Māris Zanders: Mūsu dižvīri un dižsievas nav atraduši īsto laiko attiecību noskaidrošanai 15
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Stīvēšanās ap ekonomikas ministra posteni izraisa pretrunīgas jūtas. No vienas puses, tas viss nedaudz atgādina demokrātisko spēku (neironizēju) “ņemšanos” 1917. gada Krievijā boļševiku apvērsuma priekšvakarā.
Lieki iztirzāt, ar cik daudzām un smagām problēmām tolaik šī valsts saskārās, savukārt ministri ķildojās par to, kuram kāds dienesta auto un loža teātrī pienākas.
Vai, precīzāk sakot, tā: skaidrs, ka arī jautājums par kanalizācijas ierīkošanu Petrogradā tolaik bija nopietns jautājums, bet vai tiešām to nevarēja atlikt?
Savukārt mūsu politiķu stils apgalvot, ka viņi koalīciju nedrupina un vienlaikus to darīt, atgādina 1917. gadā ietekmīgā politiķa Nikolaja Čheidzes loģiku: “Kurš ir par karu? Mēs visi esam pret karu! Bet vispirms tajā ir jāuzvar!”
Īsi sakot, mūsu dižvīri un dižsievas nav atraduši īsto laiko attiecību noskaidrošanai.
No otras puses, var arī saprast koalīcijas partiju individuālo loģiku. Ja konservatīvie (JKP) vismaz daļēji cīnās ar nacionāļiem (NA) par radniecīgu elektorātu, tad kādēļ JKP būtu stoiski jānoskatās NA ietekmes palielinājumā (ekonomikas ministram Jānim Vitenbergam no “KPV LV” pārejot NA)?
Var, protams, bezgalīgi vingrināties asprātībās par “KPV LV” nedienām, bet atkal – kādēļ šai ļaužu kopai būtu jāpieņem ļoti zemais popularitātes reitings kā direktīva paklausīgi piekrist koalīcijas “vecākajiem brāļiem”, šādi vēl vairāk graujot iespaidu par sevi?
Jā, “KPV LV” frakcijas Saeimā lēmums 12. maijā pieprasīt Vitenberga atsaukšanu no amata frakciju novājinās vēl vairāk (četri deputāti, kas šādam lēmumam nepiekrita, paziņojuši par izstāšanos no frakcijas), bet, ja runājam pavisam ciniski, tādēļ jau atlikušie nesaņems mazāku valsts budžeta finansējumu, par kuru tik daudz labpatīk ironizēt situācijas vērtētājiem.
Tātad balsojums pietiekami loģisks. Tiesa, zināmu pikantumu piešķir runas par to, ka Vitenberga vietā “KPV LV” varētu virzīt uzņēmēju Pēteri Šmidri.
Es Šmidri personīgi pazīstu un problēmas šādā variantā neredzu, tomēr no “KPV LV” puses būtu nedaudz jocīgi vispirms sagādāt rūpes “Jaunās Vienotības” (“JV”) premjeram, lai kā savu kandidātu virzītu savulaik ietekmīgu “Jaunā laika” atbalstītāju. Vai arī tādi tagad skaitās “konstruktīvi risinājumi”?
Tomēr vēl amizantāk ir tas, ka visas šīs plosīšanās rezultātā nekas jau būtiski nemainās. Vitenberga atsaukšanu neatbalstošie deputāti turpinās atbalstīt koalīciju, jāšaubās, vai NA tā apvainosies, ka nu sāks draudēt ar aiziešanu no koalīcijas.
Kāda jēga nacionāļiem “lauzt mēbeles”? Īsi sakot, publiku kādu laiku kairinājušie dramatiskie virsraksti par valdības stabilitāti tā arī paliks retorikas līmenī.
“Sausais atlikums”: parlamentā palielināsies to deputātu skaits, kuri tuvākā gada laikā vērtēs, kurai partijai prasīties sarakstā nākamo Saeimas vēlēšanu kontekstā.
Tāpat palielināsies noslodze “JV” frakcijas vadītājiem apčubināt, lai no “KPV LV” frakcijas aizgājušie justos komfortabli un, kā saka, netaisītu ziepes.
Savukārt premjeram Krišjānim Kariņam izdevīga ir ekonomikas ministra jautājuma klusa atrisināšana, jo viņam tāpat nebūs garlaicīgi, mēģinot izlaipot starp veselības ministru un JKP jautājumos par epidemioloģiskās drošības pasākumiem.
Iemesls lielākai interesei par visu šo jezgu parādīsies tad, ja Šmidre patiešām kļūs par ekonomikas ministru.
Proti, vēl pagājušā gada rudenī “sapņos redzēju”, ka viņam un vēl vairāku ietekmīgu uzņēmēju un akadēmisko aprindu pārstāvju grupai ir savs skatījums (pareizs, nepareizs – tas jau ir cits jautājums) uz to, kā Latvijai pareizāk strādāt ar Eiropas Atjaunošanas fonda naudu, un šis skatījums gluži nesakrīt ar oficiālo viedokli.
Lūk, šī gan ir interesanta tēma un, iespējams, skaidrojums tam, kāpēc, tā teikt, jebkurš nopietns cilvēks ir vispār gatavs uzņemties amatu uz mazliet vairāk par vienu gadu.
