Valsts galva ar ielu cīnītāja raksturu. Latvijā oficiālā vizītē viesojas Turcijas prezidents 2
Turcijas prezidents Rečeps Tajips Erdogans ir politikas ilgdzīvotājs. Šogad viņš kļuva par pirmo tautas vēlēto prezidentu. Ja Erdogana veiksmes stāsts turpināsies, viņš var palikt amatā divus termiņus pēc kārtas – līdz pat 2023. gadam, kad tiks atzīmēta modernās Ataturka dibinātās Turcijas simtgade. Savā uzvedībā politikā viņš iemieso tās īpašības, kas patīk daudziem turkiem, – pašpārliecinošs, dominējošs un bezbailīgs.
Jaunībā – talantīgs futbolists
Turcijas prezidenta ģimene ir cēlusies no Gruzijas, un savulaik viņa priekšteči pārcēlās no Batumi uz Stambulu. Rečeps Tajips Erdogans piedzima 1954. gada 26. februārī. Viņa tēvs strādāja krasta apsardzē. Kad Rečeps bija 13 gadu vecs, viņa ģimene atgriezās Stambulā un apmetās skarbajā Kasimpašas rajonā, kur viņš agrā bērnībā piepelnījās, uz ielas tirgojot limonādi un sezama saldumus. Viņa sens paziņa Turguts Kazans vācu izdevumam “Der Spiegel” izteicies: “Erdogans arī kā politiķis ir palicis kā ielu cīnītājs.” Lielākā daļa cilvēku Kasimpašā ir nabadzīgi, taču lepni tāpat kā Erdogans. “Paskatieties, kā viņš iet, kā viņš runā, tā ir Kasimpaša,” saka rajona iedzīvotāji. Reizēm viņa padomnieki atvainojas par pārāk dedzīgo Erdogana uzvedību, taču vēlētājiem viņš tāds patīk. Lepnums nozīmē arī to, ka viņš jebkuru kritiku savai valdībai uzskatījis par personīgu apvainojumu. Kas Erdoganu sarūgtina, to viņš arī soda. Viņam nav raksturīgi savus mērķus sasniegt ar diplomātiskām metodēm. Tomēr prezidents neaizmirst izrādīt savu piederību un lojalitāti – arī esot augstā amatā, viņš vienmēr matus griezis pie friziera, kura klients Erdogans bijis kopš jaunības. Jaunībā viņš bija talantīgs futbolists, spēlējis vietējā klubā, taču viņa tēvam īpaši nav patikusi dēla aizraušanās, lai gan slavenais Turcijas futbola klubs “Fenerbahce” viņu vēlējies savās rindās. Skolas gadus viņš pavadījis reliģiozā “imam-hatip” skolā. Mācības reliģiozā skolā ietekmējušas arī Erdogana pasaules uzskatus. Lai arī viņš nav noliedzis sekulārisma priekšrocības, tomēr analītiķi uzskata, ka Erdogans mēģina Turciju padarīt vairāk islāmisku. Studiju gados viņš saticis savu sievu Emini, un viņu laulībā piedzimuši četri bērni.
Dzejolis aizved uz cietumu
Par Erdogana kaislību jau jaunībā kļuva politika, un viņš izvēlējās pieslieties spēkiem, kas ir islāmiski. 80. gados viņš iestājās Islāmistu labklājības partijā un ieņēma amatus Stambulas pašvaldībā. Viens no viņa karjeras panākumiem bija kļūšana par lielākās Turcijas pilsētas Stambulas mēru 1994. gadā. Daudzi turki atzīst, ka ekonomikas uzplaukums Stambulā noticis, pateicoties pilsētas saimniekam. Pat viņa kritiķi atzīst, ka Erdogans pilsētu padarījis tīrāku un zaļāku, tomēr bijuši arī tādi, kuriem nepaticis viņa ieviestais alkohola aizliegums.
Analītiķi norāda, ka ārzemēs Erdogans parasti izskatās kā neveikla, uz aizsardzību vērsta figūra – garš, bet stīvs un bez smaida. Tomēr dzimtajā zemē viņš saskarsmē ar cilvēkiem kļūst dzīvāks, atbild ar jokiem, sarkasmu un pat dzeju savu atbalstītāju saietos. Līdz 1998. gadam viņa popularitāte strauji aug, taču šajā gadā viņš par kāda dzejoļa rindu deklamēšanu publiskā sanāksmē tiek notiesāts uz desmit mēnešiem cietumā. Iemesls: varas iestādes dzejolī saskatījušas naida kurināšanas iezīmes, kaut gan dzejolis bijis publicēts valdības apstiprinātās grāmatās. Cietumā Erdogans pavadīja četrus mēnešus un par labu uzvedību atbrīvots priekšlaikus. Pēc iznākšanas no cietuma viņš saskārās ar aizliegumu tikt ievēlētam sodāmības dēļ. Tomēr šis jautājums tika ātri atrisināts. 2000. gadu sākumā Erdogans nodibināja Taisnības un attīstības partiju, 2003. gadā kļuva par Turcijas premjeru un šo amatu ieņēma līdz ievēlēšanai par Valsts prezidentu.
Dzīveslīmeņa uzlabošana nes panākumus
Premjerministra amatā Erdogans turpināja Stambulā iesākto – viņš ekonomiski attīstīja Turciju. Britu laikraksts “The Economist” raksta, ka viņa sasniegumi 11 gadu laikā bijuši iespaidīgi. Izaugsme ik gadu vidēji ir apmēram pieci procenti no IKP. Inflācija ir apturēta. Turcijas armija pakļauta lielākai civilai kontrolei. Kā neviens cits Turcijas politiskais līderis viņš ir spējis sniegt vairāk tiesību Turcijas kurdiem, kā arī viņam izdevies 2005. gadā uzsākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Galvenais iemesls, kāpēc Erdogans un viņa partija guvusi panākumus, ir tas, ka ir paaugstinājies Turcijas iedzīvotāju dzīves līmenis. Tomēr “The Economist” norāda, ka pēdējā laikā Turcijas ekonomikas izaugsme palēninās un kļūst vairāk atkarīga no ārzemju kapitāla.
Ārpolitikā Erdoganam gan bijušas vairākas neveiksmes. Turcija nav atrisinājusi sarežģītās attiecības ar Armēniju, ar kuru joprojām tai nav diplomātisko attiecību. Tāpat “arābu pavasara” laikā Erdogana valdība atbalstīja Musulmaņu brālību Ēģiptē, kas izrādījās nepareizs solis. Kritizējot Izraēlu, Turcija gan ir zaudējusi Izraēlu kā savu sabiedroto, taču Erdogans ir uzlabojis savu islāmista tēlu un kļuvis arī par populāru līderi citu Tuvo Austrumu valstu iedzīvotāju acīs.
Būtiskas ir arī Erdogana attiecības ar Vāciju, kur vizītes laikā viņš izteicies, ka turku bērniem vispirms jāiemācās turku valoda, bet pēc tam vācu valoda, lai bērni neasimilētos. Analītiķi un daļa Turcijas iedzīvotāju Erdoganā saskata sabiedrību polarizējošu figūru.
Quo vadis, Turcija?
Vācijas žurnāls “Der Spiegel” savam materiālam par Erdoganu bija licis virsrakstu “Jaunais sultāns”, ko var interpretēt kā bažas par Erdogana politiku, kas atkāpjas no Ataturka demokrātijas principiem par labu Osmāņu impērijas elementiem. Cita starpā, vairāki vācu mediji par savu kritiku attiecībā uz Erdoganu saņēma skarbus zvanus un vēstules no Erdogana administrācijas ar solījumiem, ka “apvainojumi” netikšot atstāti bez ievērības. Skarbi pret Erdoganu kritizējošiem medijiem un žurnālistiem ir rīkojušās Turcijas varas iestādes.
Būtiskākais jautājums pašlaik – kādā virzienā politiski attīstīsies Turcija? Vai islāms vairāk ienāks Turcijas sekulārajā sabiedrībā? Erdogans ir deklarējis, ka turas pie sekulāras valsts principiem, taču no viņa arvien no jauna nāk dažādas islāmiskas idejas. Piemēram, pēdējo piecu gadu laikā būtiski palielinājies reliģiskās ievirzes skolu skaits. Erdogans prezidenta amatā vēlas izmantot visas savas pilnvaras un dabūt klāt jaunas. Analītiķi pieļauj, ka viņa vēlme ir panākt līdzīgu politiskās pārvaldes sistēmu kā Francijā, kur prezidentam ir lielāka teikšana nekā premjeram. Tas iespējams, veicot izmaiņas konstitūcijā. Lai to izdarītu, Erdogana partijai reālākā iespēja būtu vienoties ar kurdu partiju Turcijas parlamentā, lai iegūtu konstitucionālo vairākumu.
