Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
28. jūnijs, 2016
Drukāt

Aivars Eipurs: Vēsumu meklējot (3)

Eipurs

Aivars Eipurs

Jāņi šogad bija makten tveicīgi. Krita vairāki karstuma rekordi. Ārā uzturēties nebija viegli. Ģimenē pieņēmām, šķiet, optimālo sestdienas pavadīšanas lēmumu – uz muzeju! Latvijas Nacionālo. Mākslas.

Biļešu cenas izskatījās pat ļoti pieņemamas. Ģimenes biļete maksāja tikai septiņi eiro. Nesākām ar labierīcībām, bet, trešo ģimenes locekli gaidot, kafejnīcā gan ieskatījāmies. Tur citreiz domājam atļauties vienīgi kafiju, pārējās cenas – par greznām. Šī kafejnīca neizkonkurēs pāri ielai esošo, kur ir Rīgā garšīgākās krēmšnites.

Pulksten 13 bija bezmaksas ekskursija pa apjomīgo Miervalža Poļa izstādi. Nedaudz spurojos, jo Poli tā kā zinu, taču nenožēloju, jo uzzināju šo to kādreiz garām palaistu – tiesa, ne no ekskursijas vadītājas, kura bija jauna un jauka, taču acīmredzami šai nodarbei pārāk intraverta, ar ierobežotām izteikšanās iespējām; laikam kādu aizvietoja, vismaz ceru, ka tā.

Norādīts, ka muzejā ir pieci stāvi. Ja esi tajā bijis agrāk, nav viegli izprast, kurš nu ir kurš. Pirmais un pagrabstāvs jeb abi kopā patiesi iepriecināja ar mūsdienīgumu, un pēc rekonstrukcijas tie ir īsta pievienotā vērtība. Agrākais 1. stāvs nu ir kļuvis par 2. stāvu. Taču devāmies vēl augstāk, uz 4. stāvu, lai sāktu ar Borisa Bērziņa darbu izstādi, jo tā nav pastāvīgā; pārējo cerējām apskatīt, cik spēsim. Un spējām – atceroties darbus, kuru dēļ jānāk vēl un vēl.

Pēc Bērziņa devāmies uz augšu, uz vecajiem bēniņiem, uz 5. jeb kupolstāvu, kurš bija gana balts un tukšs, tikai ar apsargu, un gaidīja, ka tur arī kaut ko drīzumā izstādīs. Varēja iziet uz terases, kura gan būtu vēlama mazāk saulainā brīdī, lai varētu arī nofotografēties uz Rīgas torņu fona, kuri izkārtojušies patiešām pievilcīgā rakursā – tepat katedrāle, tālumā saredzama Jēzus baznīcas kupola augša un aiz tās slejas Zinātņu akadēmija un televīzijas tornis. Tie paši objekti, bet no cita skatpunkta – un tāds kaifs!

Tā kā Boriss Bērziņš bija pirmais pēc Poļa, kuru skatījām, centos tuviniekus papildus motivēt ar jēdzienu “ģēnijs”, no kura pēc brīža arī atkāpāmies. Tāpat muzeja apmeklējuma laikā apspriedām apzīmējumus “izcils, ievērojams”, kuri arī nederēja, jo pastāvīgajā ekspozīcijā bija piemērojami pārāk daudziem. Attiecībā uz māksliniekiem savā starpā palikām pie apzīmējuma “ļoti labs”. Atsevišķiem darbiem, kā Konrāda Ubāna 1911. gada gleznai “Figūra”, varēja pielikt, piemēram, apzīmējumu “fascinējošs”.

Kā cilvēks, kas par glezniecību arī agrāk interesējies diezgan nopietni, telefona piezīmju grāmatiņā ierakstīju to mākslinieku vārdus, par kuriem man zināšanas jāpapildina. Tie ir gan 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma mākslinieki Jēkabs Belzēns, Aleksandrs Romans, Pēteris Kalve, Aleksandrs Drēviņš (it īpaši), Jānis Plase, Erasts Šveics, gan 20. gs. beigu ekspozīcijā iekļautais, pāragri mūžībā aizgājušais Jānis Viņķelis (1968 – 1994).

Kas attiecas uz 20. gadsimta beigu ekspozīciju, kura iekārtota tik ierastajā izstāžu zālē tagadējā 2. stāvā, man bija sevišķi interesanti. Proti, kā laikabiedram ieraudzīt, kuri darbi iekļauti un kuri ne. Vilkam – skatītājam – vajag būt paēdušam, taču kazai – mākslinieka slavai – arī jādzīvo. Protams, zināju: ja kāds te ir eksponēts nepiedodami maz vai ne ar tādu darbu, kādu būtu gribējies man, tā nav nekāda katastrofa, ja muzeja krājumā attiecīgie darbi atrodas. Bet vai par attiecīgo mākslinieku nezinošu skatītāju ar vienu attiecīgo izstādīto darbu varētu ieinteresēt? Piemēram, par Raimonda Staprāna vai Rūdolfa Piņņa daiļradi. Stipri šaubos. Ekspozīcijas iespējās uzdevums ir gandrīz neatrisināms, un man atliek pieņemt ekspertu grupas izvēli.

Augšminētās ekspozīcijas cienīgie mākslinieki pēkšņi manā apziņā bija izniruši gluži kā baznīcā lūgšanā tuvinieki. Visi, vai ir visi? Un kur Auseklis Baušķenieks? Ā, esot, viens darbs esot, lūk, šajā nelielajā telpā.

Ko atzīmēja pārējie ģimenes locekļi, taujāti par kopējo iespaidu? Mūsu jau pieaugušais bērns izcēla muzeja apakšējās daļas mūsdienīgo dizainu, bet otrs pieaugušais, kurš, tāpat kā es, agrāk uz šo muzeju gājis biežāk nekā uz citiem, pauda atzinību, ka rekonstrukcija noteikti neko nav sabojājusi, tikai uzlabojusi. Tam varu piekrist.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Paldies bračka par ekskursiju!Bija diezgan interesanti uzzināt ko jaunu,un bez maksas!☺

  2. “Sitā tukšā runāšana,kad nekas nav pateikts,vienīgi nopelnīts kārtējam alum vai bulciņām, ir apkaunojums LA. Laikam pats autors domā,ka viņš ir interesants…

  3. Tā kā par vieglu rakstniekam. Nez, vai tā ir KZ ir prasība – slejās uzcītīgi atskaitīties, kur biju, ko redzēju, ko lasīju. Akurāt kā Langai, teikt nav ko, bet kārtējās 4000 zīmes jāuzmadaro, gribi vai negribi.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+