“Katrs mēra ar savu olekti.” No kā radies šis teiciens? 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1891. gada 5. novembrī. “Katrs ar savu olekti”
Pirms 130 gadiem nolūkā pielīdzināt Baltijas guberņu mēru sistēmu Krievijas impērijā pastāvošajai Vidzemes gubernators pēc Krievijas valdības rīkojuma aizliedza kopš seniem laikiem Baltijā tradicionālo olekti – mērvienību, kas bija aptuvens attālums no elkoņa līdz vidējā pirksta galam.
“Baltijas Vēstnesis” šajā sakarā ziņoja: “Vidzemes gubernatora kungs, kā Vidzemes guberņas avīzē izsludināts, tirgotājiem noliedzis pie audumu un citu tamlīdzīgu vielu mērīšanas lietot olekti, jo, kad tai neesot likumīga pamata un štempeļa, tad arī neesot iespējams pārliecināties par olekts pareizu mēru un lietošanu. Turpmāk olekts vietā jālieto tikai aršīna un verški.”
Tā sauktajai zviedru olektij jeb elkonim izmēri patiešām tobrīd nebija normatīvajos aktos minēti. Olekts atkarībā no reģiona un tirgotāja varēja svārstīties plašā amplitūdā no 50 līdz 65 cm.
No tā arī teiciens: “Katrs mēra ar savu olekti.”
Zviedru laiku Rīgā 17. gadsimtā olekts standartu turēja visiem pieejamu piestiprinātu pie Rātsnama sienas. Tie bija 56,30 cm. 1891. gadā paziņojumu par mēru reformu un draudošos sodus pieklājās izkārt visās tirdzniecības vietās.
Policijai bija jālūkojas, lai tagad viss notiktu tikai Krievijā pieņemtajās aršīnās un veršokos. Praksē gan olekts lietošana, īpaši tirgos, turpinājās.
Krieviem tradicionālās mērvienības Vidzemē un Kurzemē neiedzīvojās. Tā kā aršīna bija garāka par olekti, ne publikai, ne tirgotājiem nepatika, ka mērvienību maiņa radīja iespaidu par preces sadārdzināšanos.
Proti, ja drānas cenu atzīmēja olektīs, tā šķita lētāka, nekā ja cenrādis bija aršīnās. Gubernatoram pavēle bija jāatkārto vēl 1897. gadā, norādot, ka 1 olekts ir 3/4 aršīnas, bet 1/4 olekts ir 3 veršoki.
