3 fakti, kas raksturo Latvijas iedzīvotāju “Paldies!” teikšanas kultūru 0
Līdzīgi kā jebkuras citas tradīcijas, arī “Paldies!” teikšanas kultūru Latvijas iedzīvotāju vidū laika gaitā ietekmējuši dažādi faktori, piemēram, vēstures līkloči, iedzīvotāju mentalitāte, personīgās raksturīpašības, pasaules uztvere, audzināšana ģimenē un pat darba specifika. Kāda šī kultūra ir šobrīd, skaidro sociālpsiholoģe, Latvijas Tehniskās universitātes docente Laila Girsova.
1. Izšķiroša loma bija Rietumu kultūrai
Katru vēstures posmu raksturo gan dažādi notikumi un uzskati, gan atšķirīga pasaules uztvere. Latvijas iedzīvotāji ir auguši un dzīvojuši dažādos laikos, atšķirīgās vidēs. Piemēram, vecākā un vidējā paaudze ir uzaugušas padomju laikā un aizguvušas tam raksturīgo kūtrumu un kautrīgumu, ko veicināja gan tolaik pastāvošā ideoloģija, gan priekšstats, ka pret visu atšķirīgo, pārsteidzošo ir jāizturas ar īpašu piesardzību. Turpretim jaunākā iedzīvotāju paaudze ir augusi un dzīvo Rietumu kultūras ietekmē, tādēļ tās domāšanā un rīcībā vairāk dominē atklātība, atvērtība, kā arī lielāka brīvība no aizspriedumiem. Tādējādi pirmie savā ikdienas komunikācijā “Paldies!” saka apdomīgāk, kamēr otri šo frāzi izmanto biežāk, nevairoties no tās.
Kā norāda L.Girsova, šīs atšķirības “Paldies!” teikšanas kultūrā nenozīmē, ka vecākā un vidējā iedzīvotāju paaudze izvairās pateikt “Paldies!” un ir nepieklājīga. Tās drīzāk ir padomju gadu paliekošās iezīmes, kādēļ šīs paaudzes aizvien rūpīgi izvērtē situācijas, kad “Paldies!” būs nepieciešams un gaidīts, nevis, iespējams, pārsteidzošs un neierasts konkrētajā situācijā.
“Bieži vien spilgti vēstures notikumi ir tie “pieturas punkti”, kas aizsāk tālejošas pārmaiņas mūsu tradīcijās un paradumos. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, Latvijā ienāca Rietumu kultūra, kuras ietekmē sāka pakāpeniski mainīties iedzīvotāju paradumi. To redzam arī šobrīd – deviņdesmitajos dzimušie ir krietni atvērtāki savā komunikācijā ar apkārtējiem. Piemēram, braucot sabiedriskajā transportā, vecākajai un vidējai paaudzei vairāk ir raksturīgi klusēt un izvairīties apsēsties blakus svešiniekam. Savukārt jaunākā paaudze pat ikdienišķu braucienu autobusā var pārvērst domapmaiņā ar svešinieku, sarunas beigās pateicoties par pieredzi un kvalitatīvo sarunu,” skaidro sociālpsiholoģe.
2. “Paldies!” veicina pozitīvas emocijas
Izpētīts, ka cilvēki labprāt uzklausa atzinīgus vārdus, jo ir patīkami, ja tavu darbu, rīcību novērtē. Turklāt šāda veida pateicība sagādā prieku, motivē darīt darbu vēl labāk un rada pacilājošu noskaņojumu. Taču ir arī tādi, kuri kautrējas pieņemt “Paldies!”, jo uzskata, ka nav to pelnījuši vai vērtē savu darbu kā pašsaprotamu.
““Paldies!” teikšanu var pielīdzināt komplimentam vai atzinībai, kam ir ļoti liels potenciāls uzmundrināt tās adresātu. Tāpēc ir svarīgi gan būt drosmīgam un pateikt “Paldies!”, gan arī mācēt uzklausīt un pieņemt šo pateicības formu, jo cilvēki šo vārdu nesaka tāpat vien. Proti, aiz patiesa “Paldies!” vienmēr slēpjas pateicība, pieklājība, īpašs novērtējums, skaists kompliments vai cita pozitīva atsauksme, kas parasti tiek pateikta vien tad, ja ir patiesi pelnīta,” norāda L.Girsova.
3. Latvijas iedzīvotājus var iedalīt trīs “Paldies!” teikšanas tipāžos
Raugoties uz to, kā un kādās situācijās Latvijas iedzīvotāji visbiežāk saka “Paldies!”, kā arī kādas emocijas tas viņos raisa, iespējams izdalīt trīs “Paldies!” teikšanas tipāžus, norāda L.Girsova.
Vispatiesākie ir dabiski atvērtie “Paldies!” teicēji, jo, izsakot pateicību citiem, šie cilvēki pauž savas patiesās emocijas. Viņi ikdienā spēj brīvi komunicēt kā ar tuviniekiem, tā arī svešiniekiem, tāpēc parasti arī plašāk paskaidro, par ko tieši tiek pateikts “Paldies!”.
Tā dēvētie “iemācītie” “Paldies!” teicēji visbiežāk izsaka pateicību automātiski, īpaši nepiedomājot, kāpēc to dara. Viņi pateicības paušanu konkrētās dzīves situācijās visbiežāk ir apguvuši ģimenē vai ievērojot mācību iestādes, darba vietas korporatīvo politiku. Tādējādi šiem cilvēkiem “Paldies!” ir “sausa” pieklājības frāze, ko sagaida otrs.
Savukārt “piesardzīgie” “Paldies!” teicēji parasti nevēlas demonstrēt pozitīvu attieksmi un īpaši izteikt pateicību pat tad, ja novērtē otra veikumu, jo uzskata to par lieku uzbāzību. Ikdienā pret svešiniekiem viņi visbiežāk izturas rezervēti un bez īpašas nepieciešamības sarunu neuzsāk.
