Zivs – no galvas. Kā ar pedagoģiju? 0
Nikolajs Rērihs teicis “Satricinot kopdzīves pamatus, cilvēki līdz ar to satricina arī visus pārējos pamatus. Var satricināt laulības pamatus, un valsts tādā veidā iegūs miljoniem ārlaulībā dzimušu, paklīdušu, pa pusei mežonīgu pusaudžu.”
Laulība nav modē. Modē ir kopā dzīvošana uz laiku. Tā rezultātā pasaulē ir miljoniem šādu mežonīgu pusaudžu. Pie mums izglītību var iegūt katrs, kas to vēlas, taču ar audzināšanu ir ļoti bēdīgi. Kur ir abi vecāki, tur vēl varētu teikt, ka vairums apgūst audzināšanas pamatus, bet, kur ir tikai viens no vecākiem, tur vairumā gadījumu audzināšanas nav. Skola arī negrib ar audzināšanu nodarboties. Vai nu aiz aizņemtības, vai arī aiz negribēšanas, jo audzināšana ir smags darbs un ne visiem skolotājiem tas ir pa spēkam. Rezultātā jauniešu daļa aug bezatbildīgi, dīkdienīgi, ar visatļautības kompleksiem. Šodien ienāk veikalā daudzi pusaudži pēc cigaretēm, kokteiļiem, alus. Pārdevēja nepārdod un pretī saņem rupjības. Vai tiešām pārdevējai jāaudzina bērni?
Braucam satiksmes līdzekļos – bērni, jaunieši sēž pirmajos solos. Blakus stāv veci cilvēki. Jaunieši neredz šos vecos cilvēkus. Neviens viņiem nav mācījis piedāvāt sēdvietu vecenītei. Tāpēc uzskatu, ka nekorekti ir no Saeimas puses atbildību par audzināšanu uzvelt tirdzniecības darbiniekiem. Jāsoda vecāki un skola, ja jaunietis smēķē un dzer.
Ārija Čakša Rīgā
***
Tas, par ko Čakšas kundze raksta, ir patiesība. Pārmetumi par audzināšanas trūkumu skolās – pamatoti. Pie labas veselības un dažādos amatos joprojām ir kāds desmits bijušo izglītības ministru, kuri mūsu lasītājai un lasītājiem varētu izskaidrot audzināšanas trūkuma cēloņus. Konkrētāk.
Manuprāt, Čakšas kundzes norādītais audzināšanas trūkums jāizskaidro galvenokārt ar pašas izglītības pamatprincipu demontāžu.
Ko gan drīkstam pārmest skolotājiem, ja pilsoniskā, valstiskā, humanitārā audzināšana nav noteikta par skolas galveno uzdevumu? Tās vietā mēs dzirdam nerimstošus spriedelējumus par darba tirgus apkalpošanu un – tikai.
Par izglītota, inteliģenta cilvēka audzināšanu nevar būt ne runas, ja savukārt nerūpējas par pašiem audzinātājiem, viņu profesionālo un morālo autoritāti. To lielā mērā nostiprina skolotāju algu un sabiedriskā prestiža, cieņas nodrošinājums.
Latvijas pirmskara republikas civildienesta (pavisam 20) amatu kategoriju sarakstā 1935. gadā vidusskolu, arodskolu un tautskolu direktori bija iekļauti IV amatu kategorijā no augšas un pielīdzināti amatā Valsts prezidenta sekretāram, valsts kontroles kolēģijas loceklim un pārvalžu priekšniekam dažādās iestādēs (ieskaitot politiskās un kriminālās policijas pārvalžu priekšniekus un Rīgas prefektu). Pie visaugstākās algas ierēdnim, kas bija noteikta Ls 962, skolu direktoriem tā bija no 494 līdz 692 latiem. Tas rādīja Latvijas valsts attieksmi pret skolu. Skolotāju cieņa un autoritāte patlaban netiek aizsargāta, un tās ir antipedagoģiska liberālisma sekas. Iespējams, ka pastāvīgie, ilggadējie mūsu avīzes lasītāji vēl atcerēsies gadījumu, par kuru rakstījām un kurš jāatgādina. Pirms vairākiem gadiem Baltinavas internātskolas vadītājs zaudēja darbu mežonīgu pusaudžu savaldīšanas dēļ – tie bija skolā iegādājušies smēķējamo un alkoholu, ņirgājušies par pedagogu, aizskāruši viņa un ģimenes locekļa cieņu.
Par to, ka pedagogs mēģināja savaldīt dauzoņas, viņu notiesāja un vēl pavēlēja samaksāt huligāniem kompensāciju (!) piecus simtus latu.
Tas nemaz nav tik senos laikos, kad presē kā par pedagoģisku un skolēntiesisku sasniegumu ziņoja: kādā Rīgas vidusskolā tās vadītāji noslēguši vienošanos ar skolēniem par to, ka tie (skolēni) nesmēķēs skolas telpās, bet zināmā attālumā ārpus tām. Šo vienošanos pasniedza kā mūsdienīgu, eiropeisku, skolēnu tiesības cienošu.
Mūsu lasītājas Čakšas kundzes izceltie novērojumi ir pelnījuši Saeimas attiecīgo komisiju uzmanību. Arī visi bijušie ministri ir pie veselības un amatos. Redzēsim, vai, gadījuma pēc, viņi Ā. Čakšas vēstuli izlasīs?
