“Alternatīva būtu bezgalīgs, iznīcinošs un nogurdinošs partizānu karš.” Kā Īrija kļuva par brīvvalsti 5
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1921. gada 6. decembrī. Īrija kļūst par brīvvalsti
Pirms 100 gadiem Lielbritānijas valdības un īru neatkarības kustības “Sinn Fein” (“Mēs paši” – īr.) pārstāvji Londonā parakstīja līgumu, kas izbeidza 1919. gadā aizsākto asiņaino neatkarības karu, kurš bija prasījis ap 2300 dzīvību abās pusēs.
Līgums noteica, ka Īrija iegūst brīvvalsts statusu, formāli atrodoties zem Anglijas karaļa kroņa, līdzīgi kā tajā laikā Kanāda vai Austrālija.
Protestantu apdzīvotā Olsteras province Ziemeļīrija tikmēr palika ārpus šī līguma un piekrita Anglijai. Līgums deva īriem plašas pašnoteikšanās tiesības un paredzēja britu armijas izvākšanos.
Faktiski izveidojās Īrijas republika, kaut parlamenta deputātiem vēl pieklājās zvērēt uzticību karalim Džordžam V, kuru jaunajā republikā pārstāvēja Londonas nozīmēts ģenerālgubernators.
Naidīgās puses jau vasarā bija vienojušās par pamieru Īrijas–Anglijas karā, lai varētu sākt gatavoties politiskām sarunām.
Noregulējumā bija ieinteresēti kā briti, tā mērenais “Sinn Fein” spārns, kurā saprata, ka Īru republikāņu armijas (IRA) rīcībā nav tik daudz ieroču un munīcijas, lai uzvarētu britu armiju.
Alternatīva būtu bezgalīgs, iznīcinošs un nogurdinošs partizānu karš.
Kad sākās sarunas, uzskata, ka domīnijas variantu īru delegātiem lielā mērā uzspiedis britu delegācijas vadītājs, valsts premjers Loids Džordžs, nevienošanās gadījumā piedraudot ar karadarbības atsākšanu.
Radikālais “Sinn Fein” spārns un nesamierināmā IRA Londonas līgumu uzlūkoja kā nodevību. Sekoja šķelšanās pašu īru starpā. 1922. gada vasarā tas noveda pie Īrijas pilsoņu kara, kas ilga nepilnu gadu un beidzās ar līguma atbalstītāju uzvaru.
