Kokteilis

Vīrieši un kaķi. Lato, Filips un Svjatoslavs izglābuši tūkstošiem ķepaiņu 16

Foto – no privātā arhīva

900 plusiņi labo darbu listē

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Šis ir īstais brīdis, lai runātu par tik sasāpējušu tematu, jo termometra stabiņš nepielūdzami slīd uz leju, bet tik daudz nodotu dzīvnieku vēl joprojām mīt pilsētu ielās, mazdārziņos un lauku mājās, kur kādreizējie saimnieki tos pametuši kā nevajadzīgas lietas. Dzīvnieku draugi neatkarīgi no dzimuma pārsvarā ir ļoti tieši, skarbi un nesaudzīgi savos izteikumos. Tas nav nekas pārsteidzošs, jo saudzējoši teksti un saldi vārdi pazūd aiz šausmām, kas pieredzētas, saskaroties ar neaprakstāmu bezatbildību, nodevību un nežēlību. Es lepojos, ka pazīstu daudzus dedzīgus, sirsnīgus, drosmīgus un pašaizliedzīgus cilvēkus, kuri palīdz dzīvniekiem. Tie ir dažādu profesiju pārstāvji – uzņēmēji, žurnālisti, mākslinieki, mediķi, zinātnieki un juristi. Sievietes un vīrieši, kuri dara savu sirds darbu, stāvot pāri daudzu cilvēku neizpratnei, stereotipiem, bieži vien arī nievājošai attieksmei. Cilvēki, kuriem nav vienalga, kā mēs dzīvojam.

Lato Lapsa bija mans lielais pārsteigums. Skarbs publicists, kurš nevairās no asiem komentāriem par valstī notiekošiem procesiem, un te pēkšņi izrādās, ka brīvajā laikā viņš glābj kaķus! Ķer, ārstē, sniedz pagaidu mājas, meklē tiem jaunus saimniekus. Lato atzīst, ka viņam īsti nemaz neesot izvēles, jo kaķi paši viņu tādā vai citādā veidā uzmeklē. Viņš nevienam pakaļ neskrien, bet vienlaikus arī nekad nevarot pateikt “nē” grūtībās nonākušam kaķim. Cerams, nekad arī nevarēšot. Izglābto kaķu skaits sen jau esot sajucis, bet kādiem deviņiem simtiem mājas ir atrastas.

– Kā sastapāt savu pirmo kaķi? Vai bijāt no tiem bērniem, kuri bojā nervus vecākiem, vienu pēc otra nesot mājās uz ielas atrastus dzīvnieciņus?

– Kaķi man ir patikuši vienmēr. Bērnībā man bija vispirms viens, tad otrs strīpainis, tad melnbaltais kaķis Pūks, bet neviens no viņiem nenodzīvoja milzum garu kaķa mūžu. Ja mana kaķu vājība jau tolaik būtu tādā līmenī kā tagad, viņu dzīve noteikti būtu bijusi citāda. Sava mūža galveno kaķi es satiku 2000. gada 2. oktobrī Čiekurkalna tirgū, kur viņš sēdēja būrītī un kaustīja savu brālīti. Ja pasaulē ir mīlestība no pirmā acu uzmetiena, tad mums tā bija – kaķis Pavičs nodzīvoja garu un, ceru, laimīgu kaķa mūžu, aizgāja uz labākiem medību laukiem pavisam nesen, 3. septembrī, sešpadsmit gadu vecumā. Savukārt “audžukaķi” mani sāka piemeklēt jau vēlāk – sākumā pa vienam, pēc tam arvien vairāk un vairāk.

– Reiz minējāt, ka mājās vienlaikus bijis ap piecdesmit rūpju bērniem – tas ir patversmes vai dzīvnieku aizsardzības biedrības cienīgs iemītnieku skaits! Tas ir milzīgs darbs. Jūs esat ražīgs publicists un grāmatu autors; kā tiekat ar visu galā?

– Jā, tas bija pirms diviem gadiem, un tas arī bija brīdis, kad pārstāju skaitīt savus audžukaķus, lai nekristu panikā un depresijā. Kā tiku galā? Nezinu, pats brīnos. Bet skaidrs, ka togad kaķi man “noēda” vienas grāmatas uzrakstīšanai vajadzīgo laiku.

– Kā jūsu nodarbošanos uztver apkārtējie – ģimene, draugi?

– Man ir ļoti paveicies ar sievu, kura, pati būdama izteikts “suņu cilvēks”, mani ja ne akurāt atbalsta, tad vismaz samierinās ar manu kaķglābšanas hobiju. Arī visi pārējie tuvinieki ar to jau sen ir samierinājušies – galu galā tā tomēr ir tāda salīdzinoši nekaitīga vājība. Sak, labāk, lai cilvēks glābj kaķus, nekā dzer vai rausta spēļu automātus…

– Vai ir atšķirība, kā cilvēki uztver dzīvnieku glābēju sievieti un vīrieti?

– Neesmu par to domājis. No personiskās pieredzes zinu, ka tie maitas, kuri aizmūrē pagrabus ar tajos palikušajiem kaķiem, pavisam citādi uztver dzīvnieku glābēju sievieti, kuru var vienkārši pasūtīt pie velna vecmāmiņas, un vīrieti, kurš atnāk ar lauzni, izsit mūrī caurumu un ieminas, ka, viņaprāt, līdzīgs caurums labi iederētos arī attiecīgā maitas paurī.

– Latvija nav liela valsts, taču problēmas ar pamestiem dzīvniekiem un cilvēku bezatbildību ir milzīgas… Kā to atrisināt?

– Nezinu. Es karoju savu mazo kariņu ar vējdzirnavām, labi apzinoties, ka tāds tas ir. Lai gan viss nav tik bezcerīgi – kad pirms padsmit gadiem atsāku dzīvot Indrānu ielā, šajā mazajā ieliņā dzīvoja vairāki desmiti ielas kaķu. Ar metodi “kaķēnus savākt un sameklēt tiem jaunas mājas, kaķenes iespēju robežās sterilizēt, pēc tam atkal savākt kaķēnus, sterilizēt kaķenes utt., turklāt to visu darīt par saviem līdzekļiem, nerēķinoties ar nezin kādu palīdzību” šajos padsmit gados, to visu sistemātiski darot, esam tikuši tiktāl, ka Indrānu ielā dzīvo labi ja divi trīs kaķi. Visi pārējie ir nodzīvojuši sev atvēlēto laiku un aizceļojuši uz labākiem medību laukiem, bet jauni vietā nav dzimuši. Jā, man mājās “pansionātā” vēl dzīvo viena vecumveca Indrānu ielas kaķene, kurai kājā bija iemeties audzējs – kāju nācās amputēt, un, tā kā trīskāju kaķim uz ielas nav nekādu izredžu, savu mūžiņu viņa līdz galam nodzīvos pie manis.

Labie darbi nav jāafišē

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Esmu aktīva sociālo tīklu lietotāja arī tāpēc, ka tur var sastapt domubiedrus – dzīvnieku tiesību aizstāvjus un glābējus. Reiz sociālajā tīklā “Facebook” bija ievietots projekta “Animals helper” palīgā sauciens par četriem kastē izmestiem kaķēniem. Laiks gāja, bet neviens nepieteicās sniegt viņiem pagaidu mājas. Cerības zuda… Un tad kāda puiša profilā parādījās foto ar mazajiem ķipariem. Šī nebija pirmā reize, kad kaķumīļu domubiedru grupā pamanīju Filipa vārdu – biju redzējusi video ar savainota vanaga glābšanu, vienacaina kaķēna atlabšanas stāstu, puisis aktīvi piedalās diskusijās par dzīvnieku aizsardzības jautājumiem.

Filips Kostrovs manu piedāvājumu parunāt par dzīvnieku glābšanu sākumā uzņēma visai atturīgi – labie darbi neesot jāafišē, viņam nav mērķa sevi reklamēt. Taču, kad beidzot idejas vārdā esam vienojušies, mums ir grūti atrast laiku sarunai, jo atkal kādam jāpalīdz – viens pamests kaķītis jāved uz veterināro klīniku, cits – uz pagaidu mājām. Pēdējo divu gadu laikā Filips izglābis ap 200 kaķu; kopā ar domubiedriem viņš atrod laiku aprūpēt un pabarot arī septiņu sterilizētu minču koloniju savas mājas pagalmā. Filipam pašam nav mājas mīluļa, jo puisim ir alerģija pret dzīvnieku vilnu. Taču tas nekavē viņu sniegt tiem pagaidu mājas.

– Kāpēc jūs to darāt? Un kā cīnāties ar savu alerģiju? Varbūt jūsu padoms kādam var noderēt.

– Es kopš bērnības mīlu dzīvniekus. Mazs būdams, mēģināju nest tos mājās, taču vecāki neļāva. Tad nu visi dzīvoja apkārt mājai. Arī pašiem mājās bija vairāki suņi un citi zvēri. Alerģija man parādījās apmēram četru piecu gadu vecumā pret visiem zvēriem, bet īpaši pret kaķiem. Apciemoju vecmammu, kurai mājās bija daži kaķi – pēc šīs vizītes mamma gandrīz neatpazina manu seju. Ilgi domājām, no kā tas varētu būt, aizbraucām nodot analīzes uz alerģiju, un tad arī viss noskaidrojās. Kopš tā laika mēģināju mazāk kontaktēties ar kaķiem. Kad paaugos, paņēmu sev Sfinksa šķirnes bezspalvas kaķi, bet arī pret to man bija alerģija… Tomēr ar laiku simptomi samazinājās. Tāpēc man šķiet, ka nevajag baidīties ņemt pie sevis kaķi – reizi divās trijās dienās mājās jāuztaisa mitrā tīrīšana un jāmazgā rokas pēc katra kontakta ar dzīvnieku.

– Ko jums nozīmē kaķi? Cik būtiski ir palīdzēt nelaimē nonākušiem dzīvniekiem?

– Man ir vienāda attieksme pret visiem dzīvniekiem. Bet es ņemos ar kaķiem tāpēc, ka Latvijā ar tiem ir lielākās problēmas, klaiņojošo dzīvnieku skaits visu laiku pieaug. Mums nav tik daudz cilvēku, kuriem būtu vēlme un iespējas izārstēt, kā arī sniegt mājas kaķiem. Man ir nepatīkami skatīties uz klaiņojošiem dzīvniekiem. Tāpēc mēģinu pēc iespējas vairāk tiem palīdzēt, kā arī motivēt cilvēkus nebaidīties uzņemt savās mājās ielas kaķus un palīdzēt nelaimē nonākušajiem.

– Vai atšķiras sabiedrības attieksme pret dzīvnieku glābējiem vīriešiem un sievietēm?

– Tas ir atkarīgs no cilvēka dvēseles, nevis dzimuma. Katram cilvēkam ir ētisks pienākums rūpēties par apkārtējo vidi un nepalikt vienaldzīgam pret ielas dzīvnieku problēmām. Manuprāt, šī jautājuma risināšanā vajag iesaistīt arī valdību. Lai tā sniegtu finansējumu visām Latvijas veterinārajām klīnikām pirmajai neatliekamajai palīdzībai, sterilizācijai un apmaksātu dzīvnieku uzturēšanos stacionārā. Daudziem cilvēkiem nav finansiālu iespēju palīdzēt nelaimē nonākušiem dzīvniekiem, kaut arī ir gribēšana to darīt.

“Kaķīšu ielas” saimnieks

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Uz ielas nonākušiem kaķiem var palīdzēt dažādi – gan tā, kā to dara iepriekšējie sarunas biedri, gan arī darinot tiem pievilcīgas siltas mājiņas. Tās organiski iekļāvušās vidē jau vairākās Latvijas vietās. Mājiņu izveidi atbalsta gan pašvaldības, gan labdarības fondi. Nesen sarakstu papildinājusi arī dzīvnieku un vides aizsardzības biedrība “Šri Ganeša”, kuru vada Svjatoslavs Mihailovs. Šobrīd viņš ir gan biedrības vadītājs, gan vienīgais mājiņu autors. Svjatoslavs nav profesionāls galdnieks, taču labi pieprot šādus darbus. Mājiņu izgatavošana ir viņa sirds darbs. Svjatoslavam ir žēl pamesto dzīvnieku, un viņš ir gandarīts, ka šādā veidā var tiem palīdzēt. Kopumā izgatavotas apmēram 30 kaķu mājiņas. Tās sniedz patvērumu ne tikai Rīgas un Jūrmalas kaķīšiem, bet aizceļojušas arī uz Madonu.

– Kā jums radās doma izgatavot šādas mājiņas?

– Tas sākās pavisam nejauši. Pagājušajā gadā maniem paziņām bija lūgums palīdzēt kādai kaķu kolonijai Jūrmalā. Tolaik man bija diezgan smags dzīves posms, depresija. Nolēmu, ka pārmaiņas nāks par labu, tāpēc nolēmu piedalīties un piedāvāju uztaisīt kaķiem mājiņu, jo tie dzīvoja faktiski zem klajas debess. Sameklējām materiālus un ķērāmies pie darba. Liels bija mūsu prieks, kad kaķi sāka apdzīvot savu jauno mitekli. Parādīju šo projektu “Facebook”, cilvēkiem patika. Man pasūtīja nākamo mājiņu, tad vēl vienu… Man ir ļoti daudz ko darīt, jo strādāju viens. Taču varu teikt, ka, pateicoties kaķu mājiņu darināšanai, man ir atgriezies dzīvesprieks un uzlabojusies veselība.

Galerijas nosaukums

– Kas ir mājiņu pasūtītāji un kas apmaksā to izgatavošanu?

– Mājiņas pasūta tie, kuri rūpējas par šīm kolonijām. Tas ir labdarības projekts – vai nu cilvēki paši savāc naudiņu, vai vēršas pie plašākas sabiedrības ar lūgumu atbalstīt. Pieaugot pasūtījumu skaitam, es nolēmu, ka jāveido biedrība, lai var vākt ziedojumus šim projektam. Biedrības mērķis nav tikai mājiņu izgatavošana. Ar šo projektu vēlos aicināt sabiedrību aizdomāties par pamestajiem dzīvniekiem, veicināt cilvēkos līdzcietīgu un saprotošu attieksmi, kā arī radīt civilizētus dzīves apstākļus dzīvniekiem, kuri spiesti mitināties uz ielas, jo tikai ar sterilizāciju šis jautājums nav atrisināms. Diemžēl bieži vien kaķu koloniju barotāji paši ir veicinājuši negatīvas attieksmes veidošanos, jo sabiedrībai ir iebildumi pret nesakārtotām barošanas vietām un dažu barotāju niķi mest ēdienu laukā pa logu, radot antisanitārus apstākļus. Jaunās mājiņas var palīdzēt arī šī jautājuma sakārtošanā.

– Kurš izstrādā mājiņu dizainu un tehnisko risinājumu?

– To daru es pats. Visu no sākuma līdz beigām. Katra mājiņa ir atšķirīga ne tikai pēc izskata, bet arī pēc lieluma, jo tiek izgatavota konkrētas kolonijas vajadzībām. Ir nelielas – paredzētas dažiem kaķīšiem, bet ir arī lielas, kur var dzīvot desmit un vairāk iemītnieku. Tikko pabeidzu mājiņu 18 pieaugušiem kaķiem un trim mazuļiem Berģos. Kolonija izveidojusies vietā, kur cilvēki atved un pamet savus mājdzīvniekus. Visas mājiņas ir siltinātas. Pēdējās ir veidotas no divām zonām – priekšplānā ir barošanas telpa, bet tālāk – dzīvojamā. Ceru, ka ar laiku realizēsies sapnis par sadarbību ar skolām, kuru apkārtnē mājiņas tiks izvietotas. Manuprāt, būtu pozitīvi un audzinoši iesaistīt labdarībā bērnus, kuri varētu piedalīties kaķu mājiņu dizaina konkursos un apgleznošanā. Gribētos atrast sadarbības partnerus arī kādā mākslas skolā vai tehnikumā. Pasūtījumu ir tik daudz… un tuvojas ziema. Ja interesē, kādas izskatās manis darinātās kaķu mājiņas, varat ielūkoties “Facebook” sociāli ekoloģiskās programmas “Kaķīšu iela” lapā.

– Kāda ir cilvēku attieksme pret jūsu darbu? Vai iedzīvotāji ir apmierināti, ka viņu pagalmos parādās šādas kaķu mājiņas?

– Cilvēki ir ieinteresēti un labvēlīgi noskaņoti, jo vide tiek sakārtota. Esmu saskāries tikai ar pozitīvu attieksmi. Varbūt vienīgais nepatīkamais starpgadījums bija ar mājiņu Operas kaķiem. Jā, arī tur dzīvo pamesti kaķi! No atbildīgajām institūcijām tika saņemta atļauja Operai tuvajos apstādījumos novietot tādu mājiņu. Bet tad sākās riņķa dancis, un mājiņa tika pārvietota no vienas vietas uz otru, bija bažas, ka kaķīši vispār var palikt bez tās… Taču esmu pieradis – ja kaut ko sāku, izdaru līdz galam. Aizgāju uz Rīgas domi pie Nila Ušakova, un jautājumu atrisinājām. Operas kaķiem būs sava mājiņa.

– Pie mums izveidojies stereotips, ka kaķu glābšana ir galvenokārt sieviešu nodarbošanās…

– Es nesaprotu cilvēkus, kuri dzīvo, vadoties pēc stereotipiem. Manuprāt, tie ir ierobežojumi, kas neļauj attīstīties ne tikai indivīdam, bet arī sabiedrībai kopumā. Ir jādomā plašāk un jāiziet ārpus rāmjiem.

Man bija patiess prieks sastapt šos cilvēkus. Esmu sapņotāja un ceru, ka ar laiku arī pie mums dzīvnieku glābšana būs tikpat novērtēta un cienījama kā cilvēku glābšana.

LA.lv