Šodien pirms 120 piedzima dzejnieks, kurš pirmais tā apdzejoja tramvajus, ielu peļķes un spuldzes 3
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 120 gadiem drēbnieka ģimenē Rīgā piedzima latviešu urbānās dzejas aizsācējs un latviešu strēlnieku gaitu apdzejotājs, arī tautā iemīļotu romantisku dzeju autors, teātra un literatūras kritiķis Aleksandrs Čaks, īstajā uzvārdā Čadarainis.
Viņa pirmie dzeju krājumi “Sirds uz trotuāra” un “Es un šis laiks” iznāca 1928. gadā un saņēma kritikas atzinību, kaut tika aizrādīts, ka Čaka pilsētas dzīves ainām veltītās rindas atgādinot Pirmajā pasaules karā kritušā vācu ekspresionisma dzejnieka Ernsta Štadlera liriku.
Jebkurā gadījumā viņš bija pirmais latviešu autors, kurš tā apdzejoja tramvajus, ielu peļķes un spuldzes, avīžu kioskus, ļaudis, kurus redzēja uz ielām, krogos. Neviens pirms viņa par pilsētu nebija rakstījis tik poētiski.
Neviens to nav spējis tādā līmenī arī pēc viņa.
Laikabiedri 20. gadu beigās jaunā dzejnieka lietotos salīdzinājumus uzskatīja par “stipri oriģināliem”, pat pārāk sablīvētiem.
Čaka darbība pēc Otrā pasaules kara staļinisma apstākļos, protams, bija pavisam kas cits.
Literatūrzinātnieki norāda, ka režīma iebaidītais dzejnieks pūlējies, kā spējis, lai dzejotu “sociālistiskā reālisma” stilā, taču mūsdienās 40. gadu beigās viņa rakstītās rindas par “lielo Staļinu”, tāpat kā savādās teātra recenzijas Latvijas PSR presē, izraisa vien izbrīnu.
Latvijas kultūras kanonā ir iekļauts Aleksandra Čaka 1932. gada dzejoļu krājums “Mana paradīze” un 30. gadu beigās uzrakstītā poēma “Mūžības skartie”.
