Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
22. aprīlis, 2015
Drukāt

Vija Beinerte: Atvadu vārdi gleznotājai Ritai Valnerei (2)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns
Uzziņa

Rita Valnere
Gleznotāja, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore.
Dzimusi 1929. gada 21. septembrī Dobeles rajona Bēnes ciema Skābjos.
Mūžībā aizsaukta 2015. gada 21. aprīlī Rīgā.
Bija precējusies ar mākslinieku Eduardu Kalniņu, laulībā dzimusi meita Ieva Kalniņa; mazmeitas Kristīne un Katrīne.

Kad, vēl vidusskolniece būdama, pirmo reizi tiku vecākiem līdzi ieaicināta mākslinieku Ritas Valneres un Eduarda Kalniņa darbnīcā, mani apbūra viss, – majestātiski staltā namamāte, kas bija ietinusies indiešu sari, apbrīnojamas enerģijas pilnais namatēvs, krāsu šķīdinātāja smarža, kas jaucās kopā ar vīraka un ceriņu dvesmu, daudzās gleznas – pie sienām, uz molbertiem, vienkārši rindā atslietas, plaukti ar mākslas grāmatām, vara biķeri, senlietas, austrumnieciski ornamentētas drapērijas. Tajā reizē Valneres un Kalniņa darbnīcā bija arī Edgars Iltners ar kundzi Ēriku, Aleksandrs Stankevičs, Boriss Bērziņš, Indulis Zariņš. Tobrīd man prātā nenāca, ka pienāks laiks, kad mēs ar Ritu dzīvosim vienā mājā, es, pat mēteli neuzvelkot, varēšu ienākt aplūkot viņas jaunākos darbus, savukārt Rita nāks pie mums klausīties Bahu un Hendeli, mēs runāsim par mākslu, par bērniem, par Dievu, par to, kas dod prieku un spēku, reizēm arī par to, kas sāp un rada neizpratni.

Tagad, kad māksliniece ir apskaidrota mūžībā, pārlasu sarunu, ko pierakstīju kādā no piektdienas vakariem, kad Ritiņa bija ienākusi pie mums uz tēju. Sarunas moto:  Dievs, paplašini telpu manās šaurajās krūtīs!

Kā tu jūties?

Paldies Dievam, esmu sasniegusi tādu vecumu un iekšēju mieru, lai nekreņķētos par to, ko nevaru mainīt, un pieņemtu lietas un notikumus tādus, kādi tie ir. Manī nav negāciju. Vairums cilvēku patlaban ir nodarbināti ar sadzīvisku problēmu risināšanu. Bet vecums patiesībā ir dāsns un pateicīgs laiks – man nav atlicis tik daudz ko dzīvot, lai es raizētos par pārejošo. Laime ir manā profesijā – tā man iemācīja tvert lietas un parādības dziļāk, domāt par būtisko. Redzi, bez pretrunām, bez domu un interešu sadursmes nebūtu kustības, nebūtu attīstības. No mums pašiem atkarīgs, ko no tā visa pieņemam, ko atmetam.

Vai zīmēt sāki jau bērnībā?

Kurš bērns nezīmē! Tā taču ir pirmā pašizteiksme! Es vēl tagad atceros, kā uzvilku dažas svītras, lai uzzīmētu māmiņas augstpapēžu kurpes – iznāca tādas kā cāļa kājas. Bet savā iztēlē es redzēju, ka tā ir mana māmiņa, viņa ir skaista, un tās ir viņas augstpapēžu kurpes. Visi bērni zīmē, pie tam visu bērnu zīmējumi ir pat ļoti līdzīgi.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Ardievu, mīļā! Ceru, ka vēl satiksimies, tik daudz palika neizrunāts.

  2. sirsnīgs paldies! Atbildēt

    Paldies!
    Sirdi un dvēseli veldzējoša intervija.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+