ir sasniegts rekordliels Lielbritānijā strādājošo ES migrantu skaits. Pagājušā gada laikā šis skaitlis ir pieaudzis nedaudz virs diviem miljoniem. Britu valdība apgalvo, ka aptuveni 40% ES migrantu, kas ieradušies Lielbritānijā pēdējo četru gadu laikā, pieprasa kādu no pabalstiem.
Šeit gan jāpiebilst, ka pēdējā laikā britu medijos ir parādījušies vairāki pretrunīgi pētījumi par imigrantiem un pabalstu apjomu, daži apgalvo, ka viesstrādnieki no ES iemaksā valsts budžetā daudz vairāk, nekā pieprasa pabalstos, bet citi pētnieki strīdas pretī, ka statistika ir nepilnīga, jo nav iekļauti, piemēram, ES studenti, tādējādi pieprasītie pabalsti procentuāli ir daudz lielāki par oficiāli nosaukto skaitli.
Mazāku birokrātiju, lielāku kontroli
Kamerons uzskata, ka ir trīs galvenās problēmas – krīze eirozonā, problēma ar konkurenci un leģitimitātes krīze. Lai arī Lielbritānija nav eirozonas dalībvalsts un nekad nebūs, tomēr mārciņa ir piesaistīta eiro, un tādēļ britu premjers vēlētos, lai eiro ir veiksmīga valūta. Tāpat arī dažādu ES regulu nasta ir pārāk smaga, un to skaits ir jāsamazina.
Britu valdība prasa arī lielāku imigrācijas kontroli, lai brīva pārvietošanās neattiektos uz tām ES valstīm, kuru ekonomika nav sasniegusi vidējo ES līmeni.
Pret pabalstu tūrismu
Cīņai ar tā saukto “pabalstu tūrismu” tiek piedāvātas četras idejas. Divas no tām jau darbojas – neļaut ES migrantiem saņemt pabalstus, kamēr viņi meklē darbu, un, ja sešus mēnešus darbs netiek atrasts, tad ES darba meklētāji zaudē iespēju palikt Lielbritānijā. Britu premjers nevēlas arī ļaut ES migrantiem pieprasīt pabalstus, kamēr viņi nav nodzīvojuši Lielbritānijā četrus gadus, maksājot nodokļus. Lielbritānijai vajadzētu arī izbeigt maksāt bērnu pabalstu tiem bērniem, kuri dzīvo ārzemēs.
Taču jau šobrīd ir skaidrs, ka ES dalībvalstīm noteikti būs iebildumi par sociālo pabalstu atņemšanu viesstrādniekiem no ES, jo tā ir diskriminācija pēc nacionalitātes, kas ir pretrunā ar ES pilsoņu pamattiesībām.
Nav izvērsuma Lielbritānijas prasībām
Lielbritānijā dzīvojošais latvietis Aleksandrs Ablažēvičs uzskata, ka Kamerons savu viedokli pilnībā atklāt negrib, lai politiskajiem pretiniekiem nedotu iespēju apstrīdēt idejas. Netieši viņa teikto apstiprina arī fakts, ka divi “LA” uzrunātie Konservatīvās partijas pārstāvji, kuri parasti labprāt runā ar presi, pieklājīgi atteicās no intervijas par šo tēmu, aizbildinoties ar aizņemtību.
Aleksandrs Ablažēvičs: “Pēc premjerministra runas Naidžels Farāžs, UKIP līderis, izteicās, ka Kamerons nemaz nevēlas neko mainīt, jo, lai gan runa ilga veselas 44 minūtes un 30 sekundes, vienīgais, ko Kamerons skaidri pateica, ir pāris lietas – pirmkārt, ja briti izlems izstāties no ES, tad atpakaļ vairs netiks, otrkārt, tādai pabalstu sistēmai, kāda tagad pastāv attiecībā uz iebraucējiem, ir jābeidzas. Vēl ir ļoti interesanti, ka cilvēki bieži salīdzina – ja Lielbritānija pametīs ES, tad tā būs kā Norvēģija, kas it kā nav ES, bet ļoti tuvs tirdzniecības partneris. Kamerons ir vairākas reizes uzsvēris, ka tāds modelis nebūtu vēlams, jo Norvēģijai ir jāmaksā ES nodevas, taču parlamentā viņiem teikšanas nav.
Taču ir cilvēki, kuri tomēr ir par ES. Viņi stāsta, ka ir nepieciešama solidaritāte, it īpaši pēc tā, kas notika Parīzē. Ka mums ir jātiecas uz tuvākām cilvēciskām sabiedrībām, nevis tirdzniecības saiti.
Naidžels Farāžs kritizē Kameronu par to, ka viņš neko reāli mainīt negrasās, ka viņš tikai runā par izmaiņām, par to, ka ir jāierobežo cilvēku migrācija. Arī man ir radies iespaids, ka Kamerons neko nevēlas mainīt, jo aiz viņa stāv ļoti lielas organizācijas, kurām ES ir nepieciešama kā biznesa partneris.”
Ko vēlas briti?
Patiesos iemeslus, kādēļ Lielbritānija vēlas atstāt ES, briti publiski skaļi nesaka, baidoties tikt pie apzīmējuma “rasists”. Patiesās domas iespējams dzirdēt tikai šaurā draugu lokā vai krogā pie alus glāzes. Tos imigrācijas apmērus, kādi ir Lielbritānijā, pat iedomāties nevar, Londonā reti uz ielas var dzirdēt gramatiski pareizu angļu valodu. Problēma ir ne tikai valodas nezināšana, bet arī masveida pabalstu sistēmas izmantošana un augstā noziedzība imigrantu rajonos. Redzot, par ko iebraucēji ir pārvērtuši daudzas pilsētas, ir pilnīgi saprotams britu naids pret imigrantiem. Ir pat veseli rajoni, kuru iedzīvotāji pārtiek tikai un vienīgi no pabalstiem, šādās vietās nav vēlams uzturēties arī dienas laikā. Visvieglākais būtu šos cilvēkus izraidīt no valsts, taču ES likumi neļauj to darīt, tādēļ briti kā vienīgo izeju savas valsts saglabāšanā redz izstāšanos no Eiropas Savienības.
Deivids Haringtons, kurš sevi lepni sauc par angli, nevis britu, un ir aktīvs cīnītājs par izstāšanos no ES, apgalvo, ka ir maz tādu, kas tic, ka Kamerona sarunas ar Briseli būs veiksmīgas. “Esmu no tiem britiem, kuri vēlas paši noteikt valsts imigrācijas politiku, kas būtu līdzīga Austrālijas imigrācijas politikai. Ir svarīgi, cik daudz imigrantu ierodas valstī, un vai mēs tos spējam pienācīgi uzņemt, vai esam spējīgi nodrošināt piemērotus dzīves apstākļus gan saviem pilsoņiem, gan imigrantiem. Viss, ko vēlamies panākt, ir saprātīga imigrācijas kārtība. Mums nepietiek vietu skolās, nepietiek mājokļu, veselības aprūpes sistēma un slimnīcas nespēj tikt galā ar pieaugošo slodzi. Lielbritānijā, atšķirībā no citām ES valstīm, ir krietni lielāka imigrācija no bijušajām kolonijām, kur daudziem automātiski pienākas tiesības dzīvot šeit. Briti nav pret imigrāciju kā tādu, bet vēlas kontrolēt iebraucēju skaitu un izvēlēties spējīgākos un talantīgākos. Patiesībā Lielbritānija dotu priekšroku imigrantiem no citām Eiropas valstīm, jo šo imigrantu kultūra, reliģija un vēsture ir daudz tuvāka britiem,” uzskata Haringtons.
Taču pastāv arī pilnīgi pretējs viedoklis. Biznesa pārstāvji nevēlas saraut saites ar ES, baidoties, ka Londona varētu zaudēt savu pasaules biznesa centra statusu. Džeimss Vinters, kurš pārstāv starptautisku kompāniju, nedomā, ka imigrācija ir tik liela problēma. Lielbritānija, viņaprāt, jau pašos pamatos ir imigrantu zeme, jo pat iedzīvotāji sevi par angļiem vairs nesauc, bet gan par britiem, un apzīmējums “brits” ietver jebkuru nacionalitāti. Ja Kamerons sarīkos referendumu par izstāšanos no ES līdz 2017. gada beigām, kā tika solīts uzreiz pēc prasību izvirzīšanas ES, tad Džeimss Vinters noteikti balsos par palikšanu, jo uzskata, ka tas ir izdevīgāk gan cilvēkiem, gan valstij kopumā.
UZZIŅA
Četras galvenās prasības palikšanai ES:
aizsargāt Lielbritānijas un citu ES valstu iekšējo tirgu;
veicināt konkurenci biznesā, samazinot dažādus ierobežojumus;
atļaut Lielbritānijai neiesaistīties vēl tuvākā savienībā ar ES, kā arī stiprināt nacionālo parlamentu lomu;
samazināt pabalstu pieejamību ES migrantiem, gan strādājošajiem, gan nestrādājošajiem.
