1958. gada 1. septembrī. Eiropas “Siļķu karu” sākums 0
Pirms 60 gadiem Islande pieņēma lēmumu paplašināt savu ekskluzīvo piekrastes zvejniecības zonu no 4 līdz 12 jūras jūdzēm (attiecīgi 7,4 un 22,2 km), tādējādi izraisot konfliktu virkni ar Lielbritāniju, kas ieguva nosaukumu “Siļķu kari”.
Tādi līdz 1976. gadam notika pavisam trīs, turklāt visi beidzās ar islandiešu uzvaru un tālāko Islandes zvejniecības zonas paplašināšanu līdz pat 200 jūras jūdzēm (370 km).
Siļķēm un citām zivīm ārkārtīgi bagātie Islandes piekrastes ūdeņi tradicionāli jau kopš 15. gadsimta bija arī britu zvejnieku darbības zona, tādēļ briti uz islandiešu krasta apsardzes patruļkuģu centieniem izspiest no zonas britu tralerus atbildēja ar karaflotes kuģu nosūtīšanu.
Angļu zvejnieki darbojās savas karaflotes aizsardzībā un paralēli tam gan pirmajā, gan nākamajos “karos” konfliktējošās puses desmitiem reižu taranēja un grūstīja viena otru, tika rautas un grieztas traļu tauvas, un atsevišķos gadījumos tiešām nebija tālu no uguns atklāšanas.
Islande, kuras saimnieciskais pamats tolaik bija praktiski vien zvejniecība, visiem spēkiem centās ierobežot konkurenci un saglabāt zivju resursus tikai sev. Pēc būtības tas bija ekonomisks konflikts, un tajā oficiāli bija tikai viens upuris – 1973. gadā kārtējās kuģu saduršanās laikā negadījumā gāja bojā kāds islandiešu jūrnieks.
Islande lielā mērā panāca savu, jo, būdama karabāzu ziņā stratēģiski svarīga NATO dalībvalsts, šantažēja sabiedrotos, draudot izstāties no alianses. Aukstā kara apstākļos tas būtu bijis ļoti nopietns trieciens NATO.
