
Latvija mazpamazām tuvojas tai stadijai, ko ļoti labi atceras Briseles brālītis trusītis Valdis Dombrovskis. Viņa premjerēšanas laikā valstī ieradās fiskālie onkuļi, kas pielika valdošajai elitei kulakus zem deguna un pateica – vai nu jūs paši savāksieties, vai mēs savāksim. Un ticiet vai nē – šī metode strādāja. Iespējams, tas ir vienīgais, kā varētu šobrīd mūsu gadījumu atkal dabūt pie kārtības. Kārtības tādā nozīmē – ka izmaksas beidzot kāds sabalansētu ar ieņēmumiem.
Prezidenta rīcībā neesot informācijas, kas liktu apšaubīt pašvaldību vēlēšanu rezultātu, tajā pašā laikā pašvaldību vēlēšanu norises procesā ir pieļautas būtiskas kļūdas. Citējot publisko informāciju. Tātad būtiskās kļūdas nevarēja ietekmēt rezultātu? Bet kur teikts, ka Prezidents vispār ir informēts par vēlēšanu procesu? Ja viņš nezināja, ka nekas labs tur nebūs – kas bija zināms vēlēšanu nedēļā katrai Rīgas žagatai – no kurienes viņam informācija, ka ar paveiktajiem rezultātiem viss ir bumbās?
Iespējams, viņš zināja, bet ticēja labajam – līdz pēdējam brīdim. Tomēr drīzāk būs tā, ka Prezidents vienkārši slīpē ar borskābi novusa galdu, īsti nesaprotot, vai virsmas slīdamība ir vajadzīga spēles kauliņiem vai spēlētājiem, vai tas būs galds svētku pīrādziņiem. No kurienes viņam saprašana, ja visu mūžu ir atradies tērētāju pusē?
Viņu dzemdēja mamma, bet izaudzināja Valsts pārvalde, tātad – šobrīd nav nekādas jēgas vispār klausīties skaņas no Rīgas pils puses. Kāmēr publiskais sektors, kam ir iedalītas šajā valstī ekseļu tabulas un nesamērīgas algas, turpinās savu ierēdniecisko orģiju, mēs regulāri klausīsimies plati par kļūdām un procesu, kas nezin kāpēc vienmēr tiek pakārti gaisā.
Nedēļu pēc vēlēšanu tehniskā brāķa politiskā ierēdniecība kā varoņdarbu pasludināja faktu, ka īsts pamats noslepenot vēlēšanu izstrādātāju paveikto nemaz neesot bijis. To saka nozares atbildīgā ministre, kas tajā svētdienā esot jutusies ļoti slikti. Kurš tad to sliktumu radīja, ja ne pati?
Vai tad nebija tā, ka Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju nomainīja pēc ministres pārstāvētās partijas uzstājības? Vai tad tā nebija vadošā partija, kas balsu skaitīšanas programmu iepriekšējam izstrādātājam parādīja vietu, sakarot tam apkārt kriminālprocesus par kaut ko neizdarītu? Visu vēlēšanu procesu organizēja un noformēja Jaunās vienotības nomenklatūra, tai skaitā, ieviešot slepenību par sniegto pakalpojumu līgumiem.
To, ka Saulīte vai Mēnestiņš riņķos apkārt Zemei, nevis atradīsies savā vietā konkrētājā izplatījumā – to varēja paredzēt bez zvaigžņu tulkiem.
Ko nesaprata ministre? Ko neredzēja premjere? Par Valsts kancelejas komētām te pat nerunāsim. Atslepenoti saraksti? Kur ir summas, kur ir darbu pieņemšanas vai nodošanas akti? Kur atbildīgo personu saraksts, kam ir jāatbild par šo nolaidību? Nē, tā nu nevarēs, ka ar demisijām vai atstādināšanām izbrauksiet cauri mežam, izliekoties, ka ar to šis ceļojums ir nokopts. Visām kompānijām, kas saražoja brāķi – nauda ir jāatmaksā Valsts kasē. Ja tiek pierādīts, ka no turienes šiem mēsliem kājas neaug, tad iztērētos līdzekļus valstij atmaksā visas iesaistītās amatpersonas. Protams, jābūt arī kriminālprocesiem, jo iepriekšējos darītājus pa vēlēšanu līniju, valsts taču ievilka tiesu zālēs. Tad bija runa par simtiem tūkstošu. Tagad izkampti ir miljoni.
Turklāt nevajag imitēt, ka tagad Valsts pārvalde kaut ko analizēs, saņemsies un strādās pie kļūdu labojuma. Tas nekad nav noticis! Ja ir, tad parasti šiem darbiem seko maģiskais vārds – sadārdzinājums. Tāpat kā aizejošā ministre tūlīt atgriezīsies Saeimā, lai turpinātu neatbildēt par ievārītajiem ziepēm, un – saņemt atalgojumu tieši par ne-ko… Ievērojāt, neviens tā arī nav pateicis, kā tas varēja būt, ka summas, kas tika atvēlētas šo un nākamo vēlēšanu tehniskajam procesama, bija pieaugušas par tādu tiesu, it kā mēs naudu zīmētu.
Kur pazuda Ministru kabineta grupa, kas pēc likuma uzrauga šo bezrūpības, izlaidības un nekompetences čempionātu? Kurā sētas malā nosvīda no valsts pabarotais nevalstiskais sektors, ar vienām un tām pašām sejām cauri gadiem un koalīcijām, kas tā arī neko valstisku šajā uzraudzībā no savas puses nepiedāvāja? Ja neskaita lielas acis un amatieru teātra skatuves nospēlētu sašutumu. No tā vien, kas tagad saprotams un redzams publiski, savs vārds būtu jāsaka arī prokuratūrai – par valsts līdzekļu izšķērdēšanu – bet tur laikam vēl nav beigusies iekšējā mērīšanās ar saviem zīmuļiem. Nu, ja – tad jau neko.
Viņdien par gaidāmajiem dziesmu svētkiem atbildīgā ministrija pateica, ka tie sadārdzināsies – par pieciem miljoniem. Lūk, tā viņi plāno nodokļu maksātāju naudu, jo zina, ka nekas nav jāskaita. Ir tikai jātērē!
Turklāt, it kā būtu atgriezušies no brīvības cīņām, ar lepnumu piebilda – papildus no budžeta neko neprasīsim, atradīsim iekšējās rezerves. Ko? Arī “o” šeit būtu jāraksta ar lielo burtu. Kas tās par rezervēm, kur piecītis ar sešām nullēm nolikts saulē vai uz palodzes?
Cik tur patiesībā tādu piecīšu ir salikti uz mums nezināmām veļas šņorēm? Kas tā par plānošanu, ja sadārdzinājums ir teju vai par trešo daļu no budžeta? Un, tad vēl savu pretenziju uz sadārdzinājuma maģisko formulu jau aizplīvuroti pieteikuši basketbolisti, kas sakās – “lielo sacensību pieredze rāda, ka izdevumi nereti izrādās lielāki nekā plānots.” Arī viņi grābj no valsts, neatskatoties. Lai gan Eiropas čempionāta organizēšana noritot pēc tāmēm, nav izslēgti arī “brīnumaini un no mums neatkarīgi sadārdzinājumi.” Lūk, jums arī atbilde – kas patiesībā notika ar šīm pašvaldību vēlēšanām. Mums ir valsts, kurā ir visas pareizās institūcijas, bet nav elementāras kārtības un saimnieciskuma.
To varētu noteikt Ministru kabineta vadītājs, bet – tas nenotiek! Ja Finanšu ministrijas Nodokļu adiministrēšanas politikas un ēnu ekonomikas ierobežošanas koordinācijas departamenta direktore nezina, kāpēc Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm tik lielā apmērā ir skaidra nauda, un tas šobrīd ir viņas lielais jautājums, lielā problēma, tad padomājiet – ko dara un runā šī departamenta darbinieki, šīs direktores padotie? Kā viņi saredz savu necilo lomu – kalpojot valsts interesēm?
Tāpēc atkārtošos – šobrīd Latvijā ir vajadzīgs administrators, nevis Prezidents vai Premjers. Jo politiķi ar ierēdniecību izkropļo valsts labklājības būtību, sūtību un misiju, kur visa pamatā ir atbildība, kas diemžēl nenotiek, vai notiek tā – kā tas sanāca CVK vadītājai… Vai tad es? Vai tad man? Ne jau man? Es jau neko… Peles jau sen vairs uz Valsts kases galda nedejo. Tās svin!