– Nedaudz pārsteidz, ka pat ZZS, kas vienmēr tā ciena Kārļa Ulmaņa piemiņu, šoreiz bijusi pret. 60
Jānis Dombrava: – Ja nemaldos, Raimonds Bergmanis (ZZS) komisijā balsoja par, bet Līdakas kungs atturējās.
Edvīns Šnore: – Katrā ziņā vēstures apakškomisija ir ļoti aktuāla lieta, kas nobīdīta malā. Nemaz nerunājot par Krieviju, pat mums draudzīgās valstis, piemēram, Polija, vēstures procesus pārrauga, koordinē un atbalsta. Tas ir normāls process, pie kura jāstrādā. Citādi mēs jau 25 gadus runājam par sašķeltu sabiedrību, bet, ja ko darām, tad darām to pretēji. Vārdos piekrītam par vienotas vēstures izpratnes veidošanu, bet, kad jāpieņem lēmums, to nedarām un palaižam visu pašplūsmā. Zināms pārsteigums jau ir arī attieksme pret tā sauktajiem krievu Ziemassvētkiem. Citus gadus bija viennozīmīgs lēmums, ka tas nav aktuāli un nav virzāms tālāk. Tagad nezin kādēļ nostāja mainīta. “SC” apgalvo, ka tas integrēs sabiedrību, bet realitātē, visticamāk, notiks tieši pretējais. Tas ir līdzīgi kā divvalodības referenduma gadījumā, kad arī teica: daudzi ļaudis runā krievu valodā un, ja viņiem to ļaus darīt oficiālā līmenī, tad tas vienos sabiedrību. Bet dabiski, ka tā ir demagoģija! Leģitimizēsim okupācijas sekas tikai tādēļ, ka “daudzi cilvēki tā dara”? Un kas tad ir tie “daudzie cilvēki”? Jau tagad veikalos, pie ārsta viss notiek, kā viņi vēlas – krieviski. Izveidosim viņiem vēl savus “valsts svētkus”? Pirms kara Latvijas pareizticīgie pievienojās Konstantinopoles patriarhātam un svinēja Ziemassvētkus kopā ar visu Eiropu. Gandrīz nekur citur Eiropā, izņemot Serbiju un Baltkrieviju, Ziemassvētkus nesvin tad, kad krievi. Krievu Ziemassvētku pasludināšana par svinamu dienu būtu ļoti bīstams precedents, jo tad iznāk, ka jādod brīvdiena arī krievu Lieldienās. Tā var aiziet līdz nezin kam, taču jāsaprot, kas šī ir par valsti un kādi ir tās valsts svētki.
Jānis Dombrava: – Tikai piebildīšu, ka NA pēc atteikuma par vēstures apakškomisijas izveidi sabiedrības saliedētības komisijā mēģinās šo apakškomisiju izveidot kādas citas komisijas paspārnē. Ja tas nebūs iespējams, mums jau ir sagatavoti vairāk nekā divdesmit ar vēstures aktualitātēm saistīti tematiskie jautājumi. Tad piedāvāsim tos skatīt kādā no esošajām komisijām. Tie ir jautājumi saistībā ar valsts simtgadi, nacionālās pretošanās kustības dalībnieku statusa noteikšanu, atbalstu vēstures augstākās izglītības nozarei, arhīvu modernizēšanu, muzeju sistēmas sakārtošanu. Piemēram, daudzi mazi, bet labi novadu muzeji šobrīd nevar akreditēties, jo nespēj izpildīt moteiktās augstās prasības, piemēram, iekārtot “izolatoru inficēto priekšmetu apstrādei”.
– Bet kamdēļ vēlējāties vēstures apakškomisiju piesaistīt tieši sabiedrības saliedētības komisijai? Kādēļ ne Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai?
Jānis Dombrava: – Jā, tas ir jautājums, pie kuras komisijas likt. Šobrīd vēstures jautājumi ir izsvaidīti pa daudzām Saeimas komisijām. Izglītības, kultūras un zinātnes komisija atbild par muzejiem, vēstures mācīšanu skolā, pētniecību, jauno vēsturnieku sagatavošanu; Valsts pārvaldes komisija – par arhīviem un arhīvu likumdošanu; Ārlietu komisija – par atsevišķu jautājumu risināšanu starptautiskā mērogā un Latvijas vēstures skaidrošanu ārvalstīs; Cilvēktiesību komisija atbild par likumdošanu saistībā ar politiski represētajām personām un nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem; Sabiedrības saliedētības komisija – par vienotas vēstures izpratnes veidošanu sabiedrībā. Mēs bijām gatavi veidot pie jebkuras no šīm komisijām, bet koalīcijas partneru sākotnējais piedāvājums bija veidot tieši pie pēdējās. Taču tas nemaina lietas būtību – galvenais, vai tam ir principiāls atbalsts vai ne.
