
Piektās kolonnas atrauga Saeimā nebija nekas pārsteidzošs, jo apmēram tādā manierē viņi savu darbu arī plāno. Izmantojot valsts iekārtas instrumentus par atspērienu dēlīšiem vai ekspluatējot demokrātijas akadēmisko pasivitāti, lai sasniegtu kaut kādus politiskos mērķus. Taču pagājušajā nedēļā Rosļikova alēšanās nebija vienīgais, kas mums atgādināja par Latvijas ienaidnieku klātbūtni mūsu ikdienā.
Piemēram, Lietuvā vai Igaunijā tādus rosļikovus noliktu pie vietas jau nākamajā pusstundā pēc izrādīšanās, jo tā bija klaja necieņa pret valsti, kurā viņš dzīvo un strādā. Labākajā gadījumā tādi ļošas pa taisno no Jēkaba ielas skrietu meklēt patvērumu Krievijas vēstniecībā, sliktākajā – viņam iedotu 48 stundas laiku sapakotos, un aizvestu līdz Austrumu robežai.
Bet pie mums tā pagaidām vēl nav. Un nav tāpēc, ka piektā kolonna kopumā ir diezgan apjomīgi ieguvusi šeit pozīcijas. Nav jau obligāti jārunā krievu valodā vai jārāda ar rokām, ka tev kādreiz kaut kas stāvēja. Nē! Diversijas vai citas pretvalstiskas darbības parasti notiek likumu noteiktajā kārtībā, tā pamazām pārņemot nosacītā organisma rīcībspēju, līdz kādā dienā mūsu priekšā ir nolikta pavisam konkrēta realitāte. Kā četrdesmitajā…
Redzot, ka PSRS mantiniecei Krievijai šāda domāšana ir gan īsajā, gan izvēles programmā, apmēram pirms desmit gadiem leiši praktiski vienā diennaktī nomainīja desmitiem augsta mēroga tiesnešu un prokuroru, tādējādi attīrot valstiskuma pamatus no konkrētas ligas. Mums tas arī kādu dienu būs jādara, lai gan pasākums kopumā ir ielaists…
Par to tagad atgādina gan jau minētā āksta savulaik piepūstie vaigi, organizējot un vadot Latvijas policistu arodbiedrību – būtībā, nonākot pie nozīmīgas spēka struktūras elpināšanas aparāta – gan piemēram, tā ziepju opera, kas tagad mūsu priekšā risinās Latvijas prokuratūrā. Tikai pirmajā mirklī šķiet, ka abi minētie gadījumi ir ainiņas no praktiskās aizspogulijas, kur izpaužas jaunības entuziasms, maksimālisms vai rakstura nesaderība, taču – nekā tāda!
Tāpat kā Rosļikova nonākšana līdz Latvijas politikas galvenajai skatuvei nebija starpgadījums vai apstākļu sakritība, tāpat pašreizējais skandāls ap ģenerālprokurora krēslu, nav vērtējams kā paralēlā pasaule, kas uz mums neattiecas vai neskar. Tas viss ir par Latvijas drošību!
Šīs pašvaldību vēlēšanas labi parādīja, ka ienaidnieks pārgrupējas. Piemēram, ka vienam no Rīgas krieveļiem (nejaukt ar vārdu “krievs”) būs vēl agresīvāk un nekaunīgāk jānospēlē savas mazākumtautību etīdes un ka viena Rīgas krieviete jau ir Maskavā izvēlēta par nākamo Eiropas parlamentārieti.
Krievija Latvijas valsts modelī redz gan savas iekšpolitikas, gan ārpolitikas vadlīnijas. Ar pirmo var pabarot pašu utubungas, stāstot, ka Latvijā krieviem nav tie vieglākie laiki un tāpēc “jums pie savām sausajām tualetēm ir jāpaciešas”, lai cik grūti neklātos. Savukārt, otrajā piemērā Latvijas valsts pati kaut kā nejauši un legāli gādā, lai Krievijas ietekmes aģenti nonāktu izdomāto ienaidnieku augstākās varas plauktos.
Tāpēc Baltijas kārts tiem austrumu mežoņiem vismazāk interesē kā okupēta teritorija – tā drīzāk ir labi iekārtota eksperimentāla laboratorija ar baltajām pelītēm komplektā. Turklāt, šis institūts kā neatkarīgas valsts modelis, ir nevis apgrūtinājums, bet ierocis, ko izmanto pēc vajadzības. Vēl vairāk – lielākoties visus rēķinus šprotes/latvieši arī paši apmaksā. Mēs pat sev esam iestāstījuši, ka nokļūšana ANO Drošības padomē ir kaut kas vienreizējs, lai gan šis formāts Latviju padara labākajā gadījumā par salveti pie kāda slāva vai aziāta labi nobarotās mutes. To cita veida papīra pielietošanu smalkjūtīgi nenosaukšu… Mums krievi to Ņujorkā uzskatāmi nodemonstrēs jau tuvākajā laikā.
Bet tiem, kas tagad vēro sacensību starp labajiem un sliktajiem spēkiem Latvijas prokuratūrā, arī ieteiktu mazliet atslābt. Tur nav labo un slikto. Tās ir interešu grupas, kas cīnās par ietekmi.
Lielais prokurors ir kaut ko nodarījis mazajam prokuroram? Tak’ nesmīdiniet publiku! Frāze – “tikai idots tā var uzskatīt” – kas it kā bijusi kādā brīdī starp abām pusēm, patiesībā ir iederīga šajā kontekstā, jo noderīgie idioti ir žanra klasika.
Slikti, ka šo žanru visplašāk izmanto valsts pārvaldē, vēl sliktāk – ka tas praktiski ir galvenais hīts, ja nonākam līdz valstī piekoptajam tiesiskumam. Ja Stukāns pilda kaut kādu pasūtījumu – piemēram, vadošās koalīcijas, vai vēl konkrētāk, apmierina “Jaunās vienotības” vecbiedrus – tad, pie kura pasūtījuma galda atrodas Stukānam padotā prokurore Jirgena? Šie “pūtvējiņi” kaut kā atgādina jau kaut kad piedzīvotas ainas, turklāt scenogrāfija un mārketings ir vēl no pirmās paaudzes knābistu piezīmēm, bet – tie ļaudis jau nu noteikti nestrādāja Latvijas interešu labā. Vienīgi nelaiķe Strīķe pildīja pašas improvizēto misiju, viss cits tur bija kā mentu seriālos…
Interesanti, ka abi minētie prokurori, kas tagad saķērušies, labi zina, ka šajā jezgā ir arī patiesie labuma guvēji. Ļaušu lasītājiem pašiem nonākt līdz secinājumiem, vien pamāšu, uzvedināšu, ka pilsētā ir vismaz viens cilvēks, kas ļoti grib atriebties bijušajam premjeram, lidotājam Kariņam. Un, šim vienam kaut kā dīvainā kārtā cauri gadiem ir bijusi pieeja mentu zaņķa ieejas durvīm, par ko liecina dažas tiesvedības, kas noritējušas Latvijas apstākļiem neticamā ātrumā, ar apsūdzētās personas sausām kājām – sprieduma sakarā. Ja sausas kājas, tad saprotams – personāžu attaisnoja. Domājiet, domājiet – pirms sniedzaties pēc popkorna un kolas.
Tāpat kā domāšanu vajag izmantot vienā citā piemērā, kas pagājušajā nedēļā tā klusi noskanēja. Tiesa pirmajā instancē bijušajam Latvijas bankas prezidentam Rimšēvičam piemēroja probācijas uzraudzību uz pieciem gadiem. Tā ir tiesvedība, ko izdalīja no lielās apsūdzības – par kukuļa ņemšanu un nelegāli iegūtu līdzekļu legalizāciju.
Par šo otro lietu likumu sargātāji un apsūdzētāji no valsts puses, tātad – Stukāna vadītās prokuratūras amatnieki – saka, ka “Rimšēvičs organizēja un vadīja liecienieku nelikumīgu iespaidošanu”. Pēc likuma bargā panta par šo dod brīvības atņemšanu līdz trīs gadiem. Ja tā ir amatpersona, ja nodarījums pierādīts – šķiet, trīs gadi aiz restēm pat būtu mazākais no pārmācības. Bet, te – probācija…
Šis vārds un tam klāt pieliktie pieci gadi kā soda termiņš var parasto cilvēku maldināt, jo tā jau nav mūsu ikdiena. Tomēr, ja esam atklāti, tad minētais spriedums patiesībā nozīmē, ka konkrētais tiesnesis negribēja kļūt par muļķi – prokuroru pavadā… Te gan ir viena svarīga atkāpe – šajā lietā nomainījās trīs tiesneši…
Tāpat kā tie mainījās Rimševiča lielajā prāvā. Probācija ir tiesas žēlsirdība pret tā saukto izmeklētāju darbu, kas, acīmredzot neko nebija savākuši, lai pierādītu apsūdzētā vainu. Pretējā gadījumā mēs runātu par tiem likumā atrunātajiem trīs gadiem cietumā – jo, spriežot pēc piedāvātās faktūras, ko viens konkrēts grupējums tiražē nu jau septiņus gadus, Rimšēvičs taču ir negausīgs recidīvists. Bet, tagad – tā būs uzraudzība, sociālā rehabilitācija… Kā tad tā? Ja reiz “organizēja un vadīja” kaut ko nelikumīgu.
Kad šajā tiesā apsūdzētajiem deva pēdējo vārdu, tas, kurš bija tas otrais sliktais – tāds Uģis Tabors, kam arī tagad būs probācija – bez jebkādas stostīšanās, atcerējās, ka, savulaik, viņu uz ielas aizturējuši KNAB darbinieki, iesēdinājuši automašīnā un pirms visām pratināšanām un tiesām pateikuši, pārfrāzēju – ja parakstīsi divus teikumus pret Rimšēviču, tad tev nekas nebūs… Tabors atteicās no šādas operatīvās izstrādes, maigi izsakoties.
Vai jums atgādināt, ka Rimšēvičam uzrādītajā lietās vēl ir daudz šādu iesaistīto cilvēku, kam izmeklētāji piedāvāja – ja būsiet pret Rimšēviču, tad jums nekas nebūs… Starp citu šajās lietās figurē arī kāda persona, kam savi iesniegumi “pret” tagad jāatstrādā kādas partijas vēlēšanu sarakstā.
Tāds, lūk, patiesībā izskatās pasūtījumu galds, kas pēc būtības ir klasisks Krievijas piektās kolonnas spā – mūsu izmeklējošo iestāžu koridoros un kabinetos… Kāds Rimšēvičam ar to sakars? Viņš savulaik nostājās ukraiņu pusē, kad krievi gribēja no Kijevas izmānīt viņu arestētos aktīvus, vairāku miljardu apjomā. To visu organizēja ar kādas Rīgas komercbankas rokām, kuras īpašnieks tēloja angli… Un, it kā nejauša sakritība – šo krievu pseidobaņķieri ar angļu pasi konsultēja mūsu “nopelniem bagātais” KNAB bijušais darbinieks, kas vēlāk pabija gan deputātos, gan atradās pie Tieslietu ministrijas dokumentu aprites.
Rosļikova saliektais elkonītis nav par krieviem, tas ir par mentiem. Tā viņi šajā valstī ir iekārtojušies. Tiesa, ja viņu cilvēks šādi demonstrējas – tik atklāti un izmisīgi – tad, iespējams, viņu vieglās dienas jau kāds ir sācis skaitīt.