Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
24. aprīlis, 2012
Drukāt

Valstij jārūpējas par preses piegādi laukos 


pastniece_km_1

Šodienas valdības sēdē, spriežot par pasta piegādēm brīvā tirgus apstākļos, jautājumu par preses piegādēm paredzēts atstāt “tāpat kā bija” vēl uz diviem gadiem. Satiksmes ministrija piedāvā līdz 2014. gada 31. decembrim no universālā pasta pakalpojuma groza izņemt abonēto presi un zaudējumus kompensēt no valsts budžeta, apliecina ministrijas Sakaru departamenta direktors Edmunds Beļskis.

 

Būtībā tā tiek atlikts lēmums par preses piegādi brīva tirgus apstākļos.

Tomēr atviegloti uzelpot nevaram. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija uzskata, ka abonētā prese jāpiegādā “tirgus pašregulācijas apstākļos”, un norāda, ka “pasta pakalpojumu tarifiem jābūt bal-
stītiem uz izmaksām”. Ko tas nozīmē? Ja valsts turpmāk nekompensēs zaudējumus preses piegādei laukos, tad viena laikraksta piegādes cena līdz pastkastītei celsies divarpus reizes. Tas nozīmē, ka daudziem iedzīvotājiem pakalpojums kļūs nepieejams vai nu abonēšanas dārdzības dēļ, vai arī nebūs, kam to pasūtīt, jo pasta komersantiem nebūs pienākuma piegādāt abonētos preses izdevumus laukos. Tas savukārt vēl vairāk sašaurinātu latviešu valodas lietošanas telpu. Pastnieks vairs nav ātrākais ziņu pienesējs, bet vienīgais, kurš ik dienas sētā ienes latviešu literāro valodu rakstu zīmēs. Bet vai viņš nāks turpmāk?

No nākamā gada arī pasta pakalpojumi tiks izsolīti brīvā tirgū – ikviens, kas izņēmis licenci, drīkstēs izkonkurēt “Latvijas Pastu”. Vai kāds šajā konkurences cīņā domās arī par pasta adresātiem?

Reiz – jau 2009. gadā – ikvienam no toreiz esošajiem 53 pasta komersantiem bija iespēja izkonkurēt “Latvijas Pastu”, tomēr neviens nepieprasīja individuālo licenci un valsts uzņēmums turpināja piegādāt visu veidu sūtījumus. Pasta tirgū tradicionālos pasta pakalpojumus (pakas un vēstules) sniedz vēl tikai trīs komersanti.

Kaut arī no nākamā gada pēc Eiropas Savienības direktīvas prasības “Latvijas Pasts” pazaudēs pēdējo monopola bastionu – sīkpaku (līdz 50 g) piegādi, faktiski situācija nemainīsies.

 

Pirmkārt, tāpēc ka konkurence jau ir reāla: kā “LA” atzinis valsts pasta kompānijas valdes priekšsēdētājs Māris Kleinbergs, “faktiski mūsu konkurenti ir iemanījušies to dažādos veidos apiet, izmantojot atsevišķas likuma nepilnības”.

 

Otrkārt, pie apvāršņa nav saredzams kāds cits no tiem pašlaik reģistrētajiem 73 komersantiem, kam būtu tikpat izvērsts tīkls ar 624 pasta pakalpojumu sniegšanas vietām un 1500 pastniekiem, kāds tas ir “Latvijas Pastam”. Lielākā daļa uzņēmumu radīti reklāmu un rēķinu iznēsāšanai, abonēto presi piegādā vēl tikai divi pasta komersanti, turklāt nelielos apjomos.

Otrs lielākais spēlētājs SIA “Abonēšanas centrs Diena” abonēto presi spēj nodrošināt tikai Rīgā, Jūrmalā un Pierīgā. Vai ACD gatavojas izkonkurēt “Latvijas Pastu”? ACD vadītājs Valters Streļuks atzīst, ka tam nav attiecīgās infrastruktūras, lai varētu piedalīties konkursā par universālo pakalpojumu – varot apkalpot mazāk par 25 procentiem no valsts teritorijas. Tomēr ACD nav pieņemama tāda universālā pakalpojuma groza fonda veidošana, kurā komersanti kādu daļu apgrozījuma būtu spiesti ieskaitīt universālā pakalpojuma sniedzējam.

 

Laukus apgādāt neizdevīgi

ACD izvēle strādāt biezajos (biezi apdzīvotajos un maksātspējīgākajos) rajonos parāda, ka arī pēc tirgus liberalizācijas visi komersanti steigsies sniegt pakalpojumus lielākajās pilsētās, kur izmaksas ir ievērojami zemākas salīdzinājumā ar vidējām izmaksām valstī. Tādējādi pasta liberalizācija padara pasta piegādi laukos neizdevīgu.

Līdz šim simtprocentīgi valstij piederošs uzņēmums tika dotēts, katru gadu kompensācijā par preses piegādi laukos samaksājot trīs līdz četrus miljonus latu. Par 2011. gadā piegādātajiem 36,2 miljoniem abonētās preses izdevumu aprēķināta 3,1 miljonu latu kompensācija.

Turklāt jāatceras, ka gadījumā, ja presi laukos vairs nepasūtinātu, arī vēstuļu piegāde vairs nebūtu iespējama par līdzšinējo cenu. Jo vēstuli ved reizē ar avīzi.

 

Piemēram, par “Latvijas Avīzes” katra eksemplāra piegādi ārpus Rīgas abonents maksā 6,8 santīmus, kaut gan “Latvijas Pasta” izmaksas sasniedzot aptuveni 19 santīmu par eksemplāru. Pašlaik un vēl divus gadus šos zaudējumus “Latvijas Pastam” sedz valsts.

 

Pēc tirgus liberalizācijas (atņemot valsts pastam citu sūtījumu piegādi) viena brauciena ienākumi varētu samazināties vēl vairāk, un tas noteikti atstās iespaidu uz preses piegādes cenu.

Tad mūsu laikraksta piegāde varētu sasniegt vai pat pārsniegt 20 santīmus, lēš akciju sabiedrības “Lauku Avīze” valdes priekšsēdētājs Viesturs Serdāns. “Ja abonentam laukos vēl būs jāpiemaksā 13 santīmu par preses piegādi, turklāt vairāk nekā rīdziniekam, tas nav pieņemams un nav arī iespējams. Nedrīkst pieļaut, ka Latvijas lauki paliktu bez preses latviešu valodā,” viņš uzsver.

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece intervijā “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” paziņoja, ka “jāatveseļo jau esošā nacionālā informatīvā telpa. Jāmeklē zāles mediju asinsritei.” To viņa attiecināja gan tikai uz televīzijām. Vai preses situācija ir veselīga? Arī tās diagnoze: divas atšķirīgas informatīvās telpas presē, diametrāli pretēji Latvijas vēstures un šodienas skaidrojumi, latviešu literārās valodas aizvietošana saziņā ar e-pasta “pupiņvalodu” un SMS žargonu. Latviski rakstītais vārds līdz acīm var neaiziet.

 

Televīzija, internets, prese

Preses piegādi vajadzētu nodrošināt līdzīgi kā televīzijas bezmaksas apraidi, bet ne tādā veidā kā interneta pieejamību.

98% mājsaimniecību ir aprīkotas ar vismaz vienu televizoru. Arī pirms pārejas uz bezvadu ciparu TV apraidi varēja pateikt – visā Latvijā ir pieejama satelīttelevīzija, kamdēļ vēl uzlikt par pienākumu nodrošināt virszemes ciparu televīziju? 260 tūkstoši “Lattelecom” virszemes TV lietotāju ir atbilde, kāpēc vajadzēja.

Prese laukos, tāpat kā internets, ir nevis visiem, kas vēlas, bet tiem, kas var atļauties. Tabula uzskatāmi parāda, ka laukos presei izdod trīsreiz vairāk naudas nekā pilsētā. Tas parāda, ka laukos dzīvojošie ir vairāk atkarīgi no preses informācijas nekā no interneta un televīzijas un ka šo pakalpojumu sadārdzināšanās apdraudētu brīvas demokrātiskas preses iznākšanu.

Mājsaimniecības patēriņa izdevumu salīdzinājums vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli 2009. gadā (Ls)

Pilsētas Lauki
Pasta pakalpojumi 0,96 0,72
Fiksētā, publiskā un mobilā telefona pakalpojumi 85,53 70,08
Internets, telefons, kabeļtelevīzija 17,82 11,61
Laikrakstu un periodisko izdevumu abonēšana 5,77 15,33

Dati: SPRK

Ja vēlamies dzīvu latvisku lauku vidi, tad jānodrošina preses piegāde vismaz ar līdzšinējiem noteikumiem.

 

Pakalpojumu groza pārdale

Tad kā segt zaudējumus, kuru rašanās neizbēgama būtu jebkuram pakalpojuma sniedzējam? Saskaņā ar regulatora ieceri, saņemot pasta pakalpojumu licenci, katrs pasta komersants kopīgajā kompensācijas fondā iemaksātu noteiktu procentu no apgrozījuma. Savāktā nauda tiktu pārdalīta par labu tam, kurš uzvarētu konkursā par universālā pakalpojuma sniegšanu. Pat ja pasta komersanti kompensācijas fondā iemaksātu 30% no neto apgrozījuma, šādi varētu savākt tikai vienu miljonu no universālajam pasta pakalpojumam nepieciešamajiem pieciem… Nav pat ko domāt par pašreizējo zaudējumu segšanu preses piegādei, turklāt abonēšana būtu jāno-
drošina par vienādām cenām visā valsts teritorijā.

Līdz ar šodienas lēmumu jautājums, kā laukos piegādāt presi, netiek atrisināts, bet atcelts. Visloģiskāk būtu, ja valsts ieskaitītu kompensāciju par preses piegādi universālā pakalpojuma grozā kompensācijas fondā. Šāds risinājums ir ierasta prakse Eiropā – avīžu un žurnālu piegāde ir iekļauta 16 ES dalībvalstu universālā pasta pakalpojumu sarakstā. Piemēram, Vācijā.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+