Viedokļi
Komentāri

Anda Līce: Valsts turpina veidoties par ķermeni ar pāris ūdensgalvām 16

Foto – LETA

Man pēdējā laikā atmiņā bieži nāk Jāņa Streiča filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” kadri ar padomju laika autobusu uz putekļaina lauku ceļa. Kas šajā ainavā daudzajos gados pēc neatkarības atgūšanas ir mainījies, un ko mēs redzam šodien? Tāpat put grants ceļi, tikai autobusi iet daudz retāk, ir daudz tukšāki un vairāk sagrabējuši. Cilvēki ir priecīgi par katru maršrutu, kas vēl nav slēgts. Izmaiņas ļaužu plūsmā nav iepriecinošas – braucēju vidū ir pavisam maz jaunu cilvēku un nekas neliecina, ka viņu kļūs vairāk.

Mans vietējais autobuss Madona–Virāne kursē divreiz dienā. Rītos tas cilvēkus no malu malām ved uz Cesvaini un galvenokārt uz Madonu, kur viņi strādā un iepērkas, bet vakaros atpakaļ. Tā kā pretējās plūsmas nav, rītos virzienā no Madonas uz Virāni, bet vakaros uz Madonu braucēju ir ļoti maz, bieži es esmu vienīgā. Es ik dienu redzu paradoksu – laukos ir tik daudz darāmā, bet nav kas strādā, jo pašas valsts no darba atradināto bari tagad tai sēž uz kakla.

Asinsrite mūsu ķermenī ir iespējama, pateicoties artērijām, vēnām un kapilāriem. Asiņu kustība notiek divos virzienos – no sirds un uz sirdi, tā nodrošinot nepārtrauktu asiņu riņķojumu un organisma dzīvotspēju. Līdzīgi vajadzētu notikt arī ar valsts – šī milzīgā organisma – apasiņošanu. Diemžēl nu jau gadiem ilgi kustība notiek vienā virzienā, un tas ir ne jau tikai lauku hroniskās nīkuļošanas cēlonis. Tuvredzīgu un nelīdzsvarotu valsts politiku atbalsta lielie zemes īpašnieki, lielražotāji, tirgotāji un politiķi. Saeimas un valdības nāk un iet, politika nemainās, ciniskākie tā arī uzskata, ka laukiem neesot nākotnes, un lauku cilvēki turpina balsot ar kājām – pamet laukus un valsti.

Kā lielajiem krīt uz nerviem visi mazie veikalnieki, sīkzemnieki, uzņēmēji un dažādi alternatīvie ražotāji, kuri pieprasa, lai valsts pret viņiem ievēro taisnīguma principu un vienlīdzīgu attieksmi! Mazo ir daudz un varētu būt vēl vairāk, viņi palīdzētu izlīdzināt ražošanas, tirgus un darbaspēka svārstības, pateicoties viņiem, Latvijas laukos atkal atgrieztos dzīvība. Ar viņu atbalstīšanu vārdos valdība neskopojas, jo vienmēr taču ir gaidāmas kādas vēlēšanas un vēlētāju balss ir jāskaita. Vārdiem diemžēl neseko atbalstoša rīcība. Valsts turpina veidoties par ķermeni ar pāris ūdensgalvām – mākslīgi uzpūstām pilsētām un lieliem tukšumiem starp tām. Nemainot attieksmi, nav jēgas runāt par izaugsmi. Kas ir cēlonis valsts nespējai sakārtot tik nelielu teritoriju, kāda ir Latvija? Vienvirziena kustība domāšanā.

Saistītie raksti
LA.lv