Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
29. septembris, 2015
Drukāt

Versija par Frankenšteinu (1)

Publicitātes (Gunāra Janaiša) fotoPublicitātes (Gunāra Janaiša) foto

Skats no Dailes teātra izrādes "Frankenšteins".

Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumam Dailes teātrī netrūkst mākslinieciska vēriena, tomēr rodas iespaids, ka katrs izrādes elements eksistē pats par sevi.

Kopš angļu rakstnieces Mērijas Šellijas gotiskā romāna “Frankenšteins jeb Modernais Prometejs” sarakstīšanas pagājuši teju divsimt gadi, un šajā laikā stāsts par Frankenšteinu un viņa izveidoto Radību pieredzējis neskaitāmas (pār)interpretācijas gan kino, gan literatūrā, gan citos mākslas veidos, kļūdams par vienu no visplašāk tiražētajiem sižetiem mūsdienu Rietumu kultūrā. Šajā versiju pārpilnībā vairāk par novatoriskiem atklājumiem varoņu savstarpējās attiecībās vai stāsta vispārfilozofiskajā risinājumā interesi rosina gluži loģiskais jautājums – kādēļ daudzajām interpretācijām pievienojusies vēl viena, šoreiz – Latvijas teātrī.

Lauras Grozas-Ķiberes izrādē šāda pamatojuma trūkst, kaut arī taisnības labad jāatzīst, ka iestudējumam netrūkst arī mākslinieciska vēriena. Iestudējuma radošā komanda – scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, horeogrāfe Liene Grava, komponists Kārlis Auzāns un gaismu mākslinieks Igors Kapustins – aizvadītajā sezonā Liepājas teātra izrādē “1984” jau apliecinājuši spēju sastrādāties ar L. Grozu-Ķiberi, radot skatuves darbu, kurā katrs izrādes līmenis ne tikai ārkārtīgi precīzi iekļaujas kopējā struktūrā, bet arī uztverams kā atsevišķa vērtība. “Frankenšteina” gadījumā rodas iespaids, ka katrs iestudējuma elements eksistē pats par sevi.

Aizraujoši ir vērot Lienes Gravas izstrādāto fiziski un emocionāli nospriegoto kustību partitūru, kas Dailes teātra talantīgā premjera Daiņa Grūbes izpildījumā raisa patiesu apbrīnu. Skatuves vizuālajam noformējumam monumentalitātes noskaņu piešķir Mārtiņa Vilkārša abstraktā, taču vienlaikus bagātīgā scenogrāfija – metāliskas turbīnas un rati, kas izrādes laikā, iedarbinot skatuves mehānismus, tiek salikti, izjaukti un pārkonstruēti visdažādākajās kombinācijās, radot dinamiskas darbības iespaidu. Izrādes atmosfēru un pulsu veido Kārļa Auzāna komponētā mūzika fascinējošā un vienlaikus asprātīgā Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu kora izpildījumā (vienlaikus gan jāatzīst, ka K. Auzāna darbam šoreiz nav tādas “lipīguma” pakāpes un emocionāla vēriena kā Liepājas “1984” vai Dailes teātra “M. Butterfly” skaņu celiņam).

Principā nav noliedzams, ka izrādei varētu piemist potenciāls kļūt par emocionāli un intelektuāli aizraujošu rēbusu, kura atminēšanā skatītājam jāpieslēdz un jāiedarbina gan jūtas, gan prāts. Taču, kaut arī skatītāju ovācijas pēc izrādes turpinās ne tikai zālē, bet arī sociālajā tīklā “Twitter”, “Frankenšteins” nebūt nav viennozīmīgs veiksmes stāsts. Pēc izrādes noskatīšanās no prāta neiziet jautājums – kas ir bijis tas iemesls, kas pamudinājis režisori ķerties pie šī darba iestudēšanas (turklāt – ņemot vērā to, ka izrādes pamatā, līdzīgi kā Džordža Orvela “1984” gadījumā, izmantots nevis oriģinālais literārais darbs, bet tā pārstrādājums literāri mazkvalitatīvākā lugā)?

Lauras Grozas-Ķiberes iepriekšējie skatuves darbi nepārprotami apliecina režisores drosmi, nebaidoties izvēlēties emocionāli smagu, pat riskantu repertuāru. “Frankenšteina” iestudējumā šāds emocionālais “āķis” ir ne tikai vairumam skatītāju labi zināmais stāsta sižets, bet arī izrādei izraudzītie titullomu atveidotāji – iepriekšējā “Spēlmaņu naktī” balvas saņēmušie Dainis Grūbe (Radība) un Gints Andžāns (zinātnieks Viktors Frankenšteins). Aktieri savās lomās iejūtas ar acīmredzamu baudu un entuziasmu. Daiņa Grūbes Radība ir formas ziņā spožs aktierdarbs, kura fiziskā intensitāte ir salīdzināma ar aktiera iepriekšējiem šedevriem – Song Lilingu izrādē “M. Butterfly”, Mihaelu “Visās viņas grāmatās” un Alanu Strengu izrādē “Equus”. Tikpat enerģiski nospriegoti (kaut arī vienveidīgāk, kā galveno­ varoņa īpašību uzsverot sakāpinātu nervozumu) Frankenšteina lomu spēlē Gints Andžāns. Tomēr abu aktieru pūliņi šķiet kā zemē izliets ūdens, kuru bezcerīgi sasmelt atpakaļ.

Izrādei kopumā raksturīgs absolūts ilustratīvisms, kas a priori nomāc dzīva, aizraujoša mākslas darba rašanās iespējamību. Varoņu pašķidros dialogus un monologus, kam trūkst psiholoģiska dziļuma, režisore kompensējusi nevis ar smalki izstrādātām tēlu attiecībām, bet viegli nolasāmu vizuālo vēstījumu. D. Grūbes Frankenšteina atmošanās aina, kas ilgst teju divdesmit minūtes, neskatoties uz tehniski meistarīgo izpildījumu, kļūst par pirmo klišeju turpmākajā ilustratīvisma lavīnā. Brīžos, kad sāk iemidzināt izrādes vienveidīgās mizanscēnas un aktieransambļa savstarpējā teksta deklamācijas apmaiņa, uzmanību pievērš videomākslinieka -8 veidotās projekcijas – skatuves augšdaļā novietoti divi apļi, kuros pārsvarā redzamas divas asimetriskas acis, bet kulminācijas brīžos – skatuves darbību ilustrējoši videomotīvi (piemēram, uguns kā naida vai sēpijas toņa karte kā ceļojuma simbols).

Uz šī vispārējā butaforisma fona grūti spriest par izrādes filozofisko vēstījumu, respektīvi, par to, cik daudz no tā, par ko režisore runājusi pirms pirmizrādes sniegtajās intervijās, ir redzams uz skatuves. Cilvēka un Dieva attiecības dzīves un zinātnes robežās, radītāja atbildība par paša radīto (simboliski – arī mākslinieka atbildība par mākslas darbu pēc tā pabeigšanas), problēmjautājums par humānismu un līdzjūtību kā mūsu gadsimtam akūti trūkstošām vērtībām… Tā īsti nav jūtama iedziļināšanās nevienā no šīm potenciāli aktuālajām tēmām, kaut arī izrādes monumentālā forma tām nenoliedzami varētu kļūt par labu ietvaru.

Uzziņa

Niks Dīrs, “Frankenšteins”, iestudējums ­Dailes teātrī.

Režisore: Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa.

Lomās: Gints Andžāns, ­Dainis Grūbe, Kristīne ­Nevarauska, Ģirts Ķesteris, Sarmīte Rubule, Pēteris Liepiņš u. c.

Tuvākās izrādes: 2., 20., 21. oktobrī.

Vārds skatītājiem

Agris Bukovskis, jurists: “Iemesls, kādēļ tik bieži atgriežos Dailē, ir tas, ka jau gadiem šis teātris nav licis man vilties. Cienu Lauras Grozas-Ķiberes režisores darbu, kam raksturīga moderna domāšana un pievēršanās detaļām. Ļoti augstu novērtēju Daiņa Grūbes tēlojumu, arī Viktora Frankenšteina atveidotāja Ginta Andžāna spēli.”

Ieva Mika, projektu menedžere uzņēmumā “Diguru”: “Izrāde man lika mazliet vilties, bet tikai tāpēc, ka iepriekš biju redzējusi Londonas Nacionālā teātra iestudējumu ar Benediktu Kamberbaču kā Frankenšteinu-radītāju un Džoniju Lī Milleru kā Radību. Tomēr arī Dailes “Frankenšteins” ir ļoti pārdomāta un kvalitatīva izrāde, ar skatītāju iemīļotiem aktieriem. Vispārliecinošāk spēlē galvenās lomas atveidotājs Dainis Grūbe.”

Gerds Lapoška, skolnieks: “Pirmo reizi bija vēlme pēc izrādes piecelties kājās un aplaudēt, jo izrāde bija izcila. Dainis Grūbe ir ģeniāls aktieris. Izrādes morāle bija tik spēcīga, ka nu jau vairākas dienas man par to jādomā.”

Ulrika Māliņa, skolniece: “Uz izrādi gāju Dailes teātra lielisko aktieru, īpaši Ginta Andžāna, un burvīgās režisores Lauras Grozas-Ķiberes dēļ. Izrāde man ļoti patika, lai gan brīžiem šķita pārāk izstiepta garumā. Vēlreiz pārliecinājos par Ginta Andžāna un Daiņa Grūbes brīnišķīgo aktierspēli, arī pārējie aktieri bija lieliski.”

IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. raza paliek draza, vienalga no kuŗas miskastes to izceļ.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (1)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+