Kā līdz ar okupāciju 1940. gadā Latvijas veikalos ienāca rindas, blats un “melnais tirgus” 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem Latvijas PSR arodbiedrību savienība sasauktajā padomju okupētās Latvijas tirdzniecības uzņēmumu darbinieku sanāksmē ar niknu runu, “apgaismojot negatīvās parādības, kādas pēdējās dienās vērojamas veikalos”, uzstājās Latvijas kompartijas centrālkomitejas sekretāra vietnieks Žanis Spure.
Padomju režīma saimniekošana dažos mēnešos bija sagrāvusi līdz tam pastāvošo tirgošanās un piegāžu kārtību, veikalos sāka trūkt preču, inflācija izsauca cenu celšanos, parādījās “buržuāziskajos” laikos neierastas rindas, preču normēšana vienam pircējam, “veikalu sturmēšana” un citas agrāk nepieredzētas parādības.
Biedrs Spure, protams, uzskatīja, ka veikalos notiekot “sabotāža un kaitniecība vistīrākajā veidā”:
“Katra padomju tirdzniecības darbinieka interesēs jābūt, lai Padomju Latvijā tirgotos kulturāli, lai katrs tirdzniecības darbinieks strādātu tā, kā tas aktīviem un apzinīgiem sociālistiskās sabiedrības locekļiem pienākas. (..) Bet jāsaka, ka tas tomēr visā visumā tā nav. Aplūkojot veikalu vitrīnas, var novērot, ka vitrīnām vairs nepiegriež to vērību, kāda vajadzīga.
Uz manu jautājumu kādā veikalā, kāpēc vitrīna tukša un netīra, man atbildēja: “Tagad skatlogus uzkopt nav vajadzīgs, veikals nacionalizēts.” (..)
Nacionalizētos veikalos savukārt notiek kaut kas līdzīgs preču bēdzināšanai, tas ir tā, ka draugiem un pazīstamiem pārdod un noglabā labākās preces un neaprobežotā vairumā.
Ir arī tādi lieli veikali, kur notiek tā saucamā pašu kalpotāju nodrošināšana ar precēm.”
Rindas, blats, “melnais tirgus”, specapgāde, kas bija neatņemama padomju tirdzniecības sistēmas sastāvdaļas, tagad ienāca arī Latvijā.
