– Kas ir būtība? 63
– Būtība ir, ka cenas visiem lauksaimniecības produktiem gāžas lejā. Pienam jau kopš gada sākuma cena bija nokritusi par 40%, un, kad Lietuvas kombināti atteicās pirkt Latvijas pienu, ko dienā piegādāja apmēram 700 – 800 tonnas, tā cenas kritušās vēl dramatiskāk. Jebkurš lauksaimnieks arī saprot, ka cilvēki, protams, lieto graudu produktus, bet pamatā tos izmanto lopbarībai. Un, ja šobrīd ir cūku mēris, gaļas ražošana eksportam pilnīgi ierobežota, to nevar pārdot – slimības, tirgus sašaurināšanās plus vēl piensaimniecības problēmas, kas tūlīt sagaida, tad domāju, ka arī graudu cenai būs tas pats liktenis, kas pienam. Cik zinu, tikai 30. augustā Briselē taisās meklēt risinājumu, bet vienīgais ceļš, kā apturēt cenu kritumu un masveida bankrotus laukos, ir iejaukšanās tirgū. Respektīvi, atjaunot tirgus intervenci – sākt uzpirkt ES rezerves. Lieko produktu visu nopirkt – uz noliktavu, un pēc tam ar eksporta subsīdiju palīdzību pārdot uz trešās pasaules valstīm. Turienes tirgus cenas ir par 30 – 40% zemākas nekā Eiropas valstīs, tāpēc bez subsīdijām neiztikt. Ja šos pasākumus nekavējoši nesāks, tad paredzamas masveida problēmas. Piena cena nobruks uz 15 centiem, kas ir bankrots visām lielajām fermām. Gaļa jau ir bankrots, jo vajā slimība, bet vēl jo vairāk tās cūkas, ko varētu paspēt nokaut un nodot tirgum, arī nebūs nekādā cenā. Arī graudu cena var aiziet zem pašizmaksas, jo liekos graudus neizņem ārā. Tātad intervences iedarbināšana ir lieta nr. 1.
– Tā ir Eiropas lieta vai nacionāla?
– Kad biju zemkopības ministrs, tā bija nacionāla lieta – intervence graudu tirgū. Bet efektīva būtu ES kopējā politika, jo, ja mēs ņemsim savus graudus ārā, tad no Lietuvas atvedīs citus vietā. Tālāk – jāatjauno eksporta subsīdijas, jo citā tirgū, piemēram, Ķīnā, tu nevari nokļūt bez atbalsta. Obligāti jāpanāk, lai šogad mūsu piena ražotājiem neuzliek naudas sodus, jo, ņemot vērā, ka nākamgad atceļ piena kvotu sistēmu, mūsu piensaimnieki ir pārražojuši atļautās normas, ko Brisele var ļoti bargi sodīt, un tad piensaimniecība var vienkārši sabrukt. Tā kā vienas lietas varam darīt paši, otras jāpanāk Briselē, un trešais – pret cūku mēri jācīnās labāk, nekā dara tagad.
– Pret?
– Šobrīd nav kopēja regulējuma, kā fermās uzvesties. Krīzes situācijā jābūt ļoti stingrām instrukcijām. Solis pa labi, solis pa kreisi – visam jābūt regulētam, izpildītam. Man kā Latvijas iedzīvotājam ir skaidrs, ka mežacūkas nevar glābt nekas. Ja kāda populācijas daļa saglabāsies, tad kādos nostūros, purvājos. Uz mežacūku mēri nevaram iedarboties, bet ar tām slimība nonāk pie mājas cūkām. Fermas, ievērojot visaktuālākās dezinfekcijas normas un visus noteikumus, teorētiski ir iespējams pasargāt, jo tā ir noslēgta teritorija.
– Mežacūkas neizbēgami inficēsies?
– Jā. Pats esmu mednieks, sirds asiņo, kas var notikt. Baltkrievu kolēģi stāstīja, cik izplatījies mēris pie viņiem. Kuļot graudus, atrod pilnus laukus ar beigtām cūkām. Tie graudi ir inficēti. Tas nozīmē, ka graudi, kas nav izgājuši caur kalti, nav dodami cūkām. Kā medniekam man arī skaidrs, ka stingrākajā veidā jāsoda mednieki, kas atstāj cūku paliekas, ādas, zarnas mežā. Cūka ir visēdājs, to visu apēdīs. Otrs, ka steidzami jāaizliedz cūku piebarošana karantīnas zonās. Jādomā, vai tas nav jāaizliedz visā valstī. Mednieki piebaro cūkas, manā saimniecībā vienā vakarā pienāk trīs bari. Pietiek vienam slimam baram ierasties barotavā, lai aplipinātu pārējos divus un sērgu aiznestu pa mežu tālāk. Jāpanāk, lai cūkas attālinās no līdzšinējām koncentrācijas vietām barotavās.
– Kurzemi nevar nobloķēt no mēra?
– Pieredze rāda, ka cūku mēri nevar apturēt. Septiņu gadu laikā sērga atlavījusies pie mums no Gruzijas. Vienīgi izolētās fermas, ievērojot visus noteikumus, var izvairīties no aplipšanas. Jākontrolē visa lopbarība, nav ielaižams neviens svešs. Bet mežacūkām jākrīt, populācija saglabāsies, kaut kas jau izdzīvos, bet ne tādā blīvumā kā šobrīd, kad vienā vakarā saskaita ap 50 cūkām.
