Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
4. marts, 2013
Drukāt

Veselīgi zirņi. Kā tādus izaudzēt?

zirnisi22

“Pagājušajā vasarā audzēju zaļos zirnīšus tirgum. Iesēju šķirni ‘Avola’. Sākumā auga labi, arī ražot sāka agri, bet jau augustā mani zirņi pēkšņi nodzeltēja un nokalta. Acīmredzot zaudēju lielu daļu ražas. Kā lai izaudzē veselīgu ražu? Ķīmiju lietot negribas!” 
Antons P.

 

Latvijā ir pavisam maz zemnieku saimniecību, kurās audzē zaļos zirņus tirgum. Galvenokārt ar to nodarbojas dārzeņkopji amatieri.

Zirņiem var kaitēt vairākas infekcijas slimības, precīzu diagnozi iespējams noteikt tikai Valsts Augu aizsardzības dienesta laboratorijā. Sevišķi svarīgi tas būtu tad, ja plānotu lietot fungicīdus, jo katrs no tiem ir efektīvs tikai pret noteiktām patogēnu sugām.

Taču, audzējot zaļos zirņus tirgum, fungicīdu lietošana atkrīt, jo raža jāvāc vai ik dienu un pēc apstrādes nevar ievērot noteikto nogaidīšanas periodu.

Arī augsnes ķīmiskā dezinfekcija nav iespējama, tāpēc par drošāko metodi šīs slimības novēršanai visā pasaulē atzīta izturīgu šķirņu audzēšana.

 

Biežāk sastopamās kaites

Daudz un gana bieži dažādos izdevumos rakstīts par zirņu iedegām jeb askohitozi, kas Latvijā nereti uzklūp zirņiem. Pēkšņu augu dzeltēšanu var izraisīt arī citas infekcijas slimības.

Zirņu fuzariālās vītes (ierosina sēne Fusarium oxysporum f. sp. pisi) attīstību veicina silts un sauss laiks. Lai gan slimības pazīmes mēdz parādīties visu sezonu, ļoti bieži to ievēro tikai pirms ražas novākšanas, kad augu lapas šķietami pēkšņi saritinās uz leju, sākumā kļūst pelēcīgi zaļas, tad nodzeltē un visbeidzot sakalst. Vispirms dzeltē auga zemākās lapas, kamēr augšdaļa vēl izskatās gluži zaļa. Dīgšanas laikā patogēns var izraisīt dīgstu izkrišanu (melnkāju), sevišķi tad, ja sējai izmantotas inficētas sēklas.

Ja augi inficējas vēlāk, ziedēšanas periodā puve parādās sakņu kakliņa zonā un stublāja lejasdaļā. Inficētie augi atpaliek augšanā, slikti attīstās, viegli izraujas no augsnes.

Ierosinātājs ir sēne, kurai zināmi vairāki celmi, pats agresīvākais no tiem apzīmēts ar ciparu 1 (tāpēc šķirņu aprakstos īpaši uzsvērta izturība tieši pret šo celmu – Fop 1). Primārais infekcijas avots var būt pašaudzētas inficētas sēklas. Patogēno sēņu sporas un micēlijs var būt gan sēklas virspusē, gan arī zem tās apvalka, tādēļ dezinfekcija kālija permanganāta šķīdumā nav pietiekami iedarbīga. Arī augu sekas ievērošana nespēj pasargāt no šīs slimības, jo ierosinātāja sporas augsnē var saglabāties vairākus gadus. Nokļūstot uz slimības ieņēmīgiem augiem, sporas dīgst, micēlijs iekļūst saknēs un ar auga sulu izplatās pa vadaudiem, līdz pilnībā nosprosto tos (raksturīga pazīme – tumši vadaudu kūlīši stublāja griezumā).

Micēlijs strauji aug, ja temperatūra ir virs +20 °C (optimālā augsnes temperatūra +23…+27 °C), tieši tādēļ šo slimību biežāk novēro vasaras otrajā pusē vai sevišķi karstās vasarās. Micēlijam attīstoties, uz beigto augu atliekām veidojas ļoti sīkas sporas, kas ar vēju izplatās tālāk un inficē citus augus. Laukā infekcija parasti lokalizējas perēkļu veidā, bet, ilgstoši audzējot zirņus vienā vietā, sējums var iznīkt pilnībā. Sevišķi bīstama šī slimība var būt bioloģiskajām saimniecībām, kur zirņus un citus pākšaugus audzē arī kā zaļmēslojumu. No šādiem laukiem infekcija mēdz izplatīties arī ar dubļiem uz apaviem un traktoru riepām, ar augsnes apstrādes tehniku.

Zirņu īstā miltrasa (Erysiphe pisi) uzvedas līdzīgi kā citas miltrasas – arī tā augus vairāk bojā augustā, kad dienas ir karstas, bet naktis vēsas un no rītiem ilgi saglabājas rasa. Inficējas visas auga daļas, taču biežāk slimības pazīmes redzamas uz zemākajām (vecākām) lapām. Uz tām parādās miltiem līdzīga apsarme, vēlāk lapas dzeltē un nokalst, stipri inficētie augi var aiziet bojā. Ilgstošs lietus vai vēsāks laiks aizkavē slimības attīstību. Arī šīs slimības izraisītāji pārziemo uz augu atliekām, uz nezālēm, tāpat infekcija mēdz saglabāties sēklās. Veģetācijas periodā sporas izplatās arī ar vēju un inficē citus augus.

 

Par šķirņu izvēli

‘Avola’ (“Seminis/Monsanto”) ir viena no populārākajām šķirnēm. Tā ir agrīna un nodrošina kvalitatīvu ražu, diemžēl nav izturīga pret slimībām. Tomēr valstīs, kur zaļos zirņus audzē pārstrādei (Nīderlandē, Francijā, Ungārijā, Polijā), pēdējos gados ‘Avola’ kļuvusi tik populāra, ka selekcijas firmas to izmanto kā agrīnuma etalonu, vērtējot savas jaunās šķirnes.

Latvijas sēklu tirgū šogad parādījušās divas firmas “Syngenta” zirņu šķirnes, kas izceļas tieši ar izturību pret slimībām.

‘Prelado’ ir agrīna šķirne, raža ienākas tikpat ātri kā ‘Avolai’. Veido līdz 70 cm augstus augus, pirmie ziedi parādās virs 9. lapu posma. Pākstis ir lielas, ar septiņiem tumši zaļiem, saldiem zirņiem 8 – 10 mm diametrā. Galvenokārt tie paredzēti konservēšanai, bet der arī piedāvājumam svaigā veidā. Šķirne izturīga pret fuzariālo dzeltēšanu (Fop 1).

‘Grundy’ ir pamatražas zirņu šķirne, apmēram divas nedēļas vēlīnāka par ‘Avolu’. Augs ir 75 – 80 cm augsts, pirmie ziedi parādās virs 16. lapu posma. Pākstis lielas un garas, ar tumši zaļiem, vidēji lieliem zirņiem tajās. Tūkstotis zirņu sver 190 g – zaļajiem zirņiem tas ir visnotaļ augsts rādītājs un nodrošina teicamu ražu. Šī šķirne viegli pielāgojas dažādiem klimata apstākļiem un labi pacieš karstumu, ir izturīga pret fuzariālo vīti (Fop 1) un zirņu īsto miltrasu (Ep). Zirņi piemēroti gan pārstrādei, gan patēriņam svaigā veidā.

‘Spring’ (“Seminis/Monsanto”) nepavisam nepieder pie selekcijas jaunumiem, pēdējo reizi tā pie mums audzēta pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū. Šopavasar ‘Spring’ sēklas atkal ir pārdošanā. Šī šķirne ir ļoti piemērota mazdārziņiem un sīkražošanai, arī tai piemīt izturība pret fuzariālo vīti. Tā ir ļoti agrīna, bet augi zemi, tādēļ ražība nav tik ļoti augsta kā jaunākajām šķirnēm.

Audzējot vairāku šķirņu zirņus, ir iespējams veidot ražas konveijeru, iegūt veselīgu ražu un ilgāku laiku piedāvāt tirgū svaigus zirnīšus.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+