×
Mobilā versija
Brīdinājums +24°C
Rozālija, Roze
Trešdiena, 18. jūlijs, 2018
18. marts, 2018
Drukāt

Latvijas zeme, kur nogatavojas banāni. Saruna ar vēstnieku Indijā

Latvijas vēstnieks Indijā Aivars Groza. Foto - LETALatvijas vēstnieks Indijā Aivars Groza. Foto - LETA

Ar Latvijas vēstnieku Indijā Aivaru Grozu es satiekos mūsu valsts vēstniecībā Indijas galvaspilsētā Deli. Visdrīzāk tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur uz Latvijai piederošas zemes patlaban nogatavojas banāni… “Indijā notiek dinamiska attīstība, ekonomika patlaban aug par 7% gadā. Lai arī Indija nav ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle ar veto tiesībām, tā tomēr ir oficiāli atzīta kodolvalsts. Saprotams, šeit ir jābūt Latvijas vēstniecībai,” sarunā uzsver vēstnieks.

Kā tas ir – veidot attiecības ar valsti, kas iedzīvotāju skaita ziņā 700 reižu lielāka par Latviju?

Būt pirmajam pastāvīgi rezidējošajam Latvijas vēstniekam Indijā ir liels izaicinājums, tāpēc jo lielāks prieks par katru panākumu. Pirms gandrīz četriem gadiem, kad ierados Deli, man bija visai lielas ilūzijas. Šis laiks sakrita ar Latvijas prezidentūru ES, un likās – tagad gan visas durvis būs vaļā! Bet izrādījās, par Latviju šeit zina visai maz. Arī šobrīd, kad Latvija pārdzīvo satricinājumus finanšu laukā, Indijas medijos par tiem nav ne vārda. Viņiem pietiek pašiem savu problēmu.

Latvijā gan nu jau vismaz simt gadus ir visai liela interese par Indiju, to uztver kā teiksmaino Austrumzemi, kā bezmaz vai baltu tautu pirmdzimteni.

Nav noslēpums, ka latviešu un lietuviešu valodās saglabājies senās sanskrita valodas iespaids, daudzi vārdi skan līdzīgi. Mēs to nereti pieminam savās uzrunās, par ko indieši ir visai pārsteigti. Daži piemēri: rasa – rasā, māte – mātar, diena – dinas, uguns – agnis, rats – ratas, nakts – naktis, dievs – devas, vīrs – vīras. Šo sarakstu varētu turpināt vēl ilgi. Lai gan sanskritu ikdienā lieto tikai hinduistu tempļos, to nevar uzskatīt par mirušu valodu, visā Indijā to pārvalda miljoni.

Indija – tas ir arī milzīgs un vilinošs tirgus.

Nedomāju, ka Indijā jebkad sāks pirkt, piemēram, Latvijas šprotes. Indieši ir konservatīvi produktu izvēlē un cenšas lietot svaigu pārtiku. Tāpēc namamātes katru dienu iepērkas vietējos tirdziņos. Valsts saimniecībā valda liels protekcionisms, arī birokrātija ir visai smagnēja. Ir tāds joks, ka angļi gan ieviesuši Indijā savu birokrātiju, bet tikai indieši to esot noslīpējuši līdz pilnībai. Viens no centrālajiem jautājumiem ES un Indijas, tātad arī Latvijas un Indijas, attiecībās patlaban ir darbs pie savstarpējā brīvās tirdzniecības līguma. Strīdu momentu te vēl daudz. Piemēram, Indija vēlas eksportēt savus medikamentus, kas Eiropas farmācijas koncerniem ir visai jūtīga tēma. Jo indiešu ražotās patentbrīvās jeb tā saucamās ģenēriskās zāles ir lētas.

Jā, pirms kāda laika Latvijas medijos, arī “Latvijas Avīzē”, izraisījās diskusija par muitas konfiscētām C hepatīta zālēm, ko kāda paciente bija nopirkusi internetā Indijā. Izrādās, šeit tās maksājot neskaitāmas reizes lētāk nekā Latvijā. Bet vai tad mums nav nekā ko piedāvāt Indijai?

Tās ir gan mūsu preces – metāla izstrādājumi, kokmateriāli, elektriskās iekārtas, gan Latvija kā tranzīta mezgls. Paredzams, ka jau šogad Latvijas–Indijas kopuzņēmums uzsāks noliktavas būvniecību Rīgas ostā, no kurienes Indijas preces sāks ceļu uz Eiropas un NVS valstu tirgiem. Patlaban pastāv klasiskais kuģu transporta maršruts – Indija, Suecas kanāls, Vidusjūra un visbeidzot Latvija. Bet ir vēl viena iespēja, tā saucamais Ziemeļu – Dienvidu transporta koridors: no Mumbajas konteineri ar kuģi ceļo uz Irānu un no turienes cauri Azerbaidžānai un Krievijai pa dzelzceļu uz Latviju. “Latvijas dzelzceļa” pārstāvji jau vairākas reizes viesojušies Indijā un veduši sarunas par iespējamiem pārvadājumiem.

Vēl viens darba virziens – mūsu augstākās izglītības eksports. Latvijā patlaban mācās aptuveni tūkstoš indiešu, lielākā daļa studē medicīnu. Mūsu valsts piedāvā kvalitatīvas studijas par pievilcīgu cenu. Lai pabeigtu pilnu medicīnas studiju kursu Indijā, jāšķiras no vismaz 200 000 eiro. Tas ir vairākas reizes dārgāk nekā līdzvērtīgas maksas studijas Latvijā. Lai piesaistītu studentus, Latvijas augstskolas piedalās šejienes izglītības gadatirgos Deli un citās Indijas metropolēs, arī vēstniecība vairākas reizes gadā rīko īpašus seminārus. Tāpat mums palīdz privāti aģenti, kuri ir materiāli ieinteresēti studentu atrašanā. Pirms katras vīzas izsniegšanas vēstniecība rūpīgi izvērtē iespējamos migrācijas riskus – vai potenciālais students vienkārši necenšas šādi iekļūt Eiropā. Tāpat mēs viņus laikus brīdinām – Rīgā būs jāmācās vienā auditorijā ar meitenēm vai studentiem no Pakistānas. Jo Indijā daudzās skolās dzimumi tiek dalīti, savukārt attiecības ar Pakistānu joprojām ir visai saspīlētas.

Labi veidojas mūsu valstu politiskās attiecības. Kad aizvadītā gada nogalē šeit viesojās Ministru prezidents Māris Kučinskis, viņu pieņēma valsts augstākās amatpersonas – premjerministrs Narēndra Modi un valsts prezidents Rams Nats Kovinds, tika atklāts Latvijas goda konsulāts Mumbajā. Cerēsim, ka ar laiku Indija atvērs savu vēstniecību Rīgā.

Šķiet, viens no lielākajiem pārbaudījumiem šeit strādājošajiem diplomātiem ir milzīgais gaisa piesārņojums.

Deli, kurā patlaban jau dzīvo aptuveni 25 miljoni cilvēku, ir visvairāk piesārņotā galvaspilsēta pasaulē. Daudzi vietējie ielās staigā sejas maskās, vēstniecībā katrā kabinetā darbojas gaisa filtri. Tagad pats trakākais periods jau ir garām. Bet novembrī, decembrī un janvārī te veidojas neciešams smogs. Gaiss burtiski līp, ziemas migla sajaucas ar automašīnu izplūdes gāzēm, putekļiem un ugunskuru dūmiem, kas no apkārtējiem ciematiem tiek nesti uz Deli. Vietējie zemnieki šajā laikā dedzina salmus un citu drazu. To aizliegt vai ierobežot nemaz nav tik vienkārši, te nav Ķīna, kur šādas lietas atrisinātu viens kompartijas sekretāra rīkojums. Neaizmirsīsim, ka Indijā ir pati lielākā demokrātija pasaulē.

Apbrīnojami, bet relatīvā mierā te prot sadzīvot dažādas ticības, tautības, valodas un kastas. Vispār indieši ir draudzīgi, izpalīdzīgi un visai smalkjūtīgi. Šī iemesla dēļ viņiem grūti pateikt otram cilvēkam “nē”, ar šo īpatnību nākas rēķināties pat biznesa sarunās. Te ir arī citāda attieksme pret dzīvību un nāvi. Reiz pēc kādas vilcienu katastrofas, kurā gāja bojā ap 40 cilvēku, man no Latvijas Ārlietu ministrijas pienāca līdzjūtības apliecinājumi, kurus vajadzēja nodot Indijas amatpersonām. Bet ziņa, kas Latvijas interneta portālos uz brīdi bija pirmajās vietās, šeit tika pieminēta vien tā starp citu, kā neliela informācija laikrakstu trešajā lappusē.

Kas tad satur kopā šo milzīgo valsti, ja tā nav tautība, valoda un pat ne reliģija?

Tā ir pati Indijas ideja! Indieši ir lieli savas zemes patrioti. Arī tūkstošgadīgā kultūra, vēsture, modernās Indijas valsts simboli – karogs, himna. Nesen tika pieņemts likums, ka turpmāk kinoteātros pirms katras filmas tiks atskaņota valsts himna. Vēl cilvēkus vieno nacionālais sports – krikets. Dzirdēts, ka indiešu studenti jau uzspēlējot kriketu arī Ķīpsalā.

Un kas visvairāk šodien nodarbina “vidējā indieša” prātu?

Bagātie, starp kuriem ir daži no pasaules visturīgākajiem cilvēkiem, dzīvo savā realitātē. Vidusslānis pirmām kārtām domā par bērnu izglītību, lai jaunā paaudze dzīvotu labāk nekā viņu vecāki. Bet nabadzīgie vienkārši cenšas izdzīvot, sameklēt darbu, kaut kur piepelnīties. Indijā neviens nemirst badā, valsts ir parūpējusies, lai trūkumcietēji varētu iegādāties lētus rīsus par subsidētām cenām. Daļa sabiedrības te dzīvo 21. gadsimtā, daļa – vēl aizvēsturiskos laikos, būdiņās ar salmu jumtiem, virs kuriem gan redzami satelītu šķīvji.

Ja cilvēkiem nebūtu iespēja salīdzināt savu dzīvi ar Eiropu vai Ameriku, viņi būtu laimīgi. Izpratne par labklājību šeit gan atšķiras no Eiropā ierastās. Piemēram, katrai indiešu vidusšķiras ģimenei, nemaz nerunājot par bagātniekiem, pieder vairāki kilogrami zelta. Dārgmetāls ticis krāts gadsimtiem ilgi un nodots mantojumā no paaudzes paaudzē. Zelts šeit ir pierasta dāvana svētkos un ģimenes svinībās, īpaši kāzās. Kad precējās kāda mūsu vēstniecības darbiniece, vietējā indiete, pārējie kolēģi sameta naudu un uzdāvināja jaunajai ģimenei Latvijas zelta monētu.

Tāpat indiešus interesē politika. Kā jau visur pasaulē, arī indiešu jaunatne aizvien vairāk pavada laiku sociālajos tīklos, tomēr cilvēki te joprojām lasa avīzes. Tās iznāk gan angļu, gan vietējās valodās un ir biezas, interesantas, kvalitatīvas un piedevām vēl lētas, mūsu naudā vien daži centi. To var izskaidrot ar milzīgajām tirāžām un lielajiem reklāmas ieņēmumiem.

Mani šeit uzjautrina bezpajumtnieki, kas iegrimuši avīžu studēšanā. Daži temati ir visai neparasti. Cik atceros, te vienmēr daudz rakstījuši par seksuālo uzmākšanos sievietēm.

Patiesībā tā ir nopietna problēma. Ne velti Deli metro ir pat speciāli vagoni “tikai sievietēm”, pa pilsētu braukā “sievietēm draudzīgi” taksometri. Nesen prese rakstīja par šādu kuriozu gadījumu: grupa puišu sabiedriskajā transportā uzmācās divām meitenēm, bet viņas ne tikai izrādīja pretestību, bet vēl krietni samizoja savus aizskārējus. Drosmīgās jaunietes no premjera rokām saņēma apbalvojumus, bet puišus, kuri nupat kā bija izturējuši lielu konkursu, lai tiktu uzņemti armijā, ar kaunu padzina no bruņotajiem spēkiem. Pa daļai šīs problēmas skaidrojamas ar to, ka lielpilsētās strauji ieplūst lauku jaunatne, kura vienkārši nezina, kā uzvesties pilsētā.

Indijas laukos jau sievietes vienas parasti apkārt nestaigā, it sevišķi krēslas stundās…

Viena no populārākajām pēdējo gadu Indijas filmām saucas “Tualete”. Sižets šāds – jauna meitene apprecas un ievācas vīra mājā. Naktī viņu modina ģimenes sievietes un aicina doties uz tuvējiem krūmiem nokārtoties – lai kopā būtu drošāk. Izrādās, vīra mājā nav tualetes. Tad meitene uzstāda vīram ultimātu – ja nebūs tualetes, tad šķiramies! Kā jau indiešu filmās pierasts, viss beidzas laimīgi, ciemā tiek pieņemts politisks lēmums – būvēsim tualeti katrā mājā! Televīzijā dažkārt rāda, kā pats premjerministrs mūrē pirmo ķieģeli jaunai publiskai tualetei.

Interesanti, ka valstij, kas ražo raķetes, atombumbas un gatavojas palaist kosmosā savu astronautu, jārisina šādas problēmas… Bet jums, esot tik tālu prom no Latvijas un dzīvojot eksotiskā kultūrā, vai ir kas tāds, kā šeit pietrūkst?

Varbūt mazliet Latvijas politiskās kņadas. Iespējas atvērt “Latvijas Avīzi” nevis internetā, bet paturēt to rokā pie brokastu galda. Pie šejienes virtuves esmu pieradis, patiesībā jebkurā zemē cenšos ēst tieši vietējo pārtiku. Bet mūsu rupjmaizi, biezpienu un siļķi – to visu atkal paspēšu izgaršot Latvijā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+