Armands Puče: Ričarda Gīra skumjā misija ar laimīgo sejas izteiksmi
0
Holivudas aktiera Ričarda Gīra viesošanās Latvijā bija kaut kas līdzīgs lācim Jēkabpilī – apmātie un apmulsušie abos gadījumos skrēja pakaļ, taisīja bildes un neslēpa savu emocionālo stāvokli, ko varētu saukt arī par cilvēka nepieradināto dabu. Ja lāča gadījumā mēs runājam par dzīvnieku pasauli, kurā cilvēks domā, ka viņš kaut ko saprot, aktieris pārstāvēja civilizācijas pretrunīgo un neviennozīmīgo gaitu.
Iespējams, liela daļa no Gīra grūpijām palaida garām, kāpēc vispār viņš te bija iebraucis. Tam bija maz sakara ar šīs vizītes redzamo daļu, ko aktieris rūpīgi atstrādāja ātrajās intervijās – ka Latvija esot apslēptā paradīze, ka visi šeit ir laimīgi un tādā garā. Arī filmas “Laimes gudrība” seanss nebija domāts kino mīļiem, lai gan tā varēja izskatīties.
Patiesībā Gīrs mēģināja starp puķēm nest Tibetas vēstījumu, kas īsajā versijā nozīmē – pasaule kopumā ir liekulīga, bet tas neatceļ tādas kategorijas kā laipnība, griba, vēlme, atbildība, empātija. Un vēl viņš teica, ka pasaule ir jāveido bez kariem… Acīmredzot, tibetiešiem ir vairāk kā saprotams, ka ar varu pret lielvarām nav ko iznesties, tāpēc sava lieta metodiski ir jāstiprina ar masu psihozi, ko mūsdienās tīri labi apkalpo Holivuda vai izklaides industrija. Tieši tāpēc viņu idejai pa priekšu tiek stumts aktieris Gīrs un nevis Tibetas pašnoteikšanās kustības dažādo strāvojumu pārstāvji. Skumji.
Vispār jau tibetiešus apskaust nekādi nevar, jo lielākā daļa no pasaules ir par viņu suverenitāti ar visām četrām, līdz mirklim, kad tiek izsaukti uz paklāja pie Ķīnas vēstniekiem. Arī Latvijā ir tas pats: mēs esam par Tibetas tiesībām pašnoteikties, bet mums ir tikai viena Ķīna. Politiski. Tāpēc jau kopbildēs ar Ričardu Gīru ir viss mūsu sabiedrības spektrs, izņemot – valdību, politiskās amatpersonas un Rīgas pili. Oficiāli jūs neatradīsiet nevienu rīkojumu, kas liegtu Latvijas cilvēkiem satikties ar Tibetas delegāciju, bet dabā esam kā vergi un iztapoņas. Kaut kas līdzīgs ANO drošības padomei, kur sēžam pie liela galda, un – tas arī ir vienīgais, ko mēs tur darām. Sēžam. Redz, var runāt no tribīnēm par
transatlantisko drošību, kas nosoda Kremļa militāro agresiju, bet tajā pašā laikā mierīgi turpināt tirgoties ar Krieviju. Gan jau tibetieši labi saprot, ka mēs visi esam paši savu iedomu un priekštatu ķīlnieki, atbilstoši starptautiskajām tiesībām un interesēm. Viņu gadījumā šī sapratne ir vairs tikai kā dekoratīvs elements.
Kad viņdien Starptautiskā olimpiskā komiteja paziņoja, ka Baltkrievija varētu atgriezties starptautiskajā sporta apritē, no mūsu varnešiem bija līdzīga reakcija. Par kaut ko iepīkstējās Latvijas olimpiskā komiteja un vēl pie kāda Eiropas apaļā galda sevi šajā sakarā nesaturēja Izglītības ministre. Visi citi ar lielajām politisko uzpleču zvaigznēm domāja no sērijas par “vienoto Ķīnu” jeb kā tas ir šajā konkrētajā gadījumā – galvenais, nenokaitināt Trampu. Tas, ka ASV prezidents ir intīmi vienojies ar agresoru Lukašenko par kaut kādu viņiem abiem vien saprotamu veikalu – to mūsu politiķi sakās neredzam. Ja vispār sakās… Tāpēc Latvijas Ārlietu ministrijas uz vēdera lienošā pozīcija lielās politikas procesos ir nekas vairāk un mazāk kā parasta lielceļu prostitūcija. Līdzīgi kā mums visiem zināmajā filmā, kur Ričarda Gīra spēlētais varonis romantizēja Džūlijas Robertas atveidoto prostitūtas tēlu. Un nevajag mums stāstīt, ka Latvijas valsts uz šī ceļa ir tāpēc, ka tūlīt piebrauks gīrveidīgais ar lambordžīni.
Latvieši ātri ir aizmirsuši, ka starptautiskā ārpolitika ir tikai lielo spēlētāju dziesmu un deju svētki. Mūs pašus taču gadu desmitus Rietumu bonzas neatzina par padomju valsts sastāvdaļu, vienīgi dabā no tā nekas nemainījās. Kā bijām tajos laikos zem krievu zābaka, tā palikām. Kā ir tagad? Protams, ja jāizvēlas puses, tad jebkurš stāvoklis, kas mūs attālina no utīm – ir labs stāvoklis. Esam pareizajā pusē.
Tikai vienmēr jāatceras, ka mēs uz viņu – to lielo ākstu – galda vienmēr būsim ēdienkartē. Ja paši par savu lietu nestāvēsim, citi mūsu mugurkaulu neturēs. Tieši tāpēc pabrīnījos, ka Rīgas dome un Valsts drošības dienests atļāva kaut kādiem gara pēcstundniekiem rīkot pie Ukrainas vēstniecības protesta akciju, kur tikšot nosodīta ukraiņu dronu ielidošana Latvijā. Kuram nav skaidrs, ka šie ukraiņu droni sita, sit un sitīs Kremļa nacistus? Ja ir bijuši neplānoti incidenti pierobežā un mums nav paveicies, tad kara apstākļos kā zāģētavā – skaidas lec…
Vai tiešām mēs varam atļauties šajos apstākļos spēlēties ar vārda brīvību tās kroplīgākajā versijā? Izdabāt kaut kādiem PSRS palieku atpalikušajiem sulaiņiem, jo viņiem ir demokrātijas nieze… Visi droni, kas mūs līdz šim ir apdraudējuši – tie ir Krievijas izraisītā kara seku rezultāts.
Punkts. Un, kamēr notiek karš – nekādi protesti vai akcijas pie Ukrainas vēstniecības vienkārši nav pieļaujamas. Jo tietad būtu Krievijas interešu valdziņi, kas tur tiktu vērpti… Tāpat kā uz Krievijas vēstniecību nav jānes mūsu notas, kas patiesībā ir iestērķelēts modernās diplomātijas analfabētisms. Vai tad nepietiek, ka mums ir vienas ministres diriģēts persona non grata sankciju saraksts, kas izskatās pēc individuālās iegribu vācelītes? Vai kāds, piemēram, var paskaidrot, kāpēc šajās dienās Latvijā uz starptautisko jauno operdziedātāju konkursu valstī ielaida vairākus neslēptus putinistus ar Krievijas pasēm? Kurš te mums ir ar pilnvarām, šķirot šos cilvēces atkritumus – labajos un sliktajos, ja ir skaidri redzams, ka viņi būs pirmie, kas čurās mums uz galvas. Kolektīvi.
Mazliet vairāk pašcieņas un izlēmības par valsts nozīmes jautājumiem. Pretējā gadījumā drīz varēsim kā tibetieši – stumt pa priekšu slavenu aktieri, kas mēģinās notēlot laimes sajūtu, lai atgādinātu, ka mums ir tāda niecīga vajadzība kā pašnoteikšanās.
