Armands Puče: No spocīgiem sadārdzinājumiem līdz dzimumaktiem ar feniņiem
2
Latvijas iedzīvotāji tomēr ir laimīgi – viņi reizi gadā drīkst bez maksas personīgai lietošanai valsts mežos ne tikai nocirst vienu egli, bet arī piecas bērzu meijas. Pēc dažām nedēļām mazie dejotāji un dziedātāji arī varēs gavilēt – jo svētku laikā viņi varēs lietot paši savu pārtiku. Protams, ne jau visu, jo ir sastādīts saraksts. Ūdeni ir atstājuši sarakstā.
Tas ir apmēram tas līmenis, kurā Latvija jūtas kā pati. Piemēram, operas vadītājs ir mazliet satraucies, jo nākampavasar vajadzēšot uz diviem mēnešiem slēgt lielo māju – trubas jāmaina. Vieni stāsta, ka komunikācijas tik vecas, ka atceroties pat caru… Ņemot vērā, ka šis projekts visos laikos tiek dotēts no kroņa, režīma vai valsts, jāvaicā – kā šie ļaudis tik tālu ir nodzīvojušies? Bet prasīt nedrīkst, jo tad mēs aizskaram svētumu.
Dot padomu, ka ik pa laikam vajag domāt ar galvu, nevis ar puantēm – arī sanāks nesmukums, jo mums šajā nozarē pasaules līmenis, kas varētu šo uztvert kā mobingu, kā agresiju, kā tumsonību.
To, ka Opera pirms pāris nedēļām atklāja galdniecību jeb dekorāciju kompleksu citā Rīgas galā, kas izmaksāja vairāk nekā desmit miljonus – tas tā kā nav trubu jautājums, pareizi? Tā bija akūta vajadzība. Turklāt, pamatojot iztērēto naudu, kultureļļi stāstīja, ka tur varēšot ne tikai ēvelēt un skrūvēt, bet arī veidot mazās formas, mēģināt izrādes. Nu, tad, ko vaidēt par plānotajiem dīkstāves mēnešiem – ejiet un apgūstiet jaunās sienas!
Jo uzsaukumos pie darbnīcas nodošanas taču varēja dzirdēt, ka “tā mērķis ir attīstīt sabiedrībai pieejamu multifunkcionālu kultūras infrastruktūras objektu”. Kāds taču konkrēti stāstīja, ka tagad Šķirotavā, kur 11,38 miljoni iestādīti, pilnīgi noteikti “uzlabošoties apkaimes sociālekonomiskā vide”, palielinot “apkaimes iedzīvotājiem pieejamo kultūras aktivitāšu pieejamību”, kā arī tiks “multiplicēts revitalizācijas efekts tuvējās apkaimēs”. Jautri.
Mazliet kļuvis skaidrāks arī skolēnu deju un dziesmu svētku tā sauktais sadārdzinājuma jautājums. Izrādās, darba grupas tā ir strādājušas, ka tāmēs nav paredzējuši dažiem saprotamo “kvalitātes kritēriju”. Tos tagad izglītības ministrija segs no iekšējām rezervēm. Un burtiski pēdējā brīdī kāds pamanīja, ka šogad dalībnieku būšot vairāk nekā plānots.
Un vēl – visā Latvijā dārgāki palikuši “mākslinieciskie risinājumi”. Bet, lai nodrošinātu “piekļūstamību, ilgtspēju un biļešu tirdzniecības pakalpojumu”, arī pietrūka… Kad to visu izlasa, tad paliek gaužām neomulīgi, jo izrādās, ka mēs pasaules UNESCO mantojumu esam uzticējuši apstāvēt tādiem, kam rokas aug no sēžamvietas, bet galvas vietā ir universiālas salmu cepurītes.
Tā kā prasītos kādu atbildīgāku uzvārdu, nu kaut vai to puiku vai meitenei, kas uzinstalēja ministrijas datoros ekseli, jo – nevar taču būt, ka, plānojot minētos svētkus, cilvēki mēģina izmaksas minēt, nevis izrēķināt.
Lai gan – kāpēc tā nevar būt? Minēju, ka vienu daļu no dabas stihijas – sadārdzinājuma – segs no Izglītības ministrijas iekšējām rezervēm. Tas ir – 1,3 miljonus… Ziniet, no kā tiks pagrābti citi miljoni? Ministrija atņems studiju kredītiem un 1.-4. klašu brīvpusdienām paredzēto dotāciju. Tur laikam viss pāri malām, viss sakārtots, ar… rezervi. Tātad, laikam jau nevar teikt, ka tikai svētku sakarā kāds tur ministrijā skaitāmos kauliņus mēģināja apgūt?
Jūtat, cik dziļas mēdz būt kabatas valsts pārvaldes institūcijās, ja kaut kas ir negaidīti jālāpa? Bet Ministru kabinets visam galā vēl pasaka, ka no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem minēto svētku sakarā tiekot turēta rezerve – 918 707… Vai jums ir ilūzija, ka šī nauda paliks neiztērēta? Kā mums tur beidzās ar to birokrātijas mazināšanu un iegrāmatoto izmaksu pārskatīšanu? Atbilde – nekā.
Par šo varētu pavaicāt svētku patronam – Edgaram Rinkēvičam – taču viņam šajās dienās cits stress. Patriecot no amatiem vadošās personas, kam vajadzēja tehniski parūpēties par pašvaldību vēlēšanu balsu skaitīšanu, atslepenoti ir noslēgtie līgumi ar apakšuzņēmējiem, kas faktiski neizdarīja viņiem uzticēto darbu. Kompāniju nosaukumi aizved pie koalīcijas partnera, kam nosaukumā ir divi zē un viens es.
Tātad laikam jau vēlēšanas, pirmkārt, bija par valsts naudas sadali, nevis par balsu skaitīšanu. Tad jau skaidrs, kāpēc šo procesu vajadzēja sadārdzināt. Tā taču nevarēja būt, ka zaļie piekrita iet valdībā par skaistām acīm. Par visu apsolīto zelta aunādu grūti spriest, bet vēlēšanu tehniskās izmaksas gan varam jau ierakstīt zaļzemnieku bilancē pie viņu ieņēmumiem.
Turklāt izskatās, ka ar viņiem galējais norēķins jau ir paveikts, jo neba tāpat vien ZZS pēkšņi Saeimā sāktu dzimumu jautājumu priekšspēli kopā ar šleseriešiem, atstājot Progresīvos radošās pārdomās par koalīcijas līgumu. Un, vēl viens indikators bija Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vēlēšanas, kur zemniekiem bija tik brīvs balsojums, kas pretendentu Belti atstāja brīvībā, jeb – proti, bez iecerētā amata. Šis bija arī mājiens ar asenizātora šļūteni tā sauktajai konkursa pretendentu vērtēšanas komisijai, ko vada Valsts kancelejas direktors kopā ar nevalstiskā sektora koku vāverēm – grupējumu, kam nav nekāda sakara ar valsts interesēm, ja neskaita viņu slēpto vēlmi tērēt valsts naudu, tukši muldēt un ne par ko neatbildēt.
Ja nav skaidrs, kā tas izskatās dabā, te būs cits piemērs no Izglītības ministrijas, kas
nākamajos četros gados taisās tērēt 20 miljonus, lai “reģionu iedzīvotāji varētu pilnveidot prasmes atbilstoši klimatneitrālai ekonomikai”. Par divdesmit citroniem nevajag šausmināties, padomājiet, kāpēc uz šiem godiem varēs pretendēt vecumā līdz 29 gadiem – tādi, kas nekur nemācās, nestrādā, kā arī tādi, kam ir zems izglītības līmenis?
To visu uzraudzīs Ekonomikas ministrijas izveidotā Apvienotā pieaugušo izglītības koordinācijas komisija, pieslēdzoties Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai, kas sadarbosies ar Valsts izglītības attīstības aģentūru. Projekta mērķa grupām konsultācijas nodrošinās Nodarbinātības valsts aģentūra. Sajutāt piena ceļu? Kā jums šķiet, kā tiks iztērēti šie divdesmit miljoni un, cik darba vietas tie radīs? Pirmkārt, puse no visa aizies informatīvajās kampaņās, forumos un darba grupās – jo reģioni gaida pētījumus. Otru pusi sadalīs – sk. pirmo pusi…
Ja kāds viņiem visiem pateiktu, ka tas, ko pamatšķiras apkaklītes ir iecerējušas, ne tikai nestrādās, bet – tā ir nekaunīga kampšana. Piemēram, ka viņi aizrīsies un apvemsies, vai – otrādi…
Bet Evikai nav laika. Ir jāstāv pie ledusskapja un jāsaldē algas. Minstriem un citām amatpersonām, arī Saeimas deputātiem. Tas esot tikai viens no taupības pasākumiem. Viens no diviem? Vai – viens no viena? Konkrēti likuma labojumi vēl nav sagatavoti, lai esošo atalgojuma regulējumu mainītu, bet – kāpēc viņai nerunāt šo tukšumu? Un, nākamais, ko noteikti vajadzētu pārskatīt – tās ir bērzu meijas. Kā jums šķiet, vai tomēr nevajadzētu atgriezties pie četrām meijām un vienas eglītes? Varētu izveidot darba grupu un noteikti jāveic pētījums – pilsētās, reģionos. Parunāsim par ciršanas un zāģēšanas ētiku, par saknēm, kas paliks zemē…
Budžets – varētu būt ap 21 miljonu. Sākumam.
