Mēs mainām noteikumus – tā ir ne tikai partija un tās skaidrie nodomi. Daudzkārt noteikumus maina arī bez skaļiem uzsaukumiem, ko sarunvalodā mēdz saukt par shēmošanu. Interesanti, ka līdz lapkritim abi procesi notiks paralēli, bet tālāk – tad jau redzēs…
Par shēmošanu tagad ir uztaisīta teātra izrāde – atzīmējot piecpadsmit gadus, kopš Edgars Rinkēvičs izdomāja paspēlēties ar nu jau mums zināmo prātulu – a ja nu sanāk. Nav vērts atgādināt, ko īsti Edgars toreiz darīja Valdim aiz muguras vai priekšā, vien konstatēsim faktu, ka oligarhi kā bija tā palika, bet viņš pats tagad ar oligarhu palīdzību ticis prezidentos. Režisors Alvis Hermanis uzskata, ka Rinkēvičs arī ir režisors – visiem tiem procesiem, kas līdzēja partijai “Jaunā vienotība” tikt varā, tur nostiprināties, lai Baltijas mačsacīkstē Latvijas valsts ar atrāvienu nonāktu pie grūtdieņiem.
Hermanis domā, ka pašreizējā sistēma ļaus viņam pašam labā garastāvoklī sagaidīt Saeimas vēlēšanu finiša taisni, jo pat jaunizceptais pīrādziņš Kulbergs neko vairāk par panaivu Lāčplēsi neatgādinot. Tas likšot sabiedrībai pie urnām atvērt acis.
Lāčplēša pieminēšana ir interesanta līdzība, jo vēl līdz pagājušajai nedēļai viena daļa uzskatīja, ka Pumpura eposs, ko uz teātra skatuvēm pazīstam kā Raiņa “Uguni un nakti” – Pliekšāns sižetu nospēra, par ko no Pumpuru dzimtas dabūja gurķī – kopumā simbolizē nepabeigtu cīņu un tautas nākotnes cerību. Tā nepabeigtība laikam slēpjas galvenā varoņa cīņā ar Melno bruņinieku, kur abi iegāžas Daugavas dzelmē un iet bojā.
Kulbergs arī ar kaut ko cīnās un pēc Hermaņa loģikas, nonāks turpat kur Lāčplēsis – dzelmē…
Un, ja latviešu prātos līdz šim tas ticis dēstīts kā “brīvība nekad netiek iegūta uz visiem laikiem”, “ļaunumu nevar uzvarēt uzreiz” vai “tautas spēks un gars ir nemirstīgs”, tad tagad Hermanis kā politiķis piedāvā Pumpuru (vai Raini) iztulkot, atsperoties no partijai vajadzīgās retorikas – proti, ka Lāčplēsis iegāzās upē tāpēc, jo viņam vienkārši nebija smadzeņu. Vai Kulbers arī ir bez smadzenēm?
Premjera pārstāvētais politiskais spēks vai tā konstrukcija izsenis ir saistīta ar vienu no trīs slavenajiem oligarhiem. Ja Šleseram ir pašam sava pirmā vieta, bet Lembergam ir krāsaina garderobe, paši domājiet – kurš mums tur no trīs paliek pāri. Tas, ka Kulberga birojā par vadītāju uzreiz nozīmēja bijušo Badmintona federācijas prezidentu un ilgadējo Latvijas valsts pārvaldes darbinieku Mareku Gruškevicu – par to neviens pie politikas stāvošajiem vai sēdošajiem nebrīnījās.
Smaidīja gan – saprotot, ka “mūsu cilvēks” būs tagad pie valsts nozīmes papīriem bez starpniekiem. Ja Kulbergs ir Lāčplēsis bez smadzenēm, tad viņam nav variantu palikt Daugavas krastā (lasi – premjera krēslā)… To noteiks vairāki projekti, kas plaši zināmu aprindu šaurajam lokam ir plānota aktualitāte. Tādi kā Kulbergs viņiem tieši ir vajadzīgi, bet Melnos bruņiniekus viņi izdomās.
Vai jaunais premjers saprot, ka viņam liks nodarboties ar “nepabeigtu cīņu”?
Te būs viens piemērs, kas uz kaut ko vedina.
Pamanījāt, cik rotaļīgi un klusi ekonomikas ministrs nomainīja plati LMT un TET darījuma sakarā? Ko mums vēl pirms pāris mēnešiem stāstīja? Ka Latvijas valsts no zviedru uzņēmējiem izpirks abu minēto kompāniju daļas, tās pēc tam pārdodot stratēģiskajam investoram vai investoru grupai – jo tas jau neesot valsts uzdevums, nodarboties ar uzņēmējdarbību. Naudu pirkumam paņems no “Latvenergo” un Latvijas valsts radio un televīzijas centra uzkrājumiem.
Ko par šo visu dzied tagad? Ka “Latvenergo” bezmaz šādu izdevību ir gaidījis kā aizgulējies ceļotājs gaida 22.autobusu, kas vedīs uz lidostu. Tagad valsts kapitālsabiedrība, kurai tāpat ir gana daudz izaicinājumu, lai veicinātu tautsaimniecības konkurētspēju un mājsaimniecību labklājību, ņems un leks iekšā telekomunikācijās, kam karinās vēl klāt militāro novirzienu! Jau labu laiku pie darījuma strādā starptautiski konsultanti ar vietējas izcelsmes darba mīzenēm, kas – tavu brīnumu! – cauri laikiem ir apkalpojuši valsts aptīrīšanu likumā noteiktā kārtībā. Kas uzjautrina? Met akmeni uz kuru pusi gribi šīs tēmas sakarā – tas vienalga trāpīs vārdā nenosauktajam oligarham, kam šādi vai līdzīgi darījumi ir viņa sviestmaize ar desu.
Padomājiet paši: valsts garantēs zviedriem darījumu, kas viņus padarīs bagātākus par nepilnu miljardu. Vai būsim vēl precīzāki: valsts maksās tik, cik zviedru puse nosauks. Kā zviedri zina, kāda skaitļu kombinācija ir jānosauc? Kas viņiem ko nezināt, ja arī viņu pusē sēž… kāds no Latvijas.
Kāds, kas labi saprot, cik viegli ar Latvijas valsts naudu mūspusē var spēlēties. Kāds, kas, visticamāk, savu biznesa interesi ir ielicis tieši Zviedrijas uzņēmuma daļā – lai papīri tīri. Ja jums ir pārliecība, ka sociāldemokrātijas pārņemtie skandināvi uz šādām afērām neparakstīsies, mēģiniet neticēt pasakām. Tas, ka Ekonomikas ministrs tagad stāsta, ka “Latvenergo”(valsts) tomēr būs labs saimnieks – parāda, ka shēmā jau no paša sākuma no mūsu puses nebija nekādi investori. Tas, ka Latvija pērk un nevis pārdod biznesu ar krītošu perspektīvu, arī nav nekas pārsteidzošs – jo valsti organizē varneši, kam ir personiskas ekonomiskās intereses.
Kulbergs ļoti labi saprot, kur viņš ir iekūlies. Tātad – viņš nav Lāčplēsis. Jo, lai saprastu – vajag smadzenes. Tagad atliek atbildēt uz jautājumu – vai viņš pats kādu grūdīs dzelmē, vai viņam noliks priekšā kādu, kas tikai jāpagrūž?
Otrais variants automātiski izslēdz Latvijas intereses. Un pie viena tas izslēdz arī Kulberga premjerēšanu kā ilgtermiņa projektu. Vai ievērojāt, cik klusi šajā sakarā uzvedas Rīgas pils kaķītis un, cik skaisti apkārt tiek veidotas dažādas mākslīgas problēmas un skandāli, ko mēdz saukt arī par opiju tautai?



