Māris Zanders: Par kādām iespējamām izmaiņām partijas vēlas runāt pēc pašvaldību vēlēšanām jūnijā? 5
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir tāds mazliet žultains joks: kurš ir autors apgalvojumam “galvenais ir process, nevis mērķis”? Atbilde – nē, tas nav boļševiks Ļevs Trockis, kā pierasts domāt. Tas ir Sīzifs.
Es neapgalvoju, ka mēģinājumi uzlabot koalīcijas darbu beigsies kā sengrieķu mitoloģijas varonim (ar lielām mokām līdz kalna virsotnei uzstumtais akmens neizbēgami atkal noripo lejā), tomēr dažus jautājumus politiķiem sev vajadzētu uzdot.
Lai runas par izmaiņām valdībā nekļūtu par vingrinājumu, kurā process ir svarīgāks par gala rezultātu.
Par kādām iespējamām izmaiņām partijas vēlas runāt pēc pašvaldību vēlēšanām jūnijā? Par konkrētu personāžu nomaiņu ministru posteņos, saglabājoties līdzšinējam atbildības sfēru sadalījumam?
Vai tomēr arī par jaunu atbildības jomu sadali starp partijām? Un, ja tā, tad kā vārdā – tāpēc, ka konkrētajā jomā nav izdevies solītais, vai tāpēc, ka jomā ir parādījušies jauni uzdevumi? Tas nav viens un tas pats.
Var noprast, ka partijas ir noskaņotas ne tikai personāliju, bet arī “portfeļu” pārdalei (starp citu – vai arī parlamenta komisiju vadībā?), turklāt apgalvo, ka būšot gatavas paškritiskam skatījumam uz savu veikumu. Neticu.
Precīzāk sakot, tas ir iespējams, bet tikai ar nosacījumu, ka kļūdas atzīst visi partneri, jo neviens negribēs publikas acīs izskatīties kaut nedaudz, bet sliktāk.
Jautājums: vai šāda brīvprātīga piespiedu pelnu kaisīšana ir iespējama? Diez vai. Rezumēju: tas viss beigsies ar brangu salamāšanos. Un nav lielas nozīmes, ka salamāšanās ir atlikta uz jūnija otro pusi.
No salamāšanās varētu mēģināt izvairīties, ja “portfeļu” pārdale tiktu pamatota nevis tādēļ, ka kāds nav ticis galā ar savu darbu (pat ja tā tiešām ir), bet tāpēc, ka, lūk, ir mainījušies mērķi, prioritātes – seko politiskā daiļrunība – un, lūk, tādēļ ir arī citi kandidāti.
Aizgājējiem puķes un pateicības vārdi par kopā pavadīto laiku. To, neveikli pārceļot no svešvalodām, sauc “sejas saglabāšana”.
Ciniski, bet vismaz pragmatiski. Jautājums: vai koalīcija spēj formulēt (sliktākajā gadījumā kaut izdomāt) jaunus mērķus? Nezinu. Teorētiski var iedomāties šādu formulējumu, kas pat nebūs melīgs: pandēmija un tās seku pārvarēšana ir radījusi jaunus uzdevumus, par kuriem šīs valdības veidošanas laikā neviens iedomāties nevarēja.
Daži no jaunumiem gluži patīkami: kā pareizāk ieguldīt Eiropas Savienības finansiālo atbalstu (t. s. Atjaunotnes fonds)? Citi ne tik patīkami: kurš 2019. gada janvārī varēja iedomāties, ka nāksies mainīt ierasto piesardzīgo budžeta politiku vai ka veselības aprūpei būs jāsaskaras ar jauniem izaicinājumiem (starp citu, viens no vēl, šķiet, īsti nenovērtētiem – t. s. ilgā kovida pacienti).
Rezumēju: ja koalīcijas partneriem pietiktu diplomātisku iemaņu, pārmaiņas varētu veikt ar pieklājīgi skanošu pamatojumu, samazinot savstarpējo košanu mīkstumos.
Vai šādas diplomātiskas iemaņas ir? Grūti pateikt, un šādā kontekstā nedomāju, ka diskusijas atlikšana uz vēlāku laiku dos cerēto. Respektīvi, pamatojums atlikšanai ir saprotams: pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā, kad partijas aizrautīgi stāsta, cik labas tās ir, kautiņa troksnis fonā (Rīgas varas gaiteņos) izklausītos savdabīgi.
Tomēr, no otras puses, var gadīties, ka fons nemainīsies arī pēc vēlēšanām. Pieņemsim, ka kādas partijas rezultāti vietvarās ir sliktāki par cerētajiem.
Diezgan loģiski, ka partijas vadošie ļaudis, lai mazinātu rūgtumu partijā, centīsies kaut ko kompensācijai papildus izcīnīt “Rīgā”. Vai cits algoritms: uz lielākām ambīcijām pamudina tieši panākumi vēlēšanās.
Citiem vārdiem sakot, neredzu pamatu prognozei, ka pēc vēlēšanām ar politiku sasirgušie kaut kā nomierināsies.
Noslēgumā visķecerīgākais apsvērums. Pēdējā laikā Kariņa valdības virzienā vērstajam apzīmējumam “tehniska valdība” ir nievājoša pieskaņa.
Būdams pesimists, es situāciju vērtēju citādi: labi būs jau tad, ja valdība – sauciet to par “tehnisku” vai citādi – tuvākā gada laikā nostrādās bez skandāliem (piemēram, kontekstā ar “Eiropas miljardiem”) un klajām nejēdzībām.
Žargonā izsakoties, ja tā izvilks pandēmijas periodu puslīdz godam, pat nepaveicot nekādas dižas reformas.
