Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
30. augusts, 2016
Drukāt

Māris Sants stāsta par darbu ar bezpajumtniekiem un tautiešiem Londonā (26)

Foto - Ilze KalveFoto - Ilze Kalve

Māris Sants izstādes atklāšanā Londonā pie saviem darbiem.

Latvijas Institūta uzsāktā kampaņa “Gribu tevi atpakaļ” ārzemēs dzīvojošajos tautiešos ir radījusi visdažādākās emocijas. Cits norāda, ka ar atpakaļ gribēšanu vien nepietiek, pati valsts nav palikusi ne par matu godīgāka, cits retoriski jautā, vai ar Latvijas algu var samaksāt īri un divreiz gadā aizbraukt ceļojumos ar visu ģimeni, cits atgādina, ka ar emocijām vien kredītu nenomaksāsi. Taču ir arī liela daļa tautiešu, kuri neatgriezīsies ļoti personisku iemeslu dēļ. “Manī rodas lielas šaubas par to, vai Tu, mans brāli, mana māsīca vai mana draudzene, mans darba kolēģi, mans klases vai studiju biedri, mans bērnības draugs vai mans bijušais skolniek, tiešām gribi mani atpakaļ,” šādi savā “Facebook” kontā raksta mācītājs Māris Sants, kurš pirms astoņiem gadiem pameta Latviju homofobijas dēļ. Viņam ir trīs augstskolu diplomi – Latvijas Universitātē iegūtais matemātikas skolotāja diploms, Apvienotās Karalistes Midleseksas universitātes maģistra grāds teoloģijā un Francijas Psihoorganiskās analīzes skolas diploms psihoterapijā. Nupat Londonā Makbeta pieaugušo izglītības centra izstādē varēja apskatīt viņa zīmējumus, beidzot gleznošanas kursu, iespējams, ka drīzumā tiks uzsāktas mākslas studijas kādā no Londonas universitātēm. Māris Sants joprojām ir mācītājs, strādā ar bezpajumtniekiem Rietumlondonas misijas dienas centrā, praktizē kā psihoterapeits, tulko. Pats gan izvairīgi apgalvo, ka kārtīgi mākot tikai trīsarpus valodas, taču vēlāk izrādās, ka bez labi zināmajām latviešu, krievu, angļu un vācu ir vadījis liturģijas arī lietuviski un poliski, var sarunāties arī franciski un baltkrieviski, taču senebreju un sengrieķu valodas neskaitoties, jo tajās jau neviens nerunā.

 

Bites un bezpajumtnieki

“Man, iespējams, būs savs dārziņš! Es neesmu tāds stādītājs un ravētājs, bet bites gribu!” priecīgi stāsta Māris Sants. Runa nav par laukiem, bet gan par pašu Londonas centru, otro zonu. Rīgā tas būtu gandrīz kā dārziņš Barona centra apkaimē. Biškopība Londonā ir populāra nodarbe, tās tiek audzētas pat uz balkoniem un jumtiem, bišu vākumu pasaules metropolē pilnīgi droši varot lietot uzturā. Māra Santa dārziņš ir 10 minūšu gājiena attālumā no mājām, jau tiek kalti plāni, kādu bišu sugu iegādāties. “Es parasti neesmu tik ļoti priecīgs,” smejas Māris un saka paldies saviem draugiem, bez kuru palīdzības pie dārziņa netiktu. Draugu viņam ir tiešām daudz, turklāt Londonā pierasts tautiešus atbalstīt.

“Bezpajumtnieki – tas man tāds sirdsdarbs, tas man tiešām patīk, kaut arī ļoti grūts. Grūts tāpēc, ka visu laiku jātur ļoti stingras robežas,” stāsta Māris Sants. “Nedrīkstu pat aicināt nevienu no bezpajumtniekiem draudzēties sociālajos tīklos, tāpēc ka viņu vajadzības ir tik lielas, ka, ja es būšu pārāk sirsnīgs, tad mana māja būs pilna ar bezpajumtniekiem un pats būšu rīt uz ielas. Mums, piemēram, bija lietuviešu puisis, viņš saņēma dzīvokli, bet ar noteikumu, ka nedrīkst aicināt citus bezpajumtniekus. Bet viņš, protams, nevar neaicināt, ja viņa draugi ir uz ielas, tad jāuzaicina! Un dzīvokli zaudēja. Tāpēc tos, kuriem paveicas un kuri dabū pašvaldības dzīvokļus, to koordinātas neizpauž pārējiem. Tāpēc tas ir grūti, ka tu nedrīksti dalīties. Ja tev paprasa uz ielas naudu, tu nedrīksti dot. Ja tas ir svešs, tad, protams, drīksti iedot kādu mārciņu vai nopirkt sviestmaizīti, bet, ja tas ir tava centra cilvēks, – tad ne. Un viņi to zina un neprasa.”

 

Darbu zaudē, sieva pamet…

“Bezpajumtnieki nemāk iekļauties sabiedrībā,” atzīst mācītājs, kurš misijā sastopams otrdienās. “Viņi pie mums var nomazgāties, paēst, saņemt ārsta konsultāciju. Mums ir četri sociālie darbinieki, kas cenšas bezpajumtniekus dabūt no ielas prom. Mans uzdevums savukārt ir runāties, uzklausīt viņus, reizēm arī lūgt ar viņiem. Nāk visu ticību un tautību cilvēki. Tad reizi nedēļā es vadu “garīguma grupu” – tā laikam to var tulkot latviski. Cilvēki sanāk, un mēs diskutējam par visdažādākajām tēmām, par vientulību, par laulību, pat par Visuma rašanos un konspirācijas teorijām.

Mūsu centrs nesaņem nekādu valsts palīdzību, mēs apkalpojam aptuveni 100 cilvēkus dienā. Aptuveni 15% cilvēku nonāk uz ielas alkoholisma vai narkomānijas dēļ. Liela daļa – 30 vai pat 35% ir vardarbība ģimenē. Sievietes pārsvarā uz ielas ir tieši tāpēc. Tad ir darba zaudējums, jo parasti ir divas krīzes reizē. Trešā lielākā bezpajumtnieku grupa ir veselības zaudējums. Tā var būt šizofrēnija vai lauzta roka, kā te vienam latviešu puisim bija. Salauž roku, zaudē darbu, pienāk klāt vēl kādas problēmas, nav arī Latvijā kur atgriezties, un tad viņš ir uz ielas. Gadās arī, ka ģimenes struktūra pēkšņi mainās. Bija viens latviešu vīriņš, beidzās viņa sertifikāts darbam celtniecības sfērā. Zaudēja darbu un, tā kā sieva ar visiem trim bērniem bija aizgājusi pie cita, nevarēja samaksāt to lielo dzīvokli, beigās palika uz ielas. Tagad jau ir atpakaļ darbā, taču bija tas viens mēnesis bez pajumtes. Viņš atnāk pie mums, nomazgājas, noskujas, sapucējas un aiziet satikties ar bērniem, kuri nezina, ka tēvs ir uz ielas! Mums ir tādi cilvēki, kas strādā, bet ir uz ielas, jo jāsakrāj depozītam, lai varētu noīrēt kaut istabiņu. Cilvēks atrod darbu, bet naktis viņš pārlaiž baznīcā, kur ir stingri noteikumi – nedrīkst nākt iedzēris. Protams, ir noziedznieki, ir zagļi, bet tie ir mazākumā. Ļoti daudz sieviešu, nemūžam nepateiktu, ka tādai nav māju, jo ir ar perfektu manikīru, uzkrāsojusies, glīta, forša. Bet viņa ir gulējusi pa nakti baznīcā, pie mums atnākusi nomazgāties… Mums ir mantu glabātuve, kur noliek tās mantiņas uz sava vārda, guļammaisu bieži ņem līdzi mugursomā vai ratiņos. Tie, kuri guļ baznīcā, tiem tik daudz līdzi nēsāt nevajag, tie pa dienu iet un sēž bibliotēkā, tur internets ir par brīvu. Kā nu kurš. Cits pa dienu iet ubagot uz ielas.”

 

“Visi ir cilvēki, visi ir gaidīti”

Latviešu bezpajumtnieku nav daudz, taču ir. “Es latviešu sievieti bezpajumtnieci mūsu centrā neesmu redzējis,” stāsta Māris Sants. “Esmu lietuviešu sievietes gan redzējis, viena bija galīgi nodzērusies. Nebrīnos, ka uz ielas nodzeras, tas izmisums ir milzīgs, dzīvošana uz ielas ir veicinošs faktors alkoholismam, jo alkohols ir lēts un var dabūt visu diennakti. Man patīk mūsu centra attieksme – pirmkārt, katrs cilvēks ir cilvēks, un laipnība nemaksā naudu. Visi ir cilvēki, visi ir gaidīti. Vissāpīgāk skatīties, ka cilvēks, kuram 75 gadi, ir uz ielas. Tiem, kuri nemāk iekļauties dzīvē, tiem varbūtība, ka nonāks uz ielas, ir ļoti liela, jo viņi atmet ar roku, līdzko rodas pirmās grūtības. Bet Lielbritānijā tā papīru kārtošana reizēm ir liela! Pierādi, ka esi tur un tur strādājis, vai tu esi visu to darījis, vēl kādi papīri pazuduši. Mūsu centra sociālie darbinieki ir brīnišķīgi, palīdz atrast darbu, nokārtot pabalstus. Dažiem palīdz atgriezties mājās, ja nerunā angliski, jo tad varbūtība, ka viņš atradīs darbu, ir maza.

Kādēļ ārzemnieki vairāk nokļūst uz ielas? Piemēram, Latvijā cilvēks krīzes situācijā aizbrauktu pie savas mammas vai brāļa. Brālis varbūt būtu neapmierināts, taču ārā nemestu, kamēr krīze beigtos. Bet šeit ārzemniekiem nav iespējas aizbraukt pie radinieka. Šeit ir daudz eritrejiešu, tieši sieviešu. Viņas kā bēgļi atbrauc, bet pabalsts ir mazs, un viņas nemāk nokārtot visu, ko vajag nokārtot. Un tad mūsu uzdevums ir palīdzēt sakārtot papīrus.”

 

Kāds ir bezpajumtnieka sapnis?

“Kad mūsu centrā runājos ar bezpajumtniekiem, parasti pajautāju – kāds ir tavs sapnis? Ko tu gaidi no nākotnes? Daļa grib kļūt par miljonāriem. Taču bieži vien sapņi ir ļoti piezemēti – es gribu paēst, es gribu, lai būtu darbs un māja. Es pārsvarā tikai klausos, man nav jāmudina viņi uz kaut ko. Ja mudināšu meklēt darbu, tas būs kā bakstīt ar pirkstu acī.

Mums ik dienas ir medmāsiņa – piecas dienas nedēļā, mums ir arī pēdu ārsts. Viņiem kājas ļoti slimo, jo viņi daudzi guļ autobusā vai sēdus, kājas visu laiku ir apautas. Vienreiz mēnesī ir arī ģimenes ārsts. Tā kā viņi pie mums var reģistrēt savu adresi, tad viņi var arī reģistrēties pie ģimenes ārsta. Viņi pie mums saņem pastu, viņi drīkst strādāt, atvērt bankas kontu, skaitās, ka viņi pie mums var dzīvot, tā ir viņu adrese.

Ir latviešu puisis, gejs. Viņu gan neviens Latvijā nav mocījis, neviens par viņu nezina. Taču par atgriešanos Latvijā nav runas, saka – nē, nē, es negribu būt tajās bailēs un šausmās! Tur ir bezcerība, bet šeit – cerība.

Ir tāds Roberts, pa pusei holandietis, pa pusei anglis, 63 vai 64 gadi. Viņš jau 10 gadus ir uz ielas. Pirms tam ir daudz strādājis, tagad tā ir viņa izvēle – dzīvot uz ielas. Viņš katra marta beigās pazūd no Anglijas un kājām izceļo visu Eiropu. Tik daudz naudas, lai pārbrauktu pāri Lamanšam, ir, un tad viņš iet no pilsētas uz pilsētu. Viņš nekautrējas ubagot, ir ārkārtīgi izglītots, visu laiku lasa. Grāmatas nēsā līdzi.

Visskumjāk ir ar tiem, kuriem ir šizofrēnija. Viņi nespēj sev palīdzēt. Ir tāds indiešu puisis, tik labdabīgs, tik pazemīgs, gudrs un smuks. Bet viņš dzird balsis. Viņš sevi neapkopj, darbā viņu neviens tādu neņems. Tad ir viens latviešu puisis, kurš arī dzird balsis…

Mums visu laiku ir kontakts ar policiju. Noteikumi ir ļoti stingri – ja kāds ir vardarbīgs, vienalga, vārdiski vai fiziski, tad viņam aizliedz nākt uz centru nedēļu vai divas. Pilnīgi visās telpās ir trauksmes poga. Tādi konfliktu gadījumi pusotra gada laikā bijuši kādi pieci. Biežāk iznāk mediķus saukt, ja kādam uznāk sirdslēkme vai epilepsija.”

 

Vai bērnus atņem?

Māris Sants darbojas arī kā tulks, ir nācies tulkot gan tiesās, gan pat cietumos. Kāda ir viņa pieredze – vai tiešām sociālie dienesti bērnus ņem nost gandrīz vai bez iemesla, kā dažreiz izskan Latvijas medijos?

“Piemēram, meita iekūlusies narkotiku atkarībā ar savu brūtgānu, un vecmāmiņa, latviete, ir ar mieru to bērnu audzināt. Bērna atņemšana bija pilnīgi pamatota, tas bija skaisti, ka vecmāmiņa to bērniņu dabūja. Bet es viņiem tulkoju vēl vienreiz, un tas bija pēc gada, un tā meitene, latviešu narkomāne, ir atkal stāvoklī! Baismīgi. Bija cits gadījums, kur latviešu meitene bija sagājusi kopā ar cittautieti, gaidīja bērnu. Viņai bija meitiņa no pirmā vīra. Tai pamanīja zilumus. Māte teica, ka esot nokritusi dauzoties. Bet ārste bija ziņojusi sociālajiem. Latviete ar savu partneri izskatījās ļoti laimīga, nelikās, ka sistu bērnu. Bet tie sociālie burtiski rakājās par tiem zilumiem, un es tik tulkoju. Bija baisi, likās, ka ņems nost bērnu… Un cits variants – meitene no laukiem, sagājusi kopā ar marokāni, varēja redzēt, ka marokānis meiteni patiešām mīl. Viņa bija kādā garīgo atpalikušo skolā mācījusies, augusi dzērāju ģimenē pilnīgākā postā. Latvijā sen atpakaļ bijusi ģimene, kurā viņai atņemtas mātes tiesības diviem bērniem, ko tagad mēģina no bērnunama dabūt atpakaļ. Tagad viņa sapazinusies ar arābu, kurš pat iemācījies runāt latviski. Bet sociālais darbinieks netic – ja viņa vienreiz atteikusies no bērniņa, tad viņai arī šito ņems nost! Viņa gan nesadarbojās ar sociālajiem, taču beigās bērniņu neatņēma.

Cits gadījums – māmiņa ar trim bērniem, katrs no sava vīra. Un dzīvo te no pabalstiem. Bērnus gribēja atņemt, jo bija draugs, kurš laikam bija sapēris vienu no bērniem. Tiesā teica – vai nu izšķiries no drauga, vai bērnus atņemsim. Un viņa izšķīrās no drauga.

Es atkal pie sevis domāju – gadās, ka tiešām ir jāņem nost, taču bērna tiesības šeit tiek skatītas tik ļoti atsevišķi no visa pārējā. Piemēram, mums, latviešiem, tiek uzskatīts, ka tad, ja bērns ir internātskolā, tātad vecāki par viņu neinteresējas. Bet šeit – ja esi internātskolā, tad iegūsti labu izglītību. Ja sūta bērnu no pieciem gadiem internātskolā, tad viņš būs vislabākais. Bet cik lielas britiem ir tās traumas, ko savā psihoterapeita praksē esmu redzējis, tieši no tā, ka vecāki kādreiz aizsūtījuši viņus uz internātskolu! To šeit tik ļoti neatzīst kā Latvijā, ka bērnam ir vajadzīga ģimene. Briti uzskata, ka bērns kopš dzimšanas vairs nav vecāku īpašums. Un tad lai dzīvo internātskolā, viņu tur pieskatīs, nebūs narkomānija un citas lietas… Vai tā ir pareizi, nezinu.”

 

Latvija ir vismīļākā

Māris Sants ir pārliecināts, ka daudzi geji un lesbietes labprāt apsvērtu atgriešanos Latvijā, ja mainītos cilvēku attieksme. Pirmais solis būtu pieņemt likumu par partnerattiecību atzīšanu, taču sākumā viņš lūdz visus parakstīt iniciatīvu portālā “Mana balss”.

“Tas neko nemaksā, tas nevienam neko neprasa, tas ir tāds pilsoniskās atbildības jautājums – vai tu vēlies mani atpakaļ? Ja jā, tad izdari vispirms šo! Vajadzība mīlēt un būt kopā ar mīļoto ir cilvēka pamatvajadzība. Tiklīdz ir pasargājoši likumi, tā mēs uzreiz neesam ārpus likuma. Dzīvot ārpus likuma ir ļoti traumatizējoši! Piemēram, Latvijā homoseksuāla cilvēka māte aiziet uz vietējo baznīcu, un tur viņu mācītājs publiski sabar par viņas meitas vai dēla seksuālo orientāciju – “viņus visus vajadzētu sist ar mēslainu koku” un iesaka sodīt arī vecākus, kas ļauj bērniem tā uzvesties.

Negribu kritizēt akcijas “Gribu tevi atpakaļ” veidotājus, jo viņi mēģina kustināt šīs lietas un runāt par atgriešanos. Patiesībā akcija ir laba! Mana atbilde ar dusmām ir tādēļ, ka gribu uzrunāt savus tuviniekus un citu geju un lesbiešu tuviniekus. Jo cilvēki Latvijā domā, ka mūsu šeit ir maz, jo vienmēr jau var paslēpties aiz tā ekonomiskā iemesla. Patiesībā mūsu ir ļoti daudz, nevaru saskaitīt šejienes homoseksuālo tautiešu simtus. Bet viņi atpakaļ braukt netaisās, jo Latvijā būs ārpus likuma. Un otra lieta – laimīgs cilvēks Latvija bieži vien nav vērtība. Un tas sāp. Jautājums ir par gan heteroseksuāliem, gan homoseksuāliem pāriem, kas, pieņemot partnerattiecību likumu, varētu būt nodrošinātāki un brīvāki. Ja tā laime būtu uz kāda cita rēķina, tad tas ir citādi, bet tas taču nav ne uz viena rēķina!

Latvija man ir ļoti mīļa un būs vismīļākā pasaulē līdz pat manai nāves stundai. Bet arī Anglijai esmu ļoti pateicīgs, ka ļauj man šeit dzīvot un strādāt.”

Pievienot komentāru

Komentāri (26)

  1. ES JAU DOMĀJU, KA PĒC PIDARA KRUSTEĻA PADZĪŠANAS TĀ GEJU DIRSU LAIZĪŠANA MAZINĀSIES, BET DIEMŽĒL TIKAI PASTIPRINĀS…

  2. Paldies par rakstu. Žēl, ka Latviju nācies pamest tik daudz gudriem un sirsnīgiem tautiešiem.. tikai tādēļ, ka citādāki. Laikam mazās valstīs mazas un īsas domāšanas un mazi cilvēki. Tiešām žēl.

  3. Ists sektantisks raksts,paskats ari.Diez kadai ticibai pieder shadi “maacitaji”.Maacitajs mums bija tikai viens,kursh ir Debesis.Katrs sanemam nopelnito algu aju sheit zemes virsuu un tas ir labi,jo sakam saprast,ka dzivoshana bez Dieva klatbutnes ved uz elli.Nevajag rakstit aplamus rakstus,jo shis cilveks nevienu neglabj,jo runaa tikai par materialam lietam un nekur nepiemin dveseles problemas. Ta ka tas nav nekads maacitajs,bet vienkarshs sektants,kursh viegli pelna naudu uz nelaimigu dveselju reekina un vel lielas sabiedribas acis,cik vinsh izpalidzigs.Ists priesters nekad nelielitos ar saviem darbiem pasaules acis!

  4. sen nebiju lasijusi tadus “gudrus” cilveka rakstus.Diez kadai ticibai pieder shisdveselju glabejs,ja vina teikumi sastav no 3 augstakais 4 vardiem. Nekur nerunaa par Dievu.Policija,iela,vardarbiba.Izskatas,ka vinjsh ka Jehovas liecinieks kliist pa Londonas ielaam un atrod sev nodarboshanos. Par Dievu vismaz kaut ki saka nokluvushajiem uz ilas,jeb tgikai konstatee faktus un vaimanaa par to,ka radibas sanemushas pelniito algu,jo dzivojushi bez Dieva savas kaislibaas!amen.Katrs saNEMAM PEC NOPELNIEM,NE VAIRAK NE MAZAAK UZ SHIS ZEMES,LAI SAPRASTU,KA PASTAV ARII MUZHIIGA DZIVE.

  5. Kāda orientācija LAvīzei? Bija mainīgi nenosakāma. Nu mainīta un nosakāma. LAvīzes varoņi – Sants, Rinkēvičs u.c. nacionālie geji. Pēc dzimumapvērsuma ārlietās un pērnā Gョjropraida nacionālisms un homoseksuālisms tapa viens. Uz tikšanos Dziesmu un Gョju svētkos, LAvīzīt.

  6. Man liels prieks, ka tam Mārim Santam, šķiet, tīri labi iet tanī Anglijā.Lai nu kā, no viņa tur jēgas vairāk un arī viņš būs iemācījies vairāk, nekā strādājot LELBā tepat Latvijā.

  7. Ļoti patiess un jauks stāsts. Tikai Māri, var mierīgi ņemt ārā to homoseksuāli no teikumiem ārā un sajūtas būs tās pašas…

  8. Nu ko tad citu var gaidīt no baznīcas, kas vēršas pat pret sievietēm? Man šķiet sabiedrībai kopumā (protams, iespējams ar variācijām atkarībā no vecuma) attieksme ir ievērojami neitrālāka, citādi nebūtu kaut vai tās pašas diskusijas par kopdzīves likumu, bet diemžēl cilvēki ir pārāk nobijušies no šiem skaļajiem bļāvējiem un baidās atklāti pateikt ko domā

  9. Slavenais gaišreģis Eižens Finks atgādina un saka – Nacionālu valsti Latviju mēs likumīgi atjaunosim izpildot 1996.g. Likumu ;PAR LATVIJAS DEOKUPĀCIJU-, kad krievi un žīdi atstās Latviju un latviešiem atdos visu sazagto…(fan_flag) :)) (sun) ..īpašs sveiciens Ivanam /Jonim/ Urbaniķim !

  10. Diemzel,jarekinas,ka Latvija ir puritaniska,divkosiga un homofoba sabiedriba.Ta tas bus vel kadu laiku,kamer nomainisies paaudzes.

  11. Tizla muldēšana. Pats tikko atgriezos no UK.

  12. mērķtiecīgi meli Atbildēt

    Santa kungs bezkaunīgi melo,teikdams,ka nevar saskaitīt tur mītošos homoseksuālu tautiešu simtus,kuri bija spiesti pamest Latviju,būdami “ārpus likuma”.Labi,ka ne tūkstošus.Un turpina sludināt,cik viņi visi ir “laimīgi” un cik šausmīga dzīve viņiem ir Latvijā.Vajadzētu viņam kā “kristietim” atcerēties bausli par nepatiesas liecības došanu.Tiešām neērti lasīt tādus murgus.

  13. par ko ir šis raksts? Atbildēt

    par ko ir šis raksts? vai LA ir pazaudējusi orientāciju? vai ir notikusi LA politikas maiņa un LA tagad pārstāv bezizmēra individuālismu, aizstāvot viena indivīda iegribas un noliedzot vairākuma gribu? ja kādam nepatīk vairākuma griba Latvijā, tad lai meklē citu vietu uz zemes.

    • Vairākums gandrīz nekad nepieņem ne gudrus, nedz pamatotus lēmumus. Saki lūdzu, kāda vairākumam daļa, ar ko viens konkrēts cilvēks ir laimīgs, ja viņš ar to nevienam nedara pāri? Kāda, piemēram, vairākumam daļa gar to, taisīt konkrētais sievietei abortu vai nē? Un tā bezgala daudz. Ir lietas, kuras vairākumam vispār nav jāļauj lemt. Sabiedrība sastāv no cilvēkiem. Jo vairāk starp mums būs laimīgo vai kaut vai tikai apmierināto, jo labāk visiem klāsies. Būsim iecietīgāki viens pret otru, nenosodīsim un nesodīsim. Starp citu, darbojas likums-par ko nosodīji citu, to pats vēlāk ieguvi (piemēram, resnu augumu, neveiksmīgu laulību, sliktu zobus,utt)

      • Pirmkārt, es jautāju par Latvijas Avīzes politiku. LA sevi ir nosaukusi par patriotisku, konservatīvu plašsaziņu, kas nozīmē tradīciju, kultūras aizstāvību. Tātad, Ezi, tavas emocijas šeit ir maznozīmīgas. Otrkārt, es pārmetu liberālisma sludināšanu LA. Lai saprastu par ko es runāju, Ezim ar emocijām vien nepietiks. Ir jāsaprot atššķirība starp politkas filosofiju un teoriju. Es runāju par politikas filosofiju, par ētiku, jo liberālisms šodien nozīmē individuālismu t.i. iegribu, eoismu, mantkārību. Individuālisms ir vairākuma pakļaušana savām iegribām. Bet iepretim šādam liberālismam pastāv gadusimtiem vecs liberālisma nojēgums, kurš pārstāv individualitāti t.i. savādāku pasaules redzējumu. Šādam vispārējam, tautas labumam veltītam redzējumam nav nekā kopīga ar šodienas indivīda iegribu- liberālismu. Tātd, vai LA aizstāv egoismu, iegribu? Kādu labumu tautai var dot ideja par divu vīriešu pārošanās lietderību? Paskaidrojiet LA!

      • Bet kas viņam traucē?.. bet nelien man dvēselē. Problēma rodas brīdī kad savu atšķirību sāc citiem uzspiest kā normālu fīri un sludināt ka ja neesi gejs,vegāns vai velns viņ zin kas tad tu neesi normāls. Tā mēs drīz vien aiziesim līdz nekrofīlu un pedofīlu tiesību pieņemšanai.

  14. Sirsnīgs cilvēks, bet par pārējo…,nelīdīsim otram dvēselē…

  15. murds!!!!

  16. ” Bet viņi atpakaļ braukt netaisās, jo Latvijā būs ārpus likuma.” Parādiet man Satversmes pantu, kurš atļauj izņēmumus attiecībā uz cilvēka pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzību! No M. Santa murgiem izriet, ka homoseksuāli viņa homoseksualitātes dēļ var nesodīti nonāvēt. Vai atbildīgās valsts iestādes jau ir pieprasījušas šo murgu atsaukšanu?

    • Ļoti šaurs un paštaisns redzējums. Ārpus likuma ne vienmēr nozīmē nogalināšanu. Nogalināšana ne vienmēr ir pats sliktākais, kas var notikt ar cilvēku. Komunikācija ar iepr.komentāra autoru ilgstošā laika posmā varētu būt ārkārtīgi postoša pasaules uztverei. Lūk, tādu aunu dēļ arī vairojas nelaimīgie mums apkārt.

  17. Ja mācītājs var palikt pie uzskata, ka viņa orientācija ir laba , tad labāk Latvijas gaisu nemaisīt un nestāstīt, ka Dievam tas ir pieņemams; Dievam tāds dzīves veids tiek pieskaitīts pie sajaukta prāta, ko jebkurš var lasīt Bībelē Korintiešu nodaļa…
    un lai cik augstāko nebūtu, lai dzīvo kur viņam labi ar savu novirzi.. pašiem te pietiek savu zili zaļo…

  18. Labi, ka ir tādi cilvēki…

  19. Tik idiotisks murgs,nezināju kā tā var melot.

Draugiem Facebook Twitter Google+