Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
3. decembris, 2012
Drukāt

Vīķe-Freiberga: Dzintars ir saistīts ar tautas pašapziņu

Foto - Stock.xchngFoto - Stock.xchng

Gan romantiķu “Gaismas pils”, gan arī dzintars ir saistīts ar tautas pašapziņu, piemēram, trimdas latvieši ar dzintara valkāšanu aizrāvās, lai apliecinātu patriotismu, šodien Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātē notiekošajā konferencē “Reģionālā identitāte un dzintars” pauda eksprezidente, LU Humanitāro zinātņu fakultātes Folkloristikas un etnoloģijas katedras profesore Vaira Vīķe-Freiberga.

Vīķe-Freiberga, kas dzintara tēmas pētniecībai pievērsusies apceru krājumā “Dzintara kalnā”, norādīja, ka tagadējie priekšstati par dzintaru kā latvietības sastāvdaļu ir veidojušies no Lejaskurzemes kāzu dziesmām, kas pēcāk ir iespaidojušas Atmodas laika dzejniekus, kuri, savukārt, ir nodevuši šos priekšstatus tālāk. “Kaut arī dainās precinieki devās prom no Lejaskurzemes, piemēram, uz Kēnigsbergu, dzejnieki kā dzintara zemi ir nodēvējuši Latviju, norādīja profesore.

Tāpat viņa mudināja arheologus, Kultūras ministriju un visas iespējamās instances gādāt par to, lai viss dzintars, kas glabājas visās iespējamās vietās, tiktu apstrādāts, aprakstīts un eksponēts muzejā.

Kā priekšlasījumā pastāstīja Vīķe-Freiberga, runājot par dzintaru, materiālajās liecībās un folklorā ir redzami vairāki paradoksi.

Kaut arī dzintars tagadējā Latvijas teritorijā ticis izmantots jau sen, piemēram, arheoloģiskie izrakumi Sārnātes apmetnē liecina par dzintara apstrādi 3.g.t. p.m.ē., dainās ir maz dzintara dziesmu – visā Latvijā ir aptuveni 100 šādu pierakstu. Kā norādīja Vīķe-Freiberga, viņasprāt, šāda situācija izveidojusies tālab, ka 13.gadsimtā Teitoņu ordenis ar likumu aizliedza paturēt dzintarus. Tie bija jānodod ordenim, turklāt dzintaru meklēšana jūrā kļuva par klaušām.

Kā minēja eksprezidente, dzintars visvairāk pieminēts Lejaskurzemes kāzu dziesmās. Tāpat tas figurē dainās par debesu kāzām, un ir norādes, ka dzintara kalns ir debesu kalns, kurā katru dienu kāpj saule. Taču tas saistīts ne tikai ar saules ciklu dienā, bet arī ar viņu sauli – vietu, kur saule iet pa nakti. Tas figurē arī kā mirušo atrašanās vieta.

Eksprezidente pastāstīja, ka teritoriāli dzintara depozīti ir ievietoti nevienmērīgi, galvenokārt Kurzemes ziemeļos un daļēji arī Rīgas jūras līča piekrastē. Dzintars figurē galvenokārt Lejaskurzemes folklorā, kā arī teritorijā ap seno Mežotnes pili. Gar Baltijas jūras krastu lībiešu apdzīvotajās teritorijās dziesmu nav, bet Latgalē to ir maz. “Var secināt, ka ir korelācija jeb saikne starp vietām, kur fiziski ir atrasts dzintars, un dziesmām, kas saglabājušās,” norādīja profesore.

Toties ticējumos par dzintaru tikpat kā nav informācijas – viens pieraksts gan liecina, ka dzintaram piedēvētas dziednieciskas īpašības.

Tāpat profesore minēja, ka dzintars figurē arī antīkajā literatūrā, kur tas mitoloģiski asociējas ar Zevu, bet latviešu folklorā ir manāma dzintara saikne ar Pērkonu.

Kā ziņots, konferencē “Reģionālā identitāte un dzintars” referenti meklē atbildes uz jautājumu, kas palicis un vai palicis no dzintara – ziemeļu zelta – simboliskās dabas un izmantojuma mūsdienās, ko dzintars nozīmējis mūsu folklorā, kāda vieta bijusi ierādīta dzintaram akmens laikmeta apbedījumos. Vairāki referāti veltīti dzintara ceļam un tā pēdējo gadu izpētei Latvijā, Lietuvā, Krievijā, Vācijā, Indijā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+